Strādājot principā jebkurā svarīgā amatā, cilvēkam gana augstā līmenī ir jābūt vairākām spējām. Ir jāorientējas nozarē, jābūt labam menedžerim, pieklājīgā līmenī jākomunicē ar cilvēkiem un vēl daudz kas cits. Tostarp ir jāmāk atbrīvot cilvēkus no darba. Protams, runa ir par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes šonedēļ sperto soli, atlaižot no darba ilggadējo Latvijas Nacionālās operas vadītāju Andreju Žagaru un tādējādi izpelnoties ne tikai lielas sabiedrības daļas nopēlumu, bet arī panākot to, ka operas mecenāti vēl domās – atbalstīt arī turpmāk šo kultūras iestādi vai tomēr ne.
Nevar jau izslēgt iespēju, ka Žagaru tiešām bija par ko atlaist no darba – pēdējo gadu laikā viņam ir bijuši veltīti dažādi pārmetumi, sākot no konfliktēšanas ar arodbiedrībām un beidzot ar nespēju vadīt LNO tā, lai šis teātris nestrādātu ar zaudējumiem un tam regulāri nebūtu vajadzīgas dotācijas. Turklāt neaizmirsīsim, ka ar neaizvietojamiem cilvēkiem, kā mēdz teikt, ir pilni kapi, un droši vien visā plašajā pasaulē var atrast ne vienu vien kultūras iestāžu menedžeri, kurš ir spēcīgāks par Žagaru un spētu nest LNO vārdu pasaulē vēl labāk, nekā līdzšinējam operas šefam tas ir izdevies. Tomēr veids, kādā notika minētā atbrīvošana no darba, droši vien bija neprofesionālākais, kādu nācies redzēt. Vispirms jau vēl pirms šīs atlaišanas, kad Kultūras ministrija spēlējās ar jaunas LNO valdes konkursiem, Jaunzeme-Grende radīja iespaidu, ka galvenais konkursa nosacījums ir – LNO valdes loceklis var būt jebkurš, kura vārds nav Andrejs Žagars. Savukārt, jau veicot pašu atlaišanas faktu, tika pieļautas vismaz trīs būtiskas kļūdas.
Pirmkārt, netika minēts neviens nopietns arguments par labu Žagara atlaišanai, kas spētu pārliecināt māksliniekus, LNO mecenātus un acīmredzot arī pārējo sabiedrību, ieskaitot Valsts prezidentu un valdības vadītāju. Otrkārt, vairākkārt tika norādīts – Žagars ir zaudējis Jaunzemes-Grendes uzticību, vienlaikus piemetinot, ka viņam tiekot piedāvāts LNO padomnieka amats. Iznāk, ka operas valdei ir vajadzīgs padomnieks, kuram uzticēties nekādi nevar. Šeit rodas nākamais jautājums – kāpēc valdes būtu jāņem vērā tāda padomnieka padomi, kura uzticības līmenis ir zem katras kritikas? Varbūt viņš sniegs tādus padomus, kuru īstenošanas rezultātā opera vairs nekotēsies pat Pušmucovas līmenī?! Treškārt, tūlīt pēc Žagara atlaišanas ministre uzvedās kā mazs bērns, kurš aizsedz ar plaukstām actiņas un tic, ka neviens viņu neredz.
Tā visa rezultātā gadījumā, ja Žagars tiešām ir cilvēks, kuram turpmāk vairs nevarēja uzticēt LNO vadību, viņš faktiski ar Jaunzemes-Grendes rokām sabiedrības acīs ir padarīts par mocekli. Taču skumjākais šajā stāstā ir tas, ka totāli nemākulīgas komunikācijas rezultātā par galveno diskusiju tematu ir kļuvusi nevis operas turpmākā attīstība, tās finansiālais stāvoklis un mākslinieciskais potenciāls, bet gan divu amatpersonu (tiesa gan – viens no personāžiem jau ir bijusī amatpersona) savstarpējās kaujas.