Preces ar tirgotāja, nevis ražotāja zīmolu – šādu piedāvājumu ir pamanījuši lielākā daļa tirdzniecības tīklu klientu.

Lielākoties sortimentu ar privāto preču zīmi raksturo augsta kvalitāte par pieejamu cenu un pašmāju ražotāju produkciju. Tomēr Baltijā privāto preču zīmju popularitāte aug salīdzinoši lēnām: Eiropas lielveikalu tīklos privātās preču zīmes veido ap 30–40% no kopējā preču apgrozījuma, bet Baltijā šis rādītājs ir apmēram trīsreiz zemāks, nepārsniedzot 10% robežu.

Pircēji arvien vairāk novērtē privātās preču zīmes priekšrocības – pēdējā gada laikā privāto preču zīmju produktus Baltijā iegādājušies vidēji 76% pircēju, turklāt 5% to darījuši pat biežāk nekā pērn, liecina Nielsen pētījums*. Saskaņā ar aptaujas datiem vairāk nekā trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju uzskata privātās preču zīmes produktus par tikpat labiem vai pat labākiem nekā zīmolu produkti. Tiesa, netrūkst arī aizspriedumu – piemēram, daļai pircēju joprojām ir šaubas par produktu izcelsmi, tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņi neizvēlas privātās preču zīmes produktus. Tomēr šādām bažām nav pamata. Pirmkārt, privātā preču zīme ir zīmola prestižs un iespēja izcelties konkurentu vidū, radīt jaunus un inovatīvus produktus, kas pieejami tikai šī zīmola veikalos. Otrkārt, ieviešot privāto preču zīmi, uzņēmums kļūst par tādu kā “labo policistu”, sadarbībā ar produktu ražotājiem izstrādājot un uzlabojot receptūru, lai radītu vēl veselīgākus produktus un atbrīvotos no neveselīgām vielām to sastāvā.

Satversmes tiesa 2016.gada 16.jūnijā atzina, ka norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas mājaslapā neatbilst Satversmei, un Saeimai līdz 2017.gada februārim šī norma ir jāgroza.

Satversmes tiesa norāda, ka pašu parādnieku pamattiesību ierobežojums, publicējot viņu datus, ir atbilstošs Satversmei, taču norma nesamērīgi ierobežo parādnieku bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Ko paredz norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu un par ko tika ierosināta lieta?

Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma 5.1 pants paredz, ka Fonda administrācijas mājaslapā publisko ziņas par vecāku, kurš nepilda tiesas nolēmumā vai notariālajā aktā noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Publicēts tiek parādnieka vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads. Šie dati tiek publicēti tikai tad, ja:

Satversmes tiesa 2016.gada 16.jūnijā atzina, ka norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas mājaslapā neatbilst Satversmei, un Saeimai līdz 2017.gada februārim šī norma ir jāgroza.

Satversmes tiesa norāda, ka pašu parādnieku pamattiesību ierobežojums, publicējot viņu datus, ir atbilstošs Satversmei, taču norma nesamērīgi ierobežo parādnieku bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Ko paredz norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu un par ko tika ierosināta lieta?

Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma 5.1 pants paredz, ka Fonda administrācijas mājaslapā publisko ziņas par vecāku, kurš nepilda tiesas nolēmumā vai notariālajā aktā noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Publicēts tiek parādnieka vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads. Šie dati tiek publicēti tikai tad, ja:

Mainot klasifikāciju, paaugstina maksimāli pieļaujamo valsts ierēdņu atalgojuma līmeni no 2 852 uz 3 231 Ls.Paaugstina ierēdņu algu

To paredz Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātie grozījumi noteikumos par tiešās pārvaldes iestāžu, ierēdņu, darbinieku un amatpersonu darba samaksas sistēmu. Mēnešalgas pārskatīšana bijusi nepieciešama sakarā ar Ministru kabineta lēmumu par minimālās darba algas paaugstināšanu no 160 uz 180 latiem, kā arī sakarā ar Valsts kontroles ieteikumiem, kas prasījusi ierēdņu darba samaksas mainīgo daļu un piemaksas maksimāli integrēt mēnešalgā. Tāpat pieprasīta piemaksas atcelšana par amata pienākumu pildīšanu paaugstinātos darba intensitātes apstākļos. Tomēr arī tagad, nosakot ierēdņa atalgojumu, tiks ņemta vērā darbinieka un amatpersonas darba pienākumu pildīšanas intensitāte, kas tiks identificēta ar vienu no 6 kvalifikācijas pakāpēm un 16 mēnešalgu grupām, kas iekļaujas spektrā no 180 līdz 3231 latam (pašlaik maksimālais ir 2852 lati).

Šajā nedēļā saviem lasītājiem piedāvājam aplūkot tirdzniecības veikalu tīkla top! zīmola tip top biezpiena ražošanas procesu uzņēmumā Tukuma piens.

Vietējais pārtikas veikalu tīkls top! 2012. gada vidū sāka darbu pie savas privātās preču zīmes izstrādes - tip top produktiem, kuru mērķis ir nodrošināt pircējiem kvalitatīvu ikdienas produktu piedāvājumu par konkurētspējīgu cenu, stāsta veikalu tīkla top! mārketinga vadītāja Ilona Bukša.

Ilgus gadus kā alternatīva privātās preču zīmes produktiem top! tīklā bija projekts Bumbiņcenas – ikdienas produkti par lētāko cenu, ko veidoja ražotāju zīmolu produkti. 2012. gadā, uzsākot privātās preču zīmes projektu, pieprasītākos, Bumbiņcenu produktus uzņēmums pārcēla uz tip top projektu. Sākām ar piena produktiem, saldējumu, maizi. Privātās preču zīmes grozu veidojam palēnām, rūpīgi izvērtējot katra produkta ieviešanas nepieciešamību. Arī pēc produkta ieviešanas sekojam līdzi produkta kvalitātei, pārdošanas datiem un veicam uzlabojumus, ja tādi ir nepieciešami. Veicam pircēju aptaujas, lai novērtētu, vai esam pareizi izvēlējušies produktus, vai pircējus apmierina kvalitāte un cena, kā arī, lai uzzinātu pircēju vēlmes par to, kādi vēl produkti ir jāiekļauj šajā preču grupā.

Ir būtiski runāt par privātās dzīves, interešu un plānu saskaņošanu ar darbu, nevis otrādi, tāpēc Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane aicina izmantot terminu privātās un darba dzīves līdzsvars, nevis darba un privātās dzīves līdzsvars.

"Lai arī dzīvojam ļoti dinamiskā laikmetā, kad laiks šķiet ritam ātrāk nekā jebkad iepriekš, mūsu mērķis nav izdzīvot, bet gan dzīvot kvalitatīvu dzīvi. Tieši tāpēc pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par privātās un darba dzīves līdzsvarošanu jeb saskaņošanu – kā strādājot neaizmirst par sevi un ģimeni. Turklāt šajā ziņā ir jāatceras, ka lietas notiek tā, kā mēs tās nosaucam. Proti, ir būtiski runāt par savas privātās dzīves, interešu un plānu saskaņošanu ar darbu, nevis otrādi," viņa uzsver.

Iekļaujoša darba vide un ģimenei draudzīga darbavieta iegūst arvien lielāku nozīmi nodarbināto acīs. Piemēram, atsaucoties uz starptautiskiem pētījumiem, D. Helmane norāda, ka jau šobrīd jaunā darbinieku paaudze meklē nevis veidus, kā līdzsvarot darbu ar privāto dzīvi, bet gan veidus, kā privātajā dzīvē integrēt darbu.

AB dambis vairs netiek izskatīts kā akustiskās koncertzāles atrašanās vieta, šodien pēc valdības sēdes žurnālistiem sacīja Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS).

Premjers atzina, ka iepriekšējam plānam būvēt akustisko koncertzāli uz AB dambja ir vairāki trūkumi, piemēram, atrašanās vieta, pieejamība un lielās izmaksas, kas aplēstas virs 100 miljoniem eiro.

«Valdība šodien lēma palielināt akustiskās koncertzāles projekta ambīcijas un neizvēlēties pieticīgu projektu, bet projekta ietvaros līdz ar koncertzāli attīstīt lielāku publiskās un privātās partnerības projektu. Neformāli ir runāts par šāda projekta īstenošanu Skanstes rajonā, tomēr nekas netraucē izvēlēties citu vietu un citus nosacījumus,» uzsvēra Kučinskis.

Akustiskās koncertzāles projektu plānots īstenot ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansējumu programmā, kas paredz degradētu teritoriju sakārtošanu. Tomēr premjers piebilda, ka degradēta teritorija ir nosacīts apzīmējums, jo minētās ES fondu programmas izpratnē degradēta teritorija var būt jebkura teritorija pilsētas ietvaros.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra 15. oktobrī Preiļos rīko bezmaksas semināru par publiskās un privātās partnerības projektu ieviešanu un Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu publiskās un privātās partnerības projektu sagatavošanai.

Semināra laikā tiks pārrunāti jautājumi, kas saistīti ar privātās un publiskās partnerības modeļiem, partnerības īstenošanas posmiem un īstenošanas iespējām Latvijā. Interesenti varēs iegūt informāciju par Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu valsts un privātās partnerības projektu sagatavošanā, finanšu un ekonomiskā pamatojuma izstrādi, riskiem publiskās un privātās partnerības projektos, līgumiem un konkursa nolikumu, kā arī par projektu izpildes monitoringu.

Uz interesentu jautājumiem atbildēs profesionāļi: Inta Lipovska – Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta Valsts un privātās partnerības nodaļas vadītāja; Līga Neilande – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Valsts un privātās partnerības nodaļas vadītāja; Vladislavs Gasperovičs – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Struktūrfondu ieviešanas departamenta Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta programmas vienības projektu vadītājs un Alise Brande - Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Valsts un privātās partnerības nodaļas projektu vadītāja.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ieskatā bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (JV) lidojumi ar privātajām lidmašīnām varētu nebūt samērīgi un ekonomiski izdevīgi.

Rinkēvičs intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" piekrita, ka Covid-19 laikā un dažādu neplānotu vizīšu dēļ politiķiem būtu jābūt iespējai izmantot speciālos reisus. Taču viņš ir bažīgs par to, vai tas nav kļuvis par tādu praksi, kur vairs netiek vērtēts samērīgums un lētākās iespējas.

"Šeit jāsaka, ka informācija, ar ko iepazīstamies, rāda, ka, visticamāk, tā nav bijis un varēja lidot arī ar komercreisiem," sacīja Valsts prezidents.

Viņš arī uzskata, ka Kariņa komunikācija par šo situāciju nav bijusi ļoti veiksmīga, uzsverot, ka sabiedrībai minētais ir jāskaidro. Arī Valsts kancelejas skaidrojumi neesot pietiekami. Rinkēviča ieskatā Valsts kontroles iesaiste procesa izvērtēšanā varētu būt veiksmīga, saprotot, vai procesā ievērots samērīgums.

Valdība uzdevusi visām ministrijām sagatavot būtisku tēriņu samazināšanas priekšlikumus 2009. gadam.

Vienlaikus turpinot sarunas ar Eiropas Komisiju un Starptautisko valūtas fondu par vairākus miljardus eiro liela aizdevuma saņemšanu. «Neko nedarot - radikāli nesamazinot tēriņus un nepalielinot ienākumus, pie IKP krituma prognozes - 5 % budžeta deficīts var sasniegt 1.4-1.5 miljardus Ls,» tā situāciju, kurā Latvija var nonākt jau nākamgad, raksturoja finanšu ministrs Atis Slakteris. Saeimā jau apstiprināts 2009. gada valsts budžets. Viņš atzina, ka šobrīd notiek sarunas gan ar SVF, gan ar EK par aizņēmuma piešķiršanu Latvijai, taču šobrīd nav iespējams nosaukt laiku, kurā šīs sarunas beigsies, turklāt šo sarunu rezultāts tiks apstiprināts parlamentā. Tiesa, netiek publiski atklāts, kādi būs šāda aizdevuma nosacījumi.

Esošā helikoptera laukuma "uzcelšana" uz daudzstāvu autostāvvietas jumta publiskās privātās partnerības projekta ietvaros ir saistīts ar vēlmi Gaiļezera slimnīcas kompleksā integrēt tuberkulozes un plaušu slimību, kā arī infektoloģijas centru, tiem uzbūvējot attiecīgu infrastruktūru, kuras izmaksas tiek lēstas 127,0 milj. eiro apmērā.

Tās plānots finansēt no ES Attīstības un noturības mehānisma un Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzekļiem.

Tādu ainu Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē atklāja SIA Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis atbildot uz Saeimas deputātu Armanda Krauzes, Ulda Auguļa, Raimonda Bergmaņa, Edgara Tavara, Jāņa Dūklava, Viktora Valaiņa, Gundara Daudzes, Jāņa Vucāna, Māra Kučinska un Karīnas Sprūdes jautājumiem Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam par RAKUS vēlmi izveidot daudzstāvu autostāvvietu ar helikopteru laukumu uz jumta, ja pašlaik tāds ir uz zemes ar stratēģisku un pat civilās aizsardzības nozīmi, veicot neatliekamos dzīvības glābšanas pasākumus.

Latvijā darbojas ačgārnā matemātika – jo mazāk valstī paliek iedzīvotāju, jo vairāk ministrijās rodas ierēdņu

Gada patriotiskākajā nedēļā ir gan skumji, gan nepatīkami rakstīt par faktiem, kas nevairo lepnumu par to, kā valsts tiek vadīta. Taču neko darīt, statistika ir nepielūdzama un no tā, ja aizvērsim acis un izliksimies negatīvas tendences neredzam, jau nekas labāk nekļūs. Latvijas neatkarības gados iedzīvotāju skaits dažādu iemeslu dēļ ir sarucis aptuveni par 700 tūkstošiem. Toties ministriju centrālajos aparātos nodarbināto skaits kopš 1994. gada ir palielinājies par 36%. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ierēdņu skaits ir pieaudzis par 13% un neko daudz šajā aritmētikā nemainīja arī krīzes laika konsolidācija, jo divus pēdējos gadus ministriju centrālo aparātu ierēdņu skaits atkal mundri pieaug, turklāt ceļas arī viņu vidējais atalgojums.

No nākamā gada tiks samazināts arī darba devēju apmaksātais slimības dienu skaits gadījumos, kad persona cietusi nelaimes gadījumā darbā.

To paredz Ministru kabineta komitejā akceptētie grozījumi likumā Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem un arodslimībām, kas noteic, ka no 2009. gada 1. janvāra darba devējiem no saviem līdzekļiem jāapmaksā 10 pirmās slimības dienas pēc tam, kad noticis nelaimes gadījums darbā.

Jāatgādina, ka pašlaik uzņēmējiem no saviem līdzekļiem darbiniekiem jāapmaksā pirmās 14 darbinieka slimošanas dienas, savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra darba nespējas lapas apmaksā sākot no piecpadsmitās dienas. Darba nespējas lapas ir jāapmaksā ne mazāk kā 80 % apmērā no darbinieka vidējās mēneša izpeļņas.

Db jau vairākkārt vēstījis, ka Saeima jau sākusi darbu pie grozījumiem likumā Par maternitātes un slimības apdrošināšanu, lai samazinātu likumā noteikto darba devēju apmaksāto darbinieku slimības dienu skaitu no pašreizējām 14 dienām līdz 10 dienām.

If Latvia mainījis kārtību ārstniecības pakalpojumu apmaksai un izveidojis atlīdzību pieteikšanas sistēmu internetā, informēja kompānijā.

IF šavu rīcību skaidro šādi: No valsts nesaņemto finansējumu veselības aprūpē ārstniecības iestādes bieži vien kompensē uz apdrošināto pacientu rēķina, līdz ar to pieaudzis arī izmaksāto atlīdzību apjoms un gadījumu skaits, kad apdrošināšanas limiti tiek izmantoti jau pirmajos apdrošināšanas mēnešos.

Kā preses konferencē informēja uzņēmuma pārstāvji, reģistrējot čeku par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, laiks līdz ārstniecības pakalpojumu kompensācijas saņemšanai, samazinās par 85 %.

Tāpat iespējams pieteikt arī cita veida apdrošināšanas negadījumus – piemēram, piesakot KASKO internetā, laiks līdz remontdarbu uzsākšanai samazinās par 33 %.

Transatlantiskajai tirdzniecības un investīciju partnerībai (TTIP), par kuru sarunas trešo gadu turpina Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis, ir izveidojusies teju vai mītiska aura – nolīgums ir globalizācijas simbols, nozīmē ES norietu un dalībvalstu ekonomiku kropļošanu, TTIP atrisinās visas problēmas un nodrošinās nepieredzētu ekonomisko izaugsmi.

Šādi apgalvojumi nesniedzas tālāk par populistiskiem lozungiem, jo tos ir grūti pamatot ar pārbaudāmiem faktiem. TTIP potenciālā nozīme starptautiskajā tirdzniecībā gan nav apšaubāma – ES un ASV ekonomikas veido 46% no visas pasaules iekšzemes kopprodukta. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka ES un ASV ir līdzīgi domājoši, stratēģiski partneri, kurus vieno kopīgas pamatvērtības. Domājot par TTIP sarunu turpmāko likteni, ir lietderīgi izvērtēt, kas ir sarunās sasniegts līdz šim un kā sarunas varētu noritēt turpmāk.

Sarunas par TTIP nav unikālas nedz ES tirdzniecības politikā, nedz globāli. Eiropas Savienība ir iesaistījusies tirdzniecības nolīgumu sarunās ar partneriem teju visā pasaulē. Piemēram, parakstīšanai sagatavots ES nolīgums ar Kanādu (CETA), turpinās sarunas ar Japānu, Mercosur valstīm, notiek sarunas par nolīguma modernizāciju ar Meksiku, kā arī citiem partneriem Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā. ES gatavojas uzsākt tirdzniecības sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Arī Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) turpinās darbs starptautiskās tirdzniecības sistēmas pilnveidošanai. Noslēgumam tuvojas Tirdzniecības veicināšanas nolīguma ratifikācija PTO dalībvalstīs. Šogad paplašināts Informācijas tehnoloģiju nolīgums, samazinot muitas nodokļus precēm, kas veido teju 90% no globālās IT produktu tirdzniecības. Turpinās vairākpusējās sarunas par Pakalpojumu tirdzniecības līgumu un Vides preču nolīgumu. Tikmēr ASV un vienpadsmit citas Klusā okeāna valstis panākušas vienošanos par Klusā okeāna valstu partnerības nolīgumu, lai izveidotu brīvās tirdzniecības zonu, apvienojot turpat 40% pasaules kopprodukta. Pasaulē notiek cīņa par priekšrocībām starptautiskajā tirdzniecībā. Tāpēc arī ES un Latvijas uzdevums ir proaktīvi reaģēt uz tendencēm tirdzniecībā, veidojot modernus, Eiropas ražotājiem un eksportētājiem izdevīgus tirdzniecības nosacījumus. Būtiski ir veidot starptautiskās tirdzniecības jaunos noteikumus atbilstoši Eiropas interesēm un vērtībām.

Noslēgts līgums par Ķekavas apvedceļa izbūvi, kas ir Baltijas valstīs pirmais vērienīgais publiskās un privātās partnerības (PPP) projekts ceļu būvniecībā, kas tiks īstenots pēc “projektēt–būvēt –finansēt –uzturēt” modeļa.

Šis ir arī pirmais projekts Baltijas valstīs, kuram Eiropas Statistikas birojs (Eurostat) ir sniedzis viedokli, ka projekta aktīvi tiek uzskaitīti privātā partnera aktīvu bilancē, neradot nevēlamu ietekmi uz vispārējās valdības budžeta bilanci un parādu.

Atbilstoši Ķekavas apvedceļa PPP iepirkuma rezultātiem bruto pieejamības maksājuma kopsumma bija 265 729 046,65 eiro (bez PVN). Taču PPP līguma slēgšanas brīdī tā tika precizēta, veicot pārrēķinu atbilstoši iepirkuma nolikumā noteiktajai procedūrai, tostarp atbilstoši PPP līguma slēgšanas brīdī spēkā esošajai starpbanku aizņemšanās likmei (Euribor) un procentu mijmaiņas darījumu likmei (angļu val. – interest rate swap). Tā rezultātā bruto pieejamības maksājuma kopsumma samazinājās par 15 miljoniem eiro un būs 250 132 500 (bez PVN). Šī summa tiks sadalīta ceturkšņu maksājumos un izmaksāta privātajam partnerim 20 gadu laikā pēc tam, kad Ķekavas apvedceļš kļūs pieejams satiksmei, attiecīgi gada griezumā bruto pieejamības maksājuma summa būs 12 528 513 eiro (12,53 milj) (bez PVN).

Cīnoties ar tām pašām problēmām kā publiskās slimnīcas, tikai bez valsts investīcijām, privātās medicīnas klīnikas neredz bankrota draudus

Šobrīd plānotais veselības aprūpei paredzētā finansējuma samazinājums šī gada otrajai pusei ir 15% salīdzinājumā ar pirmo pusgadu un 32% salīdzinājumā ar pērnā gada pēdējiem sešiem mēnešiem. Lai gan kopējo finansējumu ambulatorajai aprūpei gada otrajā pusē plānots saglabāt pirmā pusgada līmenī, tomēr privātās klīnikas pieredzējušas krasu valsts pasūtījuma samazināšanu. Tāpat par labu lielajām slimnīcām pārdalīts arī primārās aprūpes - ģimenes ārstu - finansējums, kas samazināts par 20%.

Kā melnajā caurumā

«Mēs nedzīvojam uz izolētas salas, viss, kas notiek veselības aprūpē, attiecas arī uz privāto medicīnu,» saka Medicīnas sabiedrības ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons. Valsts un pašvaldību slimnīcu grūtības viņš skaidro ar to, ka tās nevēlas atteikties no «trekno gadu režīma». Lai gan šīs slimnīcas veic virkni procedūru, kuras privātie medicīnas uzņēmumi neveic un ko ir ļoti nepieciešams turpināt, tomēr M.Andersons norāda, ka valsts veselības aprūpes iestādēm tehnoloģijas būtībā tiek uzdāvinātas no valsts līdzekļiem, tās saņem finansējumu valsts apmaksāto pakalpojumu veikšanai, kā arī saņem pacientu un veselības apdrošināšanas kompāniju naudu par maksas pakalpojumiem. Privāto klīniku ienākumu avoti ir krietni ierobežotāki, tomēr, sajožot jostas, tās joprojām turpina strādāt un neizjūt bankrota draudus.

Ir sajūta, ka pārmetumiem, ko starptautiskās organizācijas attiecina uz visu sistēmu, ir atrasts viens grēkāzis – privāto tiesību subjekts –, ar ko mēģina piesegt ierēdņu un politiķu neizdarību daudzu gadu garumā

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, kurš ABLV Bankas likvidācijā pārstāv tās akcionārus. Viņš atzīst, ka tas nav pirmais gadījums, kad Latvijā jaunāko laiku vēsturē valsts puse savu padarīto vai nepadarīto ar visu atbildību vēlas novelt uz konkrētiem privātuzņēmumiem, kuri rīkojās tā, kā atļāva normatīvo aktu prasības.

Fragments no intervijas, kas publicēta 5. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kāda ir situācija ar ABLV Bankas pašlikvidāciju?

Nākamā gada februārī būs pagājuši divi gadi no tā brīža, kad aizsākās šīs bankas reālās darbības apturēšana, kam par iemeslu sākotnēji kalpoja FinCen ziņojums, bet pēc tam bankas darbību neļāva turpināt Eiropas Centrālā banka un Vienotā noregulējuma valde. Bankā ir iesaldēti ap diviem miljardiem eiro līdzekļu, un pagaidām to izmaksa ir tikai lēnām sākusies.

Sācis savu karjeru kā sportists, turpinājis kā komjaunatnes līderis, iekšlietu sistēmas darbinieks un politiķis, nu jau vairākus gadus kādreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers ir pievērsies vienīgi uzņēmējdarbībai. Turklāt ārpus Latvijas, jo šeit viņu valsts līmenī ne pārāk mīlot.

Arī pats pret šeit notiekošajiem procesiem Čevers savos izteikumos nav īpaši saudzīgs – uzņēmēji ir pusdepresīvā stāvoklī, lats ticis nepareizi novērtēts, analītiķi, kas nav spējīgi domāt, bet mūsu ceļi… Tie ved uz nekurieni.

Kādu jūs redzat pašreizējo politekonomisko situāciju Latvijā?

Tā ir pietiekami smaga, runājot gan par politiku, gan par ekonomiku. Faktiski šī ir ceturtā reize Latvijas neatkarības pastāvēšanas vēsturē, kad mēs saskaramies ar krīzi. Pirmā bija deviņdesmito gadu sākumā, otrā – 1995. gadā, kad norisinājās banku krīze, trešā – 1998. gadā, saistībā ar notikumiem Krievijā, ceturtā – esošā, kas ir un vēl būs lielākā no visām.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Valstī ir taupības politika, jostas jāsavelk ciešāk, algas valsts sektorā palielināt aizliegts, Ziemassvētku ballītes rīkotas netiks...

Šādus un vēl daudz līdzīgus tekstus pēdējo dienu, nedēļu un mēnešu laikā nākas dzirdēt, ieslēdzot teju jebkuru TV ziņu raidījumu, un kārtējais komentārs par situāciju valstī tiek prasīts premjeram Ivaram Godmanim vai finanšu ministram Atim Slakterim.

Taču izrādās, ka lielā mērā viņu vārdi par situācijas pasliktināšanos ir domāti tikai TV kamerām un visiem tiem, kas nestrādā kā dā no ministrijām vai tām īpaši mīļām institūcijām, piemēram, VID vai Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) u.c. Respektīvi, noteiktās minsitrijās un dienestos burtiski nupat ir tērētas pat līdz miljonam latu lielas naudas summas, lai izmaksātu saviem darbiniekiem prēmijas. Turklāt vismaz PVD gadījumā tas notiek ar attieksmi: nu ko jūs piekasījāties - vidējā prēmijas summa taču it tikai 719 lati!

50 000 eiro Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā iemaksājušajiem trešo valstu uzņēmējiem netiek izsniegtas vai pat tiek anulētas termiņuzturēšanās atļaujas; šo kompāniju Latvijas līdzīpašnieki neizpratnē par šādiem lēmumiem, piektdien, 6.jūlijā raksta laikraksts Dienas Bizness.

«Tā ir paradoksāla situācija, kad turīgiem trešo valstu uzņēmējiem, kuri jau ir ieguldījuši 50 000 eiro Latvijā reģistrēta uzņēmuma pamatkapitālā un samaksājuši vēl 10 000 eiro valsts budžetā par termiņuzturēšanās atļauju (TUA), pēc gada atņem šo atļauju,» par biznesa partneru lokā pieredzēto situāciju stāsta uzņēmējs Viesturs Koziols. Viņš norāda, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) 2018.gada aprīlī un maijā atteikusi un arī anulējusi TUA vairākiem Pakistānas un Irānas uzņēmējiem, jo viņu vietā naudas pārskaitījumu uz pilnvarojuma pamata veikusi kāda cita ar investoru saistīta persona.

«Dīvaini un pārsteidzoši, ka pērn 50 000 eiro ieguldījums plus 10 000 eiro iemaksa valsts budžetā par TUA bija pamats atļaujas izsniegšanai, neatkarīgi no tā, kas ir bijis reālais maksātājs, bet šogad tiek prasīts, lai maksātājs būtu pats investors,» tā V. Koziols. Viņu pārsteidzis fakts, ka šajā laikā nav mainījušās normatīvo aktu prasības trešo valstu investoriem, kuri līdz ar ieguldījumu vēlas iegūt TUA. «Tas nozīmē, ka vienas iestādes — Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes - darbinieki Imigrācijas likuma un attiecīgo Ministru kabineta noteikumu normas interpretē citādi, nekā iepriekš,» radušās situācijas iemelsu pieļauj V. Koziols. Viņš uzsver, ka par šādu paradoksālu situāciju ir informēts arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.

«Politiķi līdz šim ir apkarojuši birokrātisko sistēmu, samazinot krēslu skaitu. Bet jūs varat nest ārā no biroja krēslus, cik gribat, kamēr normatīvo aktu sistēma pieprasīs kādu darbību, ierēdņu skaita samazināšana padarīs situāciju tikai sliktāku, jo norma likumā ir palikusi, bet ierēdņu, kam ar to būtu jāstrādā, pietrūkst, tātad uzņēmējam uz atbildi būs jāgaida tikai vēl ilgāk.»

Tā intervijā žurnālam Playboy norāda ekspolitiķis Indulis Emsis, ar kura vārdu no Atmodas sākuma līdz pat 2004. gadam asociējās visa vides aizsardzības politika Latvijā.

Emsis, atspēkojot uzskatu, ka viens no uzņēmējdarbības attīstības šķēršļiem Latvijā ir pārāk stingras vides aizsardzības prasības, norāda, ka «nevienam nav šaubu, ka prasības ir objektīvi nepieciešamas vides ilgtspējai». «Problēma ir birokrātiskās sistēmas sapiņķerētība. Uzņēmējiem ir grūti orientēties šajā sistēmā,» tā viņš.

Atbildot uz jautājumu, ko šādā situācijā darīt, Emsis norāda: «Samazināt šo sistēmu regulējošo normatīvo aktu apjomu un skaitu. Tā ir vienīgā debirokratizēšanas sistēma pasaulē. Politiķi līdz šim ir apkarojuši birokrātisko sistēmu, samazinot krēslu skaitu. Bet jūs varat nest ārā no biroja krēslus, cik gribat, kamēr normatīvo aktu sistēma pieprasīs kādu darbību, ierēdņu skaita samazināšana padarīs situāciju tikai sliktāku, jo norma likumā ir palikusi, bet ierēdņu, kam ar to būtu jāstrādā, pietrūkst, tātad uzņēmējam uz atbildi būs jāgaida tikai vēl ilgāk. Integrējot vides aizsardzības sistēmu Eiropas sistēmā, mēs diezgan nekritiski pārņēmām prasību kopu, kas ir nepieciešama, bet kas būtu jāpadara paveicama mazai valstij. Mēs nevaram mūsu ierēdniecības kapacitāti salīdzināt, teiksim, ar Vāciju vai Franciju, mums jāņem piemērs no Šveices.»

Rīgas pilsētas pašvaldība un SIA «Getliņi EKO» pilnībā noraida Konkurences padomes (KP) pārmetumus saistībā ar izvēlēto Rīgas pilsētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas modeli. Skaidrojumu par saviem argumentiem publiskie partneri iesnieguši Konkurences padomei 2019. gada 19. augustā, vienlaikus aicinot Konkurences padomi uz konstruktīvu dialogu un lēmumu.

Konkurss par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu publiskās-privātās partnerības modelī ir ilgstoši plānots, analizēts un saskaņots vairāku gadu garumā, norāda SIA «Getliņi EKO». Tā pamatā esot rūpīga Rīgas pilsētas vajadzību, mērķu, nepieciešamo investīciju, ekonomisko modeļu un maksātspējas izpēte, samērojot to ar Eiropas Savienības prasībām par būtisku apglabājamo atkritumu daudzuma samazinājumu. «Konkursa nolikumu, norises kārtību un visu dokumentāciju pirms konkursa izsludināšanas pārbaudīja, saskaņoja un akceptēja visas iesaistītās un atbildīgās institūcijas, tostarp, ministrijas un publiskās un privātās partnerības modeļa īstenošanu uzraugošā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra. Visa konkursa dokumentācija, pret kurā noteiktajām prasībām būtībā iebilst KP, bija pieejama jau vairāk nekā pirms gada. Publiskie partneri kā konkursa uzvarētāju pēc visu noteikto kritēriju izvērtēšanas izvēlējās pretendentu, kurš piedāvāja saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu un arī viszemāko cenu. Darbības, ko šobrīd jau veic KP un ko apsver veikt turpmāk, ir nesamērīgi novēlotas un rada būtisku risku uz nezināmu laiku paralizēt atkritumu apsaimniekošanu Rīgas pilsētā, kaitējot gan pilsētas iedzīvotājiem, gan viesiem,» skaidro SIA «Getliņi EKO».