Latvijas valdība pagājušās nedēļas sākumā nolēma mainīt nākamā gada IKP no pozitīvas plus 2% līmenī līdz negatīvai - mīnus 1%.
Diemžēl burtiski dažu dienu laikā noskaidrojās, ka jau šobrīd situācija ir krietni vien draņķīgāka: IKP kritums šā gada 3. ceturksnī ir mīnus 4.2%, savukārt ārējās tirdzniecības bilance ir pasliktinājusies.
Acīmredzot tas liecina, ka valdības nākamā gada prognozes ir novecojušas jau šodien, īpaši jau ņemot vērā ne viena vien eksperta vērtējumu, ka 2009. gadā ekonomikas lejupslīde varētu būt vēl straujāka, nekā šobrīd. Kā netiešs apliecinājums tam ir arī starptautiskās reitingaģentūras Moody's rīcība tieši tajā dienā, kad noskaidrojās lielais Latvijas IKP pieauguma kritums, pazeminot mūsu valsts kredītreitingu.
Minētie rādītāji, protams, ir šokējoši, taču diez vai to var nosaukt par ļoti pārsteidzošu. Jau ilgāku laiku bija zināms, ka samazinās valsts ieņēmumi PVN veidā. Plus vēl nupat Latvija piedzīvoja ES valstu vidū straujāko mazumtirdzniecības tempu kritumu. Tātad, kā redzams, arī IKP svārstības ir likumsakarīgas. Atšķirībā no valdības, uzņēmēju paustās prognozes attiecībā uz nākamā gada IKP kritumu ir krietni vien pesimistiskākas, sasniedzot pat mīnus 5%, un tā vien izskatās, ka šis paredzējums ir krietni vien tuvāks realitātei. Protams, visi iepriekšminētie rādītāji ir statistikas ailītēs ierakstīti skaitļi, taču katrs no tiem rada arī konkrētas sekas, skarot katru no mums. Samazinās eksporta apjomi, mazāks kļūst darba vietu skaits, krītas tirdzniecības apjomi, kas atkal izraisa ražošanas samazināšanos utt. Tā šī ķēdīte var turpināties vēl ilgi. Finālā var rasties situācija, ka lielu daļu no tiem līdzekļiem, ko valdība būs ietaupījusi, veidojot nākamā gada valsts budžetu, var nākties izgrūst, maksājot dažādus sociālos un bezdarbnieku pabalstus.
Protams, ne jau mūsu valdība ir vainīga pie pasaulē, tostarp Latvijā, valdošās finanšu krīzes, ne arī tās spēkos ir to pārtraukt. Šie procesi notiek neatkarīgi no mūsu vēlmēm vai darbībām.
Tajā pašā laikā šobrīd valdības uzdevums būtu domāt ne tikai par to, kā līdzekļus ieekonomēt, kas nenoliedzami nav mazsvarīgi, bet arī par to, kā pēc iespējas efektīvāk ekonomiku varētu stimulēt. Tas ir būtiski, lai dotu iespēju uzņēmējiem, piemēram, vēl straujāk nesamazināt darba vietu skaitu, tādējādi nepalielinot sociālo slogu valstī.