Āfrikas cūku mēra (ĀCM) apkarošanas kampaņa ir apkarojusi cūkaudzētājus, bet mēri – tikpat kā nemaz
Tā iepriekš DB sacīja cūkkopības uzņēmuma Kunturi vadītājs Jurģis Krastiņš, un tas bija laikā, kad cūku mēris vēl nebija ielavījies nevienā lielsaimniecībā. Tagad līdz ar vīrusa ievazāšanu centīgi apsargātajā SIA Ancers saimniecībā Rukas Krimuldas pusē dīvainās sērgas kaulainais pirksts ir savilcies līkumā vēl ciešāk, turot arī ikvienu lielo nozares dalībnieku uz grauda. Ar pilnu atveri šis «bioloģiskais ierocis» nu ir gatavs bliezt pa jebkura lieluma mērķi. Tādējādi vietējās cūkgaļas pastardienas vēstneši pieņemas spēkā, cūku mērim pārzveļoties pāri lielsaimniecību biodrošības augstajam slieksnim. Kura būs nākamā? Neskatoties uz visiem valdības pūliņiem, mēra fronte virzās uz priekšu, un neviens aizliegums vai ierobežojums to nav spējis aizkavēt, toties tiek lauztas rokas biznesam. Ja tā, jājautā, kam ir izdevīgi cūku sārti Latvijā? Tikmēr valdība, izdarot lāča pakalpojumu pašmāju cūkkopjiem un pamudinot importētājus, tērē miljonus tam, lai it kā kavētu ĀCM vīrusa gaitas Latvijas teritorijā. Valdības lielo bažu dēļ konsekventi tiek likti sprunguļi riteņos tradicionālajai tautsaimniecības nozarei. Valsts ir naska uz ierobežošanu, bet – kas tiek darīts, lai apturētu šo vīrusu mūsdienīgākām metodēm par cūku dedzināšanu, piemēram, lai izstrādātu vakcīnu? Kā redzams, dezinficējot kūts brienamos zābakus, vīruss nepazūd.
Dzīve uz pulvera mucas. Tā Latvijas cūkkopju neapskaužamo situāciju precīzi raksturo Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece (17.01. DB). Neatbildēts paliek jautājums, vai Pārtikas un veterinārā dienesta prasītā cena – izkaut un dedzināt – nav pārāk augsta pretstatā cūkkopībā ieguldītajiem līdzekļiem, zināšanām un darbam, un galu galā pašmāju tirgus situācijai. Kā nekā tirgū prevalē rukši ar citiem gēniem nekā mūsu tradicionālās speķīgi smeķīgās šķirnes Latvijas baltās pārstāvēm. Nozarē pat melni joko, ka ĀCM būs uzvarēts tad, kad no Eiropas kartes būs nodzēstas visas Latvijas cūkkopības saimniecības.
Latgalē cūku mēris jau iznīdējis cūku turēšanu viensētās. Droši vien, tāpat kā no kūtīm pazudušās piena devējas, arī cūkas savās kūtīs neatgriezīsies nekad, jo, kā iepriekš atzinusi Lauku atbalsta dienesta vadītāja Anna Vītola-Helviga, cilvēki ātri vien aizmirst lopu kopšanas iemaņas, bet nosacīti jaunajai paaudzei tādu nav vispār. Šiem lauku iedzīvotājiem ceļš vairs nevedīs uz kūti, bet uz vietējo bodi pēc kāda poļu vai dāņu suķīša mīkstuma gabaliņa. Perifērijas ļaudis, kuru kūtis vīrusa ļaunās mēles izlaizījušas tukšas, ir mini modelis tai situācijai, kurā var nonākt visa Latvija. Jau pašlaik nevaram lepoties ar to, ka veikalu plauktus spētu piekraut ar pašmāju bekonu, činguļiem, astu gredzeniem un smecerīšiem. Iespējams, pircējs vidējais, ne tikai saņēmis smaidu no dzeltenvilinošās cenuzīmītes, tiks mudināts pievērst skatu ievestajai cūkgaļai, bet arī dos tai priekšroku kā «veselai» pretstatā pašmāju «slimajai», lai gan zināms, ka ĀCM cilvēkiem nekaitē. Ar sārtu palīdzību veiktā vietas atbrīvošana importa produkcijai ir sekas iestāžu noteiktajiem tuvredzīgajiem tirdzniecības ierobežojumiem, ar ko savažo pašmāju ražotājus, ne mēri.