Saeima pieņēmusi grozījumus Civillikumā, ievērojami rūpīgāk nekā līdz šim precizējot jēdzienu «līgumsods». Proti, cita starpā ir noteikts, ka līgumsodu par nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu termiņā varēs noteikt pieaugošu, taču kopumā ne vairāk par 10% no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.
Šīs normas pretinieki var izvirzīt vismaz divus argumentus tam, kāpēc Saeimas pieņemtais lēmums nav pareizs, un abos gadījumos nevarēs nepiekrist.
Vispirms jau jāteic, ka nauda ir jāaizņemas nevis tik lielā apmērā, cik gribas, bet tik, cik var atdot. Frāze par apzinīgu aizņemšanos ir bieži skandēta un pamazām jau sāk balansēt uz banalitātes robežas, bet tā ir taisnība. Ne jau «ļaunās bankas» vai citi aizdevēji kādam spiež aizņemties. Jā, to tiek piedāvāts darīt, reizēm pārāk uzbāzīgi un pat derdzīgi, bet ne uzspiests. Tāpat jāteic, ka līgumsodi parasti ir atrunāti līgumā, ko persona paraksta, aizņemoties naudu, taču... Mēdz teikt, ka lielākie meli tiek pieļauti katru reizi, kad cilvēks kādā no interneta portāliem uzklikšķina uz sadaļas ar uzrakstu «iepazinos un piekrītu». Par līgumiem pārsvarā gadījumu var teikt tieši to pašu. Kredītņēmēji nav nekādas svētās govis, taču realitāte ir tāda, ka cilvēki bieži vien naudu aizņemas tāpēc, ka gribas vismaz tādu pašu auto kā kaimiņam, nevis tādēļ, ka aizņemties ļauj ģimenes budžets, un aizdevuma nosacījumus paraksta, tos neizlasot. Šeit arī rodas praktiskā nepieciešamība pēc Saeimas nupat pieņemtajiem grozījumiem Civillikumā. Protams, var teikt, ka 10% līgumsoda griesti ierobežo uzņēmējdarbību, tomēr jāņem vērā, ka tādējādi vismaz tiek iegūta summa, ko prātam saprotamā periodā vismaz ir cerības atgūt. Respektīvi, var jau noteikt, ka līgumsods ir 50%, 70% vai pat 150% apmērā no pamatsummas, tomēr jautājums ir par to, cik reāli aizdevējam tādā gadījumā ir atgūt aizdoto naudu kopā ar visiem procentiem un līgumsodu?
Vienkārši sakot, mūsdienu pasaulē ir daudz dažādu lietu, ko ir nepieciešams reglamentēt valstij, nepaļaujoties tikai uz divu pušu vienošanos. Acīmredzot kreditēšana un līgumsodi ir viena no šādām jomām – to vienkārši rāda līdzšinējā pieredze.
Jāteic, ka šajā jomā parlamentārieši varētu iet vēl tālāk, nosakot, ka 10% līgumsods ir griesti arī nosakot soda sankcijas par savlaicīgi nesamaksātiem nodokļiem valstij. Pirmkārt, tas liecinātu par zināmu konsekvenci. Otrkārt, iespējams, tādā veidā izdotos pārtraukt situāciju, kāda reāli eksistē jau faktiski visus atjaunotās Latvijas pastāvēšanas gadus. Rēķinot valstij nesamaksātos nodokļus kopā ar visiem uzrēķiniem, veidojas daudzos miljonos latu mērāmas summas. Taču tā ir tikai teorētiska summa, ko Valsts ieņēmumu dienests tā arī nekad nepiedzīs – vismaz pārliecinoši lielāko daļu noteikti ne. Tātad teorētiski dzīvojam bagātā valstī, bet praktiski mums ir gana daudz nodokļu nemaksātāju, un kuri ir valstij vai kādam aizdevējam parādā astronomiskas summas, kas uzkrājušās sodu veidā.