Tie, kuri mēģināja iestāstīt, ka Vācijas kanclere Angela Merkele atbrauks uz Rīgu ar milzu pārsteigumu tūtu, bija labākajā gadījumā naivi, taču neizmantotais potenciāls Latvijas un Vācijas attiecībās joprojām ir liels.
Nevar noliegt, ka pasaules politisko līderu vizītes Latvijā ir ievērības cienīgi notikumi. Tā arī pirms Vācijas federālās kancleres Angeles Merkeles 18. augusta vizītes Rīgā publisko telpu saviļņoja spekulācijas par to, ko vadošā Eiropas politiķe Rīgā pārspriedīs, ko atvedīs un ko apsolīs. Līdzīgi, kā bērni raksta vēstuli Ziemassvētku vecītim, prasot dāvanas, daļa Latvijas aktīvistu vēstulē Angelai Merkelei prasīja NATO bāzes izveidi Baltijā. Taču, tā kā Angela Merkele nav ne Ziemassvētku vecītis, ne labā feja un vispār ar brīnumu radīšanu nenodarbojas, tad viņas mierinājums baltiešiem bija iepriekš ļoti paredzams – darīsim visu atbilstoši NATO līgumam, lai vajadzības gadījumā jūs aizstāvētu, bet ilgtermiņa kaujas vienību izvietošanai šeit pagaidām nav pamata. Tā sakot, galvas augšā, nav jau nemaz tik traki.
Latvijas un Vācijas augstāko amatpersonu publiskajās runās par tādām lietām kā NATO bāzes, Latvijas Eiropas Savienības prezidentūra un Latvijas ekspremjera Valda Dombrovska iespējamie amati ES institūcijās diemžēl praktiski pazuda Latvijas un Vācijas sadarbības ekonomiskais aspekts. Ņemot vērā, ka Vācija ir Eiropas ekonomikas motors, liels noieta tirgus un ievērojams investīciju un pasūtījumu izvietotājs ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, jau kārtējo reizi neizmantotās iespējas ir kā dadzis acī. Arī pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā, kad mūsu pārtikas produktiem ir liegta pieeja Krievijas tirgum, vai Latvijas valsts amatpersonas ar Angelu Merkeli pārrunāja iespējas šiem produktiem rast noietu Vācijas tirgū? Vai kā viss kārtējo reizi aprobežojās ar papļāpāšanu, ka grūti jau ir, bet jāmeklē citi, abstrakti tirgi? Tas atgādina to, kā 2010. gada A. Merkeles vizītē Rīgā toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars iesniedza Vācijas kanclerei investīciju projektu sarakstu, kuriem it kā tika gaidīti vācu investori. Kā tik tajā sarakstā nebija – gan jaunas spēkstacijas, gan izstāžu zāles, gan medicīnas centri un pat nanotehnoloģijas. Kad pēc dažiem gadiem DB mēģināja noskaidrot šo projektu likteni, izrādījās – lai arī vācu investori savu interesi bija izrādījuši, visiem šiem projektiem ceļu bija pārskrējis melns kaķis un netika realizēts neviens vienīgs. Pat attiecībā uz A. Merkeles pirms četriem gadiem iniciēto sadarbību profesionālās izglītības jomā Latvijas premjere Laimdota Straujuma kā lielu sasniegumu minēja, ka šomēnes Latvijas valdība pieņēmusi likumu, kas ļaušot Latvijas profesionālās izglītības modeli tuvināt Vācijas pieredzei. Vai pie šādiem tempiem un ieinteresētības no Latvijas puses jābrīnās, ka Vācijas investori, tostarp tādi uzņēmumi kā E.ON un savulaik Vācijas bankas, turpina Latviju pamest?
Protams, var teikt, ka lielajiem vācu biznesa gigantiem, kuru apgrozījums ir ievērojamāks nekā viss Latvijas IKP kopā, Latvijas un pat Baltijas tirgus ir par mazu. Taču ir jau arī tā sauktā vidusšķira. Vidējie vācu uzņēmumi būtu īstā investoru mērķa grupa Latvijai, un veidi, kā tos Latvijai labāk piesaistīt, – lielisks sarunu temats ar Vācijas valdības vadītāju, jo šādu investoru ieguldījums Latvijas tautsaimniecībai radīto darba vietu un nodokļu ieņēmumu ziņā būtu daudz nozīmīgāks par jebkuru NATO karabāzi. Ideālā gadījumā Latvijas ekonomiku varētu palīdzēt celt daudzu un dažādu valstu investori, kuru plašā pārstāvība šeit radītu vēlamo ekonomikas stabilitāti.
Taču realitātē vācu, tāpat kā citu valstu investorus šeit traucē pārāk lielā birokrātija, korupcija un galvenais – pārliecinošas Latvijas reklāmas trūkums. Saistībā ar Vācijas investīcijām svarīga ir gan neatlaidīga komunikācija augstāko amatpersonu līmenī, gan mērķtiecīga sadarbības partneru uzrunāšana izstādēs, konferencēs un speciālos uz mārketingu orientētos pasākumos, uzsverot Latvijas priekšrocības un piedāvātās iespējas. Ja tas netiek darīts vispār vai arī tiek veikts ļoti vājā līmenī, mēs no pasaules līderiem nekad nesagaidīsim vairāk par formāliem apsveikuma vārdiem un varēsim sevi turpināt barot ar ilūzijām, ka kādreiz kaut kur uzradīsies kāds brīnumdaris un mūs izglābs.