Uz rezultātu vērsta cīņa ar pelēko ekonomiku nav tas pats, kas pompozu mērķu svinīga nospraušana tās apkarošanai
Virzīt vai norakt? Kā intervijā DB stāsta Valsts ieņēmumu dienestu (VID) pametusī ģenerāldirektore Ināra Pētersone, viņa bieži nolikta pie ratiem, jo priekšlikumi, ko gatavojusi dažādām instancēm, kaut kur izčibējuši, bet nodokļu administrēšanas izmaiņas paradoksālā kārtā vispār apspriestas vien politiķu un viņus apkalpojošās ierēdniecības vidū bez nodokļu administrācijas piedalīšanās.
Līdz ar to Pētersone apšauba ēnu ekonomikas apkarošanas pūliņu sagaidāmos rezultātus par valdības optimistiski pieprasīto 1,5 miljardu eiro izsmelšanu no ēnu ekonomikas purva piecu gadu laikā. Ar šādu mērķi apkarošanas pasākumu intensitātei jābūt turpat trešdaļmiljardam eiro ik gadu. «Ar pašreizējiem instrumentiem», kā Pētersone norāda, 300 miljonu eiro pārdale par labu baltajai ekonomikai paliks tikai uz papīra. Arī pieticīgākie 100 miljoni eiro paliks uz papīra, ja cīņa ar pelēko ekonomiku netiks pasludināta par prioritāti numur viens ne tikai vārdos, bet arī un jo īpaši darbos.
Ēnu ekonomikas apkarošanas plānā ir labas idejas, bet jautājums ir par izpildes mehānismiem, uzskata Pētersone. Kamēr vēlmes nepapildina darbi, kā nesatricināma realitāte ir jāpieņem fakts, ka zem sakārtotas valsts slāņa ir milzums nozagtu nodokļu, kas apjoma ziņā var mēroties ar valsts budžetu.
DB laiku pa laikam ir atgriezies pie tēmas par to, ka VID stratēģija, dienestam darbojoties kā represīvai iestādei un iedvešot uzņēmējos zināmu paniku (ka tik VID neuzsūta!), īsti nedarbojas. Ne tikai nedarbojas, bet arī nav pareiza. Biznesam ir jāciena valsts tiesības uz nodokļiem, bet cieņu ar siksnu ieaudzināt ir gan grūti, gan nepareizi.
VID ar dakšām dzenā frizierus un autoservisus tā vietā, lai ieviestu fiksētu maksājumu mazajam biznesam un mīkstinātu prasības, kuras pašlaik vienlīdz taisno muguras gan lielajiem, gan ģimenes uzņēmumiem. Šādas izmaiņas sistēmā VID atbrīvotu no lauvastiesas reģistrēto uzņēmumu kontrolēm, kas pašlaik liek tērēt ievērojami lielākas summas auditiem, nekā ir to atdeve. 3000 eiro vērta audita «ieguvums» varot būt arī tikai daži desmiti eiro, piemēru min Pētersone.
To, ka ir svarīga un būtu pilnveidojama VID spēja komunicēt ar biznesa pārstāvjiem, pierāda Gan Bei gadījums. Pēc pieķeršanas pie rokas tas negodprātīga nodokļu maksātāja ādu apgriezis uz otru pusi. Ja tā saimnieciskā darbība būtu tikusi apturēta, ieguldītais VID darbs būtu vējā, kuplotu kārtējie nepiedzenamie parādi, bet nodokļu krāpšanās, visticamāk, tajās pašās telpās turpinātu uzņēmums ar citu nosaukumu.
Tomēr arī pats VID ir apaudzis ar dažādiem grūti nomazgājamiem stereotipiem, kurus bagātīgi pamēslojuši dažādi neglīti skandāli saistībā ar Talejas ielas pirmā nama gaiteņos strādājošo darbinieku deklarācijām un īpašumiem, un ne tikai tie. Odziņa ieskābušajā VID kūkā ir ģenerāldirektora amata kandidātes Ingas Koļegovas virzīšana, kurai pašai nu «uzsūtīts» VID.