Kārtējais stratēģiskais Latvijas solis ir sperts – visas atbildīgās Eiropas institūcijas ir akceptējušas mūsu valsts uzņemšanu eirozonā no nākamā gada 1. janvāra.
Droši vien var teikt, ka šis solis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem, turklāt tam joprojām nav sabiedrības vairākuma atbalsta. Jāatzīst, ka eiro ieviešana Latvijā ir loģisks un pat neizbēgams solis, lai gan, protams, katram no mums lats ir saistīts ar zināmām sentimentālām izjūtām.
Igaunijā eiro jau ir ieviests un prognozē, ka 2015. un 2016. gadā tas tiks ieviests attiecīgi Lietuvā un Polijā. Tātad, ja Latvija attiecīgo soli nespertu, mēs vienā brīdī nonāktu finanšu anklāva situācijā, un tas neizbēgami sadārdzinātu darbu visiem tiem Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem, kuri saistīti ar importu vai eksportu. Tādējādi eiro ieviešana Latvijā ir apsveicams solis. Protams, var teikt, ka, piemēram, Zviedrija vai Lielbritānija joprojām nav atteikušās no savas nacionālās valūtas un arī netaisās to darīt. Tomēr jāņem vērā, ka abos minētajos gadījumos runa ir par valstīm ar ļoti spēcīgām centrālajām bankām, kas spēj veiksmīgi manipulēt ar savas valūtas kursu, to nosakot atbilstoši konkrētā brīža ekonomiskajai situācijai, tādējādi to uzlabojot. Latvijas Banka neko tādu nekad nav darījusi un mums nav nekādu garantiju, ka gadījumā, ja mūsu valstī šādas manipulācijas ar valūtas kursu tomēr tiktu mēģināts īstenot, tas beigtos labi. Un tas ir vēl viens arguments par labu iestājai eirozonā. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka valūtas maiņa nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts mērķis – tas ir līdzeklis! Šajā kontekstā droši vien jāmin ne viena vien jaunieša izjūtas, gaidot savu 18. dzimšanas dienu. Nereti šādā brīdī cilvēkiem šķiet – kad man būs 18, tad gan... Kā zināms, brīdī, kad tiešām tiek sagaidīts 18 gadu vecums, nekas jau nenotiek. Jā, cilvēks ir sasniedzis pilngadību, taču viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā, kā viņš pats veido savu tālāko dzīvi. Situācija ar eiro ieviešanu Latvijā ir tieši tāda pati – tā nebūt nav garantija labākai, skaistākai un saulainākai dzīvei. Tas ir visnotaļ labs līdzeklis, instruments, kā sasniegt valstiski svarīgus mērķus. Šeit runa ir par investīciju piesaisti, ražošanas attīstību, konkurētspējas palielināšanu un tamlīdzīgiem faktoriem. Pats fakts vien, ka eiro būs ieviests, to vēl nebūt nenodrošinās, bet tā ir iespēja, ar kuras palīdzību to sasniegt, strādājot un gudri pieņemot lēmumus.
Katrā gadījumā nevar piekrist mūsu valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, kurš apgalvo, ka līdz ar oficiālu uzaicinājumu esot pabeigta darba sajūta – šajā brīdī tas darbs patiesībā tikai sākas. Neaizmirsīsim, ka Grieķija, Portugāle un vēl viena otra Dienvideiropas valsts, kas jau sen ir eirozonā, grimst arvien dziļākā ekonomiskajā muklājā. Šī grimšana notiek nevis tāpēc, ka attiecīgajās valstīs ir eiro, bet gan tādēļ, ka tur cilvēki joprojām grib saņemt naudu, ko nekad dzīvē nav nopelnījuši. Pagaidām viņiem tas vēl izdodas, bet, domājams, tas vairs nav uz ilgu laiku, un Latvijai no šīm kļūdām ir jāmācās.
