Daudzās pasaules valstīs teju mūžsens ir bijis jautājums par to, kā izturēties pret ārzemniekiem, kuri vēlas iegādāties lauksaimniecībā izmantojamu zemi. Arī Latvijā!
Šobrīd tiek izstrādāti kritēriji, atbilstoši kuriem paredzēts nākotnē lemt – ļaut vai neļaut kādai fiziskai personai, kas nav dzimusi un augusi Latvijā, šeit pirkt zemi. Pareizāk pat būtu teikt – uz kādiem nosacījumiem ļaut ārzemniekiem pirkt to zemi, kuru vietējie lauksaimnieki vēlas pārdot, nevis paši apsaimniekot. Bet, runājot par nosacījumiem...
Par pamatotām jāuzskata to ekspertu bažas, kuri pauž – jāuzmanās, lai Latvijas zeme netiktu pārdota vienkāršiem spekulantiem. Tās ir būtisks jautājums, ņemot vērā, ka nekustamais īpašums mūsu valstī periodiski ir ticis uzskatīts par labu iespēju, kā, nopelnīt, vispirms kaut ko nopērkot un, pagaidot zināmu laika periodu, pārdodot. Problēma slēpjas apstāklī, ka starp pirkšanas un pārdošanas faktu uz attiecīgā zemes gabala nekas netiek darīts, un tas vienkārši aizaug. Tādēļ būtu tikai loģiska prasība pirkt gribētājiem pierādīt savus nodomus saistībā ar lauksaimniecisko ražošanu. Savukārt, lai pasargātu valsti no tā, ka pirms pirkšanas tiek pierādīts kaut kas viens, bet pēc tam pavisam kas cits, jāparedz, ka gadījumā, ja lauksaimnieciskā ražošana tomēr netiek veikta, konkrētais īpašums var tikt atsavināts, neizmaksājot nekādu ikompensāciju. Tas pasargātu mūsu zemi no vieglas peļņas tīkotājiem. Protams, nenāktu par skādi arī noteikt, ka situācijā, ja ārvalstu pilsonis savu lauksaimniecības zemi Latvijā viena vai otra iemesla dēļ sadomā pārdot, valstij vai attiecīgajai pašvaldībai būtu pirmpirkuma tiesības.
Jebkurā gadījumā prasībām šāda veida ārvalstu investoriem ir jābūt stingrām, tomēr tās nevar būt arī pārmērīgas. Galvenokārt jau tāpēc, ka daža laba no šobrīd paredzētajām prasībām šādiem investoriem ir pat visai bezjēdzīga. Piemēram, nav skaidrs, kāpēc zemi būtu jāļauj pirkt tikai tādiem ārzvalstniekiem, kuri ir ieguvuši ar lauksaimniecisko darbību saistītu izglītību. Nav izslēgts, ka šādai prasībai nekvalificētos pietiekami liels vietējo zemnieku īpatsvars. Persona var būt visnotaļ veikmīga lauksaimniecības biznesā, iegūstot izglītību saistībā ar kādu pavisamm citu nozari.
Ne mazāk absurda būtu prasība, lai zemes pircējs ar kādas citas valts pasi kabatā vismaz trīs gadus pirms pirkuma izdarīšanas dzīvotu Latvijā. Tādējādi no spēles automātiski tiktu izslēgtas personas, kas ir spējīgas īstenot lauksaimniecisko ražošanu starptautiskā līmenī. Nu, nav īpašniekam obligāti jādzīvo tieši tur, kur atrodas viņu bizness.
Citiem vārdiem sakot, liegt zemes iegādi ārzemniekiem nevajag, taču šajā jomā ir jābūt visai stingriem. Tajā pašā laikā šie nosacījumi nedrīkst būt tādi, ka ārzemnieku ielaišana Latvijas lauksaimniecisko zemju tirgū paliktu tikai «uz papīra».