Baltijas jūras krastā kaut kur starp igauņu un leišu tautām atrodas mežs ar aptuveni diviem miljoniem dažādu dzīvnieciņu, kuri reiz pamanījās nodzīvoties tik tālu, ka zvēriem no citiem mežiem palūdza aizdot kādu grasi, lai varētu savilkt galus kopā. Sacīts - darīts, tomēr izrādījās, ka aizdodošie zvēri prasa konsolidēt piejūras mežu cerībā, ka tā iemītnieki kādreiz aizdoto sāks arī atdot. Pie konsolidācijas galvenokārt ķērās meža premjers Lāčuks un finanšu ministrs Vilks, un tad tikai sākās…
Vispirms Vilks paziņoja, ka nav diez ko svarīgi, kā mežs izskatīsies pēc dažiem gadiem, jo svarīgākāis ir sarakt pietiekami daudz sēņu ar visām saknēm jau tagad. Visvairāk uz Vilku apvainojās vieni no mazākajiem meža iemītniekiem pēc tam, kad viņš paziņoja, ka neies jau vaktēt katru ezīti, kurš grib tīties uz kaimiņu mežiem. Rezultātā Lāčukam ar Vilku nācās domāt, kā risināt problēmu, kad viena daļa ezīšu tiešām notinās miglā (aizbrauca arī Vinnijs Pūks, jo viņa medus krājumi tika iekasēti nodokļu veidā, bet bites - optimizētas), bet otra - apvainojušies noslēpjas ēnainākajā meža daļā un pa kluso tirgo avenes, neatskaitot Vilka ministrijai pat lapas no aveņu kātiņiem. Tomēr visplānāk klājās Sarkangalvītei un viņas vecmāmiņai. Vispirms jau Sarkangalvītei nācās nest vecmāmiņai pusjēlus pīrādziņus, jo gāzei Vilks uzlika tādu nodokli, ka pilnībā atļauties izcept nekādi nevarēja. Tajos esošā gaļa vēl pērn tika ieskaitīta meža eksporta bilancē un ražošanas apjoma pieaugumā. Taisni vai neērti piebilst, ka visu ceļu no krūmiem uz Sarkangalvīti glūnēja finanšu Vilks, domādams, ko vēl viņai varētu novilkt, lai varētu parādīt aizdevējzvēriem - redzat, mēs veicam strukturālās reformas!
Aizejot līdz vecmāmiņas mājai, Sarkangalvīte attapās, ka elektrības tajā nav, un nākas dzīvoties tumsā, jo Meženergo ir saskrūvējis tādus tarifus, ka gaismu varēja atļauties vienīgi zebiekste, kura elektrību naturāli spēra. Taču vēl lielāks pārsteigums Sarkangalvīti gaidīja, nonākot līdz gultai, kur, kā zināms, vajadzēja atrasties vecmāmiņai… Izlaižot etīdi, ko veidotu saruna starp Sarkangalvīti un gultā guļošo ministru, uzreiz jāteic lietas būtība - Vilks bija pacēlis vecmāmiņas pensionēšanās vecumu vēl par pārdesmit gadiem un aizsūtījis viņu strādāt. Vēlāk gan noskaidrojās, ka tā vēl nebūt nav vienīgā reformu izpausme. Sunim Funim bija jāmaksā lieli nodokļi par vēja ķeršanu, kaķīša dzirnaviņās samaltajiem miltiem PVN bija uzlikts tik liels, ka pat eksports uz kaimiņmežu apstājās, bet zaķīši nekādi nespēja nomaksāt nekustamā īpašuma nodokli par pirtiņu.
Bet bija arī labas ziņas… Lāčuks, Vilks un pārējie ministri apsolījās nākamajos gados vairs nerīt tik daudz kā līdz šim, uzmanīgāk raudzīties, lai no naudas, kas domāta neparedzētiem gadījumiem, netiktu finansēts viss, kas jau iepriekš paredzēts, un celšot vienīgi vēl nekustamā īpašuma nodokli, jo to tāpat spēšot samaksāt vien divi trīs meža iemītnieki. Izklausījās skaisti… Vienīgi miglā notinušies ezīši diez ko nenoticēja un nodibināja paši savu hokeja klubu Dinamo Dublina/Londona/Berlīne.