Latvijā labi zināmais uzņēmējs Gunārs Ķirsons paziņojis, ka uz nenoteiktu laiku slēdz savu jauno ēstuvi Ķirsons Māja, jo patiesībai atbilst izskanējušās ziņas, ka šis objekts tiešām nav nodot ekspluatācijā.
Var teikt, ka konkrēto uzņēmēju turpina vajāt dažādas likstas, taču tikpat labi var apgalvot, ka ne jau par Ķirsonu ir šis stāsts. Pēc 21. novembrī piedzīvotās Zolitūdes traģēdijas aktualizējās jautājums par to, cik drošas ir dažādas pēdējo gadu laikā uzbūvētās publiski pieejamās ēkas, kurās pilnā sparā darbojas veikali, kafejnīcas, sporta zāles un tamlīdzīgi. Savukārt tagad jautājums ir par to, cik no pašreiz Rīgā strādājošajiem veikaliem, kafejnīcām, sporta zālēm vispār ir nodotas ekspluatācijā?!
Viena lieta, ja privātpersona, līdz noteiktai stadijai uzbūvējot savrupnamu, tajā pati apmetas uz dzīvi un, nenododot ekspluatācijā, mitinās tajā vēl vairākus gadus. Turklāt dara to ar apziņu, ka kuru katru brīdi var uzrasties kontrolējošo institūciju pārstāvji un sodīt viņu par šādu «dzīvesveidu». Pavisam cita lieta, ja pašvaldības līmenī tiek pieļauta situācija, ka galvaspilsētā tiek atvērta ekspluatācijā nenodota ēstuve, kurā tiek apkalpoti tūkstošiem iedzīvotāju. Principā brīdī, kad tika griezta šādas estuves sarkanā lentīte, klāt vajadzēja būt atbildīgo dienestu pārstāvjiem, kas liktu tajā pašā brīdī tikko kā atvērtās durvis ātri vien slēgt. Taču tā vietā publiskajā telpā ir bijuši apskatāmi attēli, kuros pie viena no Ķirsons Māja galdiņiem gozējas Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tātad principā iznāk tā – Rīgas domes vadība akceptē, ka pilsētā durvis ver ekspluatācijā nenodoti objekti. Un tas jau ir bīstami! Iemesli tam, kāpēc varēja rasties šāda situācija, ir vairāki, taču neviens no tiem nav kaut cik mierinošs. Piemēram, varam pieņemt, ka galvaspilsētas domes vadība ir bijusi tik ļoti aizņemta ar diferencētas braukšanas maksas sabiedriskajā transportā vai kāda cita tikpat apšaubāma pasākuma ieviešanu, ka tiešām būtiskiem jautājumiem nekādi nav atlicis laika. Ne mazāk interesanti būtu zināt, vai šeit tomēr nav jārunā par zināmām koruptīvām shēmām. Nu, tas pat skan paradoksāli – viens no Latvijas uzņēmējdarbības pionieriem, gūstot plašu publicitāti, atver jaunu ēstuvi, bet neviens nav pamanījis, ka tā strādā mājā, kurā joprojām drīkstētu pārvietoties vien ar aizsargķiverēm galvā... Vienkārši rodas jautājums – neviens to nepamanīja, negribēja pamanīt vai nebija ieinteresēts? Diezgan droši var arī apgalvot – ja publiski neizskanētu bažas par Ķirsons Māja nenodošanu ekspluatācijā, šī ēstuve strādātu joprojām, ko neslēpj arī pats Ķirsons.
Kā jau minēts, šis pat nav stāsts par Ķirsonu – viņš ir publiski atzinis savu nodarījumu un uzņēmumu slēdzis, tādējādi ciešot finansiālus zaudējumus. Daudz būtiskāks ir jautājums – cik daudz dažādu ēku joprojām tiek izmantotas, ikdienā apkalpojot iedzīvotājus un klusībā cerot, ka gan jau neviens nepamanīs tās nenodošanu ekspluatācijā? Un vēl – kāda īsti ir praktiskā jēga no pilsētas būvvaldes?