Nekontrolētu zemes aprobežoto teritoriju palielināšana Latvijā ietekmē ne tikai mežu īpašniekus, bet arī lauksaimniecības zemes īpašnieku tiesības. Valsts nesakārtotā sistēma saistībā ar aprobežojumu noteikšanu zemes īpašniekus padara par ķīlniekiem bez rīcības brīvības. Ne viens vien zemes īpašnieks palicis bez iespējām saimniekot savā zemē un zaudējis iztikas avotus
Arī es esmu zemes īpašniece, kura ir kļuvusi par nesakārtotās sistēmas upuri. 2014. gada novembrī nokārtoju bankā kredītu, lai iegādātos vairākus blakus esošus lauksaimniecības zemes īpašumus, kas atrodas Jaunsvirlaukas pagastā, Jelgavas novadā – neapstrādātu, daļēji ar krūmiem aizaugušu atmatu, kas atrodas blakus citām lauksaimniecības zemēm, kurās saimniecība audzē graudaugus un rapšus. Pēc zemes iegādes īpašumi apmēram 50 ha platībā tika sakopti – iztīrīti krūmi un grāvji, uzarti, lai pavasarī tajos varētu strādāt. Taču 2015. gada pavasarī no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) tika saņemta vēstule par administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanu un manis saukšanu pie administratīvās atbildības par dabas lieguma Lielupes palienes pļavu bojāšanu, tās uzarot. Izrādās, ka viens no iegādātajiem īpašumiem ar 21,29 ha kopplatību jau no 2004. gada ir pievienots dabas liegumam Lielupes palienes pļavas un iekļauts Eiropā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā NATURA2000.
Par šādu DAP ziņojumu biju šokēta, jo pirms īpašuma pirkšanas, iepazīstoties ar man pieejamo informāciju, fakts par dabas liegumu nekur netika minēts. Banka novērtēja zemi, vai tā ir atbilstoša cenai, Lauku atbalsta dienests (LAD), izskatot kartējumu, norādīja, ka uz šīs zemes nav biotopu un tur varēs strādāt. Tāpat arī pašvaldība neko neminēja par esošiem aprobežojumiem. Iepazinos arī ar zemesgrāmatas ierakstiem – nekādu aizliegumu, izņemot Lielupes tauvas joslu, Lielupes aizsargjoslu un ceļa servitūtu, nebija. Zemes robežu plānā no 2002. gada šī teritorija atzīmēta kā LIZ ar 17,97 ha aramzemi. Arī kadastra informācijā uz 2015. gada 14. aprīli par zemes vienību minēts, ka meliorēta lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir 19,26 ha, no tās aramzeme 17,97 ha. Kurā brīdī un kāpēc aramzeme ir tikusi pārveidota par palieņu pļavu, šīs būtiskās izmaiņas pat nefiksējot attiecīgajos reģistros, man tā arī neviens nespēja izskaidrot. Blakus esošie zemes gabali, arī Lielupes krastos, joprojām ir aramzeme.
Likumā Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām 34. panta 3. punktā teikts, ka normatīvajos aktos noteiktie īpašuma tiesību aprobežojumi aizsargājamās teritorijās atzīmējami zemes robežu plānos un ierakstāmi zemesgrāmatā bez īpašnieka piekrišanas, pamatojoties uz Dabas aizsardzības pārvaldes nostiprinājuma lūgumu. Acīmredzot likumi uz visiem tomēr neattiecas.
Pēc lietas izskatīšanas tiku sodīta ar 800 EUR naudas sodu. Šo lēmumu pārsūdzēju, jo diemžēl es kā jaunā īpašniece nebiju informēta par šiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Sodu uz pusi samazināja, uzsverot, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības. Saņēmu arī mutisku paskaidrojumu, ka valstij nav līdzekļu, lai visus īpašumu aprobežojumus ierakstītu zemesgrāmatā. Uz jautājumu, kādā veidā īpašnieki tiek iepazīstināti ar aprobežojumiem savās zemēs, saņēmu atbildi, ka īpašniekiem tiekot sūtītas vēstules, kā arī informācija pēc šo aprobežojumu izveides tiek publicēta vietējās avīzēs un Latvijas Vēstnesī, kā arī esot jāskatās datu bāzē Ozols. Tā kā šim īpašumam pa šiem gadiem vairākas reizes mainījušies īpašnieki, man informācijas par aprobežojumiem nebija.
Pēc tam centos noskaidrot, kas tad šajā īpašumā tik vērtīgs ir, kāpēc man 20 ha zeme ir jāatstāj neapstrādāta. Tāpēc pērn pati par saviem līdzekļiem pasūtīju ekspertīzi šim zālājam, kas arī nemaksāja maz. Eksperts, kas novērtēja lauku, uzsvēra – ja laukā nebūtu bijušas pāris žagaru kaudzes, tad putnu būtu par maz, lai teritorija atbilstu putniem vērtīgam zālājam. Pēc 2006. gadā izstrādātā dabas aizsardzības plāna šo teritoriju var pļaut tikai pēc 15. jūlija vai noganīt. Tā kā saimniecība nodarbojas tikai ar augkopības produkcijas audzēšanu, tad atliek tikai pļaušana, zāles savākšana un aizvešana.
Vēl būtiski – par spīti tam, ka zemei ir noteikti aprobežojumi, valsts nekādas kompensācijas nemaksā. Šādu zemju uzturēšana tiek uzlikta uz zemes īpašnieku pleciem. Man nākas maksāt kredītu – gan pamatsummu, gan procentus, nekustamā īpašuma nodokli, kas ir tāds pats kā pārējai blakus esošai lauksaimniecības zemei, kā arī izdevumus par lauka pļaušanu, zāles izvešanu. Iegādātais lauks nes tikai zaudējumus, kas jāsedz ar peļņu no citām saimniecības zemēm. Vienīgie maksājumi, ko saņemu, ir LAD platību maksājumi, kas nesedz izdevumus par pļaušanu, zāles presēšanu, aizvešanu no lauka, jo lauks atrodas samērā tālu no ceļiem un izvešana ir dārga. Pašlaik esmu kā ķīlniece. Pēc likuma valstij ir pirmpirkuma tiesības uz šādu zemi, tāpēc mutiskā sarunā ar DAP piedāvāju šo zemi iegādāties, jo man tā nes tikai zaudējumus, taču saņēmu atbildi, ka visticamāk valsts šo zemi neiegādāsies, jo nav tādu līdzekļu. Arī zemes fondu diez vai interesēs šāds īpašums. Arī zemniekus, kas nodarbojas ar lopkopību, īpašums neinteresē, jo šo zālāju (precīzāk gan būtu nezālāju) nedrīkst uzlabot, ne piesējot ar vērtīgāku zālāju sēklām, ne ecējot, lai iznīcinātu nezāles.
Pagājuši jau divi gadi, sarūgtinājums ir pierimis, jo saprotu, ka šīs sistēmas priekšā zemes īpašnieki visbiežāk ir bezspēcīgi. Vēlos arī uzsvērt, ka es nekādā ziņā neesmu pret dabas aizsardzību, nevēlos iznīcināt to, kas tiešām ir vērtīgs, esmu gatava to saglabāt, bet diemžēl šajā gadījumā īsti neredzu tam pamatojumu. Ja tiek izveidotas šādas teritorijas ar saimnieciskās darbības aprobežojumiem, tad šādai rīcībai jābūt pamatotai, kā arī šī aizsardzība nedrīkst būt uzlikta tikai uz zemes īpašnieku pleciem, piespiežot teritoriju uzturēt no privātiem ražošanas līdzekļiem. Lai to mainītu, aicinu arī citus parakstīties par Manabalss.lv iniciatīvu par zemes īpašnieku tiesībām saimniekot un strādāt savā zemē, lai nerastos situācija, kad zemes īpašnieki nav informēti par aprobežotām teritorijām savā zemē.