http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(362).jpg
Kopš brīža, kad tika pavēstīts, ka nākošajā ES finanšu plānošanas periodā Latvijai atkal ir iecerēts iedalīt mazāko tiešmaksājumu apmēru uz vienu hektāru, pārsvarā notikumi ir attīstījušies divos virzienos.
No vienas puses, ir bijušas amatpersonu vaimanas, no otras - lauksaimnieku protestakcijas gan tepat Latvijā, gan arī Briselē. Kā rāda līdzšinējā pieredze, šāda veida pasākumi dažkārt mēdz būt atraktīvi, bet izcili retos gadījumos - efektīvi. Pamatīgs izņēmums ir Grieķija, kuras politiķi bailēs no protestētājiem atsakās pieņemt nepopulārus lēmumus, tādējādi arvien vairāk dzenot valsti parādu jūgā.
Līdz ar to apsveicama ir Latvijas lauksaimnieku apņemšanās kooperēties ar bēdu brāļiem Lietuvā un Igaunijā, lai kopīgiem spēkiem mēģinātu atbildīgajās Eiropas struktūrās izlobēt savu vēlmju akceptēšanu, proti, panāktu ievērojami lielākus tiešmaksājumus. Protams, šādu ieceri var traktēt kā sava veida neuzticības izteikšanu Latvijas valdības spējai aizstāvēt vietējo uzņēmēju intereses, taču labi zināms ir arī senais latviešu teiciens - katrs pats savas laimes kalējs. Citiem vārdiem sakot, vienkārši paļauties, ka kāds cits visu izdarīs, paralēli žēlojoties par sliktajiem dzīves apstākļiem, - tas nav risinājums. Acīmredzot to jau pirms daudziem gadiem ir sapratuši to valstu uzņēmēji, kas tradicionāli saņem lielākos tiešmaksājumus no ES kases. Turklāt arī pašmāju uzņēmējiem šajā jomā jau ir pozitīva pieredze - kā zināms, zivrūpniekiem savulaik izdevās Briseles gaiteņos izlobēt, ka Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi drīkst turpināt ražot faktiski nacionālo produktu šprotes, lai gan benzopirēna daudzums šajos konservos ir diskutabls.
Nedaudz mulsinoši šajā sakarā gan ir vienas otras gana ietekmīgas lauksaimnieku organizācijas iebildumi pret to, ka šā lobisma pastiprināšanas autori ir ierosinājuši «samest» pa 50 santīmiem no katra apsaimniekojamā zemes hektāra, lai šā mērķa sasniegšanai būtu līdzekļi. Pirmkārt, ja 100 ha zemes īpašnieks samaksās šīs idejas vārdā 50 Ls, diez vai to varētu uzskatīt par ārprātīgu robu viņa budžetā. Turklāt jārēķinās, ka katras ieceres sasniegšana vai centieni to sasniegt kaut ko tomēr maksā. Otrkārt, dažādu atbalstošo instrumentu savu interešu aizstāvībai, labāku nosacījumu panākšanai nekad nav par daudz. Nupat teikto var attiecināt ne tikai konkrēti uz tiešmaksājumu palielināšanu vai lauksaimniecību kopumā, bet gan faktiski uz jebkuru nozari.
Ir taču bieži dzirdēts, ka vietējiem uzņēmējiem rodas kādas problēmas, jo kādreiz tikuši pieņemti «nepareizie» lēmumi Briselē. Šajā reizē kaut kādi iebildumi vienalga šķiet visai dīvaini, ņemot vērā, ka gadījumā, ja latviešiem, igauņiem un lietuviešiem kopīgiem spēkiem kaut vai nedaudz izdosies panākt tiešmaksājumu palielināšanu Baltijas valstīm, no tā ilgtermiņā ieguvēja būs ne tikai visa lauksaimniecības nozare, bet arī valsts kopumā. Tāpat šī ir laba iespēja parādīt, ka baltieši ir spējīgi kaut ko izdarīt kopā, un to nevajag palaist garām.