Mums ir lētākā gaļa ES, tajā pašā laikā tirgu pārpludina miglainas izcelsmes ievesta produkcija; ierēdņi snaikstās ap lopkopjiem paredzēto atbalstu
Lauku ārēs barojas arvien vairāk gaļas liellopu, bet to produkciju pašmāju veikalos tikpat kā neatrast. Kopš iestāšanās ES mūsu lopkopji zemāko gaļas cenu Eiropā kompensē ar aktīvu bullēnu eksportu. Tā rezultātā gandrīz visi septiņus astoņus mēnešus veci topošie gaļas kalni pamet Latviju, lai tiktu nobaroti, nokauti un apēsti citās zemēs.
Loģiski, jo šāda darījuma summa par vienu ragulopu ir līdzvērtīga naudai, no kuras gatava šķirties vietējā kautuve, pieņemot divus gadus barotu un aprūpētu lopu. Tāpēc lopkopji labprāt atsaucas uzpircēju piedāvājumiem, kas pašlaik ir saimniecību pastāvēšanas garants. Tikmēr ar kvalitatīvas vietējās liellopa gaļas piedāvājumu pašmāju veikali lepoties nevar – vitrīnās gaļa ir, bet – ievestā. Turklāt nozarē runā, ka miglainas izcelsmes, toties ar perfekti sakārtotiem papīriem, sējot sēklu aizdomām par kādām apēnotām shēmām. Rēķinoties ar importa dominanci, labākajā gadījumā tirgū nonāk piena lopu gaļa, ko varam nopirkt kā vietējo. Taču par liellopa gaļu vajadzētu dēvēt vien specializēto gaļas šķirņu produkciju, nevis piena govju «pazoles».
Jautājums ir par ievestās gaļas patieso izcelsmi, jo, apgalvojot, ka tā ir ES izcelsmes, sanāk krietni ačgārnība – ievedam gaļu no valstīm, kur tā ir trīs vai pat piecas reizes dārgāka. Iespējams, no tādām zemēm kā Argentīna vai Brazīlija importēta gaļa spējusi veikli izlavierēt starp prasībām un likumdošanu. Arī ēdināšanas sektorā tikai atsevišķi restorāni var lepoties ar pašmāju liellopa gaļas piedāvājumu.
Paši audzētāji nopūšas, ka pagaidām neatliek nekas cits, kā lopus pārdot nobarošanai uz ārzemēm, taču šis «pagaidām» ir ieildzis. Tikmēr Zemkopības ministrija sākusi snaikstīties ap gaļas audzētājiem paredzēto atbalstu, prasot piedalīties vietējā tirgū. Taču lopkopji dod tieši to, ko tirgus pieprasa, un tie diemžēl ir «pusaudzēti» lopi eksportam nevis ribiņas un steiks vietējam veikalam. Revidēt šīs subsīdijas būtu pārsteidzīgi, jo lopkopji ir tie, kas uztur dzīvību laukos un stimulē vietējo ekonomiku. Ja lauki sastāvētu vien no graudaudzētāju tūkstošhektāru laukiem, vietējā infrastruktūra un skolas būtu liekas. Sanāk, ka lopkopji tiek iebiedēti ar subsīdiju atņemšanu, ja tie gaļu neražos zem pašizmaksas.
Gaļas liellopu biznesa pārstāvji pirms kāda laika Ekonomikas policijā lūguši palīdzību «pelēkās» gaļas tirgus daļas atmaskošanai, bet saņēmuši ieteikumu pašiem ķert gaļas kontrabandistus.
Tikmēr nozares ministrija, kā DB stāstīja vienīgā daudzmaz veiksmīgā kooperatīva ABC projekts valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vāgners, ar dažiem miljoniem mēdz aizbāzt muti tādām brēcošām problēmām kā piena krīze, bet gaļas liellopu audzētājus arvien atstāj bez mērķtiecīgas atbalsta politikas nozarei. Vieglākais ceļš ir secināt, ka vietējo gaļu nevienam jau nevajag, jo to taču nepieprasa. Kopš iestāšanās ES pirms 12 gadiem liellopa gaļas gada patēriņš uz vienu Latvijas iedzīvotāju sarucis no 12 kilogramiem līdz 1,5 kilogramiem. Arī šis statistikas fakts, iespējams, apliecina «pelēkās» gaļas klātbūtni tirgū.