Nav šaubu, ka abos iepriekšējos Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas periodos šis finansējums devis būtisku ieguldījumu Latvijas attīstībai – ES fondi veido ap 70% no kopējām publiskajām investīcijām valstī.

Turklāt krīzes laikā ES fondu finansējums bija gandrīz vienīgais publisko investīciju avots, kas nodrošināja attīstību. Tā, piemēram, 2007. – 2013. gada plānošanas periodā ieguldīti vairāk kā 4,5 miljardi eiro, nodrošinot infrastruktūras attīstību, sociālās un izglītības jomas atbalstu un radot vairāk kā 5000 jaunas darba vietas iedzīvotājiem.

Tomēr pēdējā laikā, kad zināms, ka ES izaugsmes tempi kļūst lēnāki, arvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kas notiks pēc 2020. gada?

Jāsaka, ka uz jautājumu par to, cik liels būs ES fondu finansējums nākamajā ES daudzgadu budžetā no 2021. līdz 2027. gadam, pašlaik atbildi dot nav iespējams. Ir pārāk daudz nezināmo. Vienīgais, ko pašlaik varam darīt, ir prognozēt dažādu procesu norisi un to ietekmi uz ES budžetu.

ES budžetu veido ES dalībvalstu iemaksas, un valstis labi zina, kuras iemaksā vairāk, nekā saņem (neto maksātāji), un kuras no ES budžeta saņem vairāk, nekā iemaksā (neto saņēmēji). Neto maksātāju galvenā nostāja ir nepiekrist nekam, kas palielinātu iemaksas ES budžetā, un jaunās vajadzības finansēt no līdzekļu pārdales budžeta iekšienē.

Latvijai pieejamais ES finansējums sastāv no divām daļām – viens finansējums (pamatā kohēzijas politikai un kopējai lauksaimniecības politikai) pēc noteiktiem kritērijiem tiek sadalīts pa dalībvalstīm, otra finansējuma daļa visām ES valstīm ir kopīga, un valstu institūcijas piedalās kopējos konkursos uz šo finansējumu.

Pašlaik var saskatīt šādus procesus, kas varētu ietekmēt jauno daudzgadu budžetu:

Apvienotās Karalistes lēmums izstāties no ES;

Pašreiz dominējošais viedoklis, ka ES budžets nav spējīgs risināt jaunos ES izaicinājumus, jo tas ir pārāk precīzi saplānots laika periodam uz priekšu;

Uzskats, ka ES primāri jāfinansē pasākumi, kam ir “ES kopējā pievienotā vērtība”.

Ņemot vērā šos procesus un ES pamatlīgumu noteikumus, var mēģināt prognozēt, kādas varētu izskatīties jaunā budžeta aprises pēc 2020. gada.

Ir maz ticams, ka neto maksātāji piekristu kompensēt finansējuma zaudējumu no Apvienotās Karalistes izstāšanās, tāpēc ES kopējais budžets būs mazāks (salīdzinošajās cenās). Visticamāk tā finansējuma daļa, kas pēc noteiktiem kritērijiem tiek sadalīta dalībvalstīm visam septiņu gadu periodam, būs proporcionāli zemāka kā šajā periodā, jo, pirmkārt, nepieciešamība pēc lielākas elastības netiks ignorēta un, otrkārt, vēlme veidot lielākas centralizētas programmas kopējai iekšējai un ārējai drošībai tiks atspoguļota arī ES budžetā.

Šo iemeslu dēļ var prognozēt, ka valstīm iezīmētais finansējums samazināsies vairāk kā Apvienotās Karalistes lēmuma izsauktais proporcionālais samazinājums. Iezīmētais finansējums, savukārt, pamatā dalās divās daļās: finansējums kohēzijas politikai (ERAF, ESF, KF) un finansējums kopējai lauksaimniecības un zivsaimniecības politikai. Tas, kura no šīm daļām cietīs vairāk, atkarīgs no ES valstu sarunu prasmes. Kohēzija ES iekšienē, lauksaimniecības subsidēšana un ES centralizētās rīcības finansēšana ir tie trīs galvenie jautājumu bloki, starp kuriem būs jāatrod jaunais līdzsvars.

Katrā blokā, savukārt, no individuālo valstu interešu viedokļa svarīgi būs kritēriji, kā finansējums tiks sadalīts. Kohēzijas jomā var prognozēt, ka kritēriji tiks precizēti, tomēr mazāk ticams, ka tie tiks būtiski mainīti. Ja tā, tad Latvija joprojām kvalificēsies kā mazāk attīstītais ES reģions un saglabās pieeju finansējumam, kas iezīmēts šiem reģioniem un kas veido lielāko daļu no kohēzijas finansējuma. Attiecībā uz kohēzijas finansējumu Latvijas gadījumā tomēr ir vēl viens apstāklis, kas samazinās Latvijai pieejamo kohēzijas finansējumu pat tad, ja visi noteikumi paliks tādi paši kā līdz šim.

Proti, daļu no kohēzijas finansējuma mazāk attīstītajiem reģioniem piešķir proporcionāli bezdarbnieku skaitam, ja tas pārsniedz vidējo bezdarba rādītāju mazāk attīstītajos reģionos. Šajā plānošanas periodā Latvijas bezdarba līmenis bija augstāks kā vidēji mazāk attīstītajos reģionos. Tā kā Latvijā bezdarba līmenis samazinās, bet vidējais bezdarba līmenis mazāk attīstītajos reģionos sakarā ar vājo ekonomikas stāvokli daudzās ES valstīs nākamajā plānošanas periodā būs pieaudzis, prognozes rāda, ka Latvija šim finansējumam vairs nekvalificēsies.

Kopējās lauksaimniecības politikas jomā Latvijai svarīgi būs panākt tādus subsīdiju sadales nosacījumus, kas nodrošina godīgu konkurenci ES tirgū. Ņemot vērā, ka kopējais “iezīmētais” finansējums ar lielu varbūtību būs mazāks kā šajā periodā, Latvijai būs svarīgāk kā jebkad agrāk aktīvi piedalīties centralizētā finansējuma sadales kritēriju izstrādē, lai nodrošinātu, ka mēs spējam piedalīties un uzvarēt ES kopējos konkursos uz centralizēto finansējumu.

Ņemot vērā šos augstāk minētos nezināmos, pašlaik var diezgan droši prognozēt, ka jaunajā plānošanas periodā Latvijai pieejamais ES finansējums samazināsies, tomēr, lai arī kā mēs vēlētos, jebkādu skaitļu nosaukšana attiecībā uz finansējuma samazinājumu šobrīd būtu vien spekulācija.