Gluži kā cerību stars turpmākajai Ventspils ostas spējai pelnīt ir pēdējā laika paziņojumi, ka tā varētu tikt izmantota Venecuēlas naftas tranzītam uz Baltkrieviju. Īpaši jāuzsver, ka tādējādi baltkrievi varētu «atdzīvināt» jau vairākus gadus tukšo naftas cauruļvadu. Ziņu par kādu lielu progresu vismaz pagaidām nav. Kaut arī gribētos.
Ir skaidrs, ka šīs naftas tranzītam kāda osta baltkrieviem ir nepieciešama, taču šeit sākas kāda problēma. Proti, Ventspils nav gluži vienīgā osta, caur kuru ir iespējams veikt attiecīgos naftas pārvadājumus. Vēl ir Tallinas osta Igaunijā, Odesas osta Ukrainā, kā arī mūsu galvenais konkurents - Klaipēdas osta Lietuvā. Jo interesantāks šajā situācijā ir fakts, ka caur minētajām trīs ostām Venecuēlas naftas tranzīts jau notiek, kamēr par Ventspili vēl tikai tiek gudri spriests. Iemeslus tam var atrast ne vienu vien.
Pirmkārt, Ukraina, Lietuva un Igaunija ir spējusi piedāvāt baltkrieviem gana nozīmīgas dzelzceļa un ostu atlaides, kamēr Latvija šajā jomā vismaz pagaidām klusē. Protams, cīņa par Venecuēlas naftas tonnām nedrīkst pārvērsties par izsoli ar lejupejošu soli, ko droši vien vēlētos baltkrievi. Tajā pašā laikā diez vai par elastīgu var uzskatīt biznesa pieeju, kad viens tarifu plāns ir teju vai akmenī iecirsts, un potenciālajam klientam atliek vien izdomāt - var vai nevar viņš atļauties tās maksāt. Turklāt diez vai lietuvieši, igauņi un ukraiņi pārkrauj šīs kravas vien sava prieka pēc - acīmredzot tarifu atlaižu politika, kā arī efektīva privāto stividorkompāniju politika dod arī ekonomisku labumu.
Otrkārt, mums vajadzētu pajautāt pašiem sev - ar ko gan vairāku pēdējo gadu laikā mums saistās Ventspils ostas vārds? Ar strauju attīstību, būtisku kravu apjoma pieaugumu un daudzu jaunu termināļu būvniecību! Nē! Tā vietā jau ilgāku laiku priekšplānā ir dažādu Ventspils ostā strādājošo uzņēmumu, termināļu īpašnieku un vadītāju savstarpējie ķīviņi, nespēja vienoties par akcionāru sapulcēm, apvainojumi vienam par otru plašsaziņas līdzekļos utt. Šāds fons nevar radīt priekšstatu, ka sadarbība ar attiecīgo ostu ilgtermiņā ir droša. Rezultātā jau minētās naftas kravas tiek virzītaas, piemēram, caur Tallinas ostu, kat gan tranzīta ceļš iznāk garāks.
Maizes cepēji labi zina, ka nepietiek tikai ar šā produkta ražošanu - tam ir jāizceļas daudzu citu konkurentu vidū. Ar garšu, cenu, noformējumu un daudz ko citu, vienlaikus nezaudējot iespēju gūt peļņu. Līdzīgi ir ar ostām - nepietiek ar to, ka Latvijai ir ostas un sliedes un ka mēs protam pārkraut teju visu pēc kārtas. Ir arī jāspēj vienoties ar kravu īpašniekiem par sadarbību. Respektīvi, arī šajā biznesā ir jāspēj piedāvāt kvalitatīvu un drošu pakalpojumu par pievilcīgu cenu un, kas ne mazāk svarīgi - jāmāk radīt uzticama partnera iespaidu. Jāsaprot, ka kravu īpašniekiem nav īpašas mīlestības tieši pret Latviju, tieši pret Lietuvu vai tieši pret kādu citu valsti. Tas ir bizness, kurā priekšroka tiek dota ekonomiski izdevīgākajam piedāvājumam. To neņemot vērā, vēl ilgi visiem varēsim stāstīt, ka mums ir sliežu ceļi, cauruļvadi, ostas, bet kravu gan nav.