Nestabilitāte un neziņa – tā šobrīd īsumā var raksturot Latvijas lielāko zivrūpnieku situāciju. Jau pēc nepilniem diviem mēnešiem daļa konservu ražotnēs nodarbināto tiks laisti kārtējā atvaļinājumā, bet vēlāk, iespējams, pavisam paliks bez darba
Ukrainas krīzes un valūtas kursa svārstību dēļ NVS valstu tirgos noticis iepriekš neparedzamais – eksports austrumu virzienā būtiski samazinājies un jau šobrīd liela daļa zivju konservu produkcijas gulst noliktavās. Sekas tam var būt dramatiskas – jau pēc nepilniem diviem mēnešiem daļa konservu ražotnēs nodarbināto tiks laisti kārtējā atvaļinājumā, bet vēlāk, iespējams, pavisam paliks bez darba. Vienam no lielākajiem šprotu ražotājiem Gamma–A, iespējams, var nākties atbrīvot no darba visus 750 strādājošos, jo citas izejas neesot. Jau šobrīd daži uzņēmumi pilnībā pārtraukuši ražošanu, bet daļa strādā nepilnu darba laiku.
Viennozīmīgi šī eksportspējīgākā nozare šobrīd nonākusi krīzes situācijā un būtu tikai loģiski sagaidīt palīdzīgu roku no valsts. Tiesa, vēl pavisam nesen dzirdot ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska teikto, ka eksporta tirgus diversificēšana būs lielākais uzņēmēju izaicinājums, šāda pārliecība nerodas. Sak, pašiem vien jāķepurojas un jātiek ārā no šīs krīzes! Skaidra ir pamatmācība – biznesa riski jāsadala un nedrīkst visas olas likt vienā grozā, proti, ārējos tirgos ražotāji nedrīkst būt pilnībā atkarīgi no viena tirdzniecības partnera. Daļa zivrūpnieku šo rūgto patiesību saprata jau pēc 1998. gada Krievijas finanšu krīzes, kas pamatīgi «iegrieza» arī pašmāju zivju konservu ražotājiem, kad daļai nācās bankrotēt. Vieni pamazām pārorientējās uz Rietumvalstu tirgiem, bet daļai tomēr neizdevās to paveikt dažādu iemeslu dēļ un joprojām ir lieli ražotāji, kam 90 % noiets ir NVS valstīs. Arī pārorientēšanās uz citiem tirgiem nav vienkāršs darbs, ko paveikt pāris mēnešu laikā. Jāsaprot tirgus atšķirības, proti, šprotes vislabāk pazīst bijušās Padomju savienības teritorijā, ko nevar teikt par Skandināvijas valstīm un Rietumeiropu – tur patērētājiem ir pavisam cita garšas izjūta un vietējie zivju pārstrādātāji ar tādām zivtiņām kā brētliņas lieki nekrāmējas un vienkārši tās pārstrādā zivju miltos. Turklāt nevar iemācīt eiropiešus ēst šprotes dažu dienu laikā, ja viņi šādu produktu pat nepazīst. Latvijā šprotu ražošana izveidojusies vēsturiski, kad Krievijas cara valdīšanas laikā 1890. gadā Rīgā tapa vienas no pirmajām šprotēm, kas īpaši populāras kļuva padomju varas gados.
Lai nu kā, šobrīd ir skaidrs, ka ražotājiem jāmeklē jauni tirgi un nav iespējams visu balstīt tikai uz tradicionāli nostalģiskajiem. Un var tikai piekrist pēdējos gados miljoniem eiro investējušā uzņēmuma Karavela vadības uzdotajam retoriskajam jautājumam – ko nozares uzņēmumi ir darījuši, lai atrastu jaunus tirgus laikā, kad nozarei klājies samērā labi un bijis teju trešdaļas pieaugums ik gadu. Šis jautājums ir īpaši aktuāls, ņemot vērā riskanto Krievijas tirgu, kas vairākkārt pierādījis savu neprognozējamību. Te jāatgādina tā saucamais benzopirēna skandāls, kā rezultātā pirms vairākiem gadiem daļai Latvijas zivju produkcijas ražotāju tika liegta pieeja Krievijas tirgum. Tāpat jāatsauc atmiņā Krievijas aizliegums ievests dzīvās cūkas no ES, kas pašmāju cūku ražotājiem liedza iespējas realizēt saražoto kaimiņvalstī.
Arī pašmāju tirgus eksperti jau vairākkārt vērsuši uzmanību uz kaimiņvalsts neprognozējamību, iesakot izvērsties citu valstu tirgos. Tiesa, ražotāji nav metuši plinti krūmos un strādā arī pie šāda scenārija. Tomēr šobrīd viņi visvairāk vēlētos skaidru un saprotamu politiķu nostāju ražotājiem tik svarīgajos eksporta jautājumos, kas saistīts galvenokārt ar notiekošo Ukrainā.
Skaidrs ir viens – ja darbs uzņēmumos apstāsies, tas ietekmēs ne tikai zivrūpniecības nozari, bet visu tautsaimniecību kopumā. Pēc statistikas datiem, pagājušajā gadā eksportēts vairāk nekā 64 tūkstoši tonnu sagatavoto un konservēto zivju vairāk nekā 117 miljonu ASV dolāru vērtībā un pēdējos gados šiem rādītājiem bijusi pieaugoša tendence.