Vēlme kaisīt uz galvas pelnus, sakot, ka kaimiņiem igauņiem viss ir labāks,
Latvijā vērojama jau vairākas desmitgades, tomēr, visticamāk, drīzumā šī stipri iesīkstējusī tradīcija var piedzīvot savu beigu akordu
Proti, lai arī cik paradoksāli tas nešķistu, brīdī, kad darījumu aprindās tiek apspriesta eirozonas atveseļošanās pēc iepriekšējās krīzes, mūsu ziemeļu kaimiņvalsts ekonomika visai pamatīgi paklupusi un būtu vien labi, ja šo negatīvo pavērsienu ņemtu vērā tie, kas plāno Latvijas tautsaimniecības attīstību.
Īsais izklāsts ir pavisam vienkāršs un nebūt ne glaimojošs tiem, kas attiecībā uz mūsu valsts iestāšanos Eiropas monetārajā savienībā paredzēja nemitīgu augšupeju un dažādu labumu birumu. Neraugoties uz to, ka pasaules ekonomikā tiek runāts par uzlabojumiem un attīstītajās valstīs vismaz pagaidām izaugsmes asni kļūst spēcīgāki, kam vismaz teorētiski vajadzētu stiprināt arī par inovatīvu daudzināto Igaunijas ekonomiku, ziemeļu kaimiņu valsts iekšzemes kopprodukts šā gada pirmajā ceturksnī gada izteiksmē saruka par 1,9%, tādējādi piedzīvojot pirmo kritumu kopš iepriekšējās finanšu krīzes. Raugoties nākotnes kontekstā, minētais varētu liecināt par vairākiem negatīviem aspektiem. Kā skaidro finanšu eksperti, viens no iemesliem, kāpēc iepriekšējos ceturkšņos pieticīgus plusus uzrādošā Igaunijas ekonomika nule kā nokļuvusi negatīvā teritorijā, ir situācija būvniecības un nekustamā īpašuma jomā. Proti, kā jau tas ierasts, valstij, iestājoties kādā spēcīgākā klubiņā, aug investīciju reitingi un sarosās spekulanti, tam seko orģijas akciju un nekustamo īpašumu tirgos un parasti ir tā, ka brīdī, kad cenas aug, tās pamanās apsteigt gan reālās ekonomikas izaugsmi, gan arī pircēju iespējas un vēlmes, līdz ar to arī darījumu aktivitāte iet mazumā.
Igaunijas nedienas vēl tiek skaidrotas ar tranzīta apjomu kritumu un valsts pakārtotību ekonomiskajiem procesiem Somijā, kurai šobrīd arī neklājoties pārāk labi. Tāpat arī ar investīcijām Igaunijā nesokoties tik labi, kā gribētos. Notiekošais vedina domāt, ka eirozonas ietvaros Igaunijas ekonomikai tā īsti nostiprināties nav izdevies, un jau šobrīd var teikt, ka ir pamatotas bažas – Latvijas tautsaimniecībai var draudēt līdzīgs scenārijs. Ja iekļūšana Eiropas monetārajā savienībā saistītos nevis ar spekulatīvu investīciju ieplūšanu, bet gan ar jaunu grūdienu valsts industriālajā attīstībā, nākotnes skats būtu daudz gaišāks, taču patlaban šķiet, ka Igaunijas ekonomiskie ieguvumi bija balstīti uz patēriņu.
Situācija Latvijā var attīstīties samērā līdzīgi, jo pēc pirmo pēckrīzes gadu uzrāviena ražojošā sektora nozīme tautsaimniecībā vairs nepieaug un šobrīd ekonomiskās izaugsmes ātrums vairāk ir atkarīgs no tā, cik daudz mēs paši vai valstī atrodošies ārzemnieki pirks vai būvēs.
Attiecībā uz ražošanu ir jāpiebilst, ka Igaunija ir Latvijas otrais lielākais eksporta partneris (apmēram 12% eksporta kop-
apjoma) un, lai arī daļa uz turieni izvesto preču, iespējams, nonāk citu valstu tirgos, tomēr kaimiņvalsts ekonomiskās aktivitātes bremzēšanās mums noteikti par labu nenāk. Par laimi, Latvijas ekonomiskais briedums ir mazāks, tādējādi līdz Igaunijas problēmām mums vēl ir tālu un nozarēs, kur kaimiņiem ir vērojams kritums, mēs varam lepoties ar visai pamanāmu izaugsmi. Cita lieta ir tā, ka, saglabājoties pašreizējiem ekonomikas virzītājspēkiem, par ilgtspējīgu attīstību varam aizmirst. Ir samērā interesanta sakritība, ka šā gada pirmais ceturksnis pēc ilgstošas stagnācijas nesis kritumu divās mums kaimiņos tik atšķirīgās ekonomikās – Krievijā un Igaunijā. Lai arī iemesli sākotnēji šķiet atšķirīgi, tomēr abos gadījumos var runāt par zināmu ekonomisko nesabalansētību un, tā kā tā ir vispārēja pasaules problēma, tad iespējams, ka šie ir tikai atsevišķi posmi garāku nākotnes notikumu ķēdē.