Salūts ir izšauts, simtgades sajūsma ir noplakusi, un esam turpat, kur esam, – bez jaunas valdības un ar sašķeltu Saeimu. Taču ir pelavas, un ir graudi. Arhibīskapa Jāņa Vanaga 18. novembra sprediķī ir vērts ieklausīties.
Ne tāpēc, ka luterāņu viedoklis būtu vērtīgāks par katoļu, pareizticīgo vai citu viedokli. Bet tāpēc, ka Jānis Vanags ir gudrs un valstiski domājošs cilvēks, kurā der ieklausīties gan Saeimas deputātiem, gan Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, gan mums visiem, kas nav vienaldzīgi par mūsu valstī notiekošo. Jo mūsu valdība ir arī mūsu daļa, ne tikai koalīcijas sarunu vedēju politiķu daļa, kuriem ir pienācis pēdējais laiks izpūst gaisu no savas iedomības baloniem.
Par ko Latvijas simtgades sprediķī runāja arhibīskaps? Par Kristu, mūsu dzīves garīgo dimensiju un par Latviju, materiālo vietu, kur mums ir jādzīvo. Viņš runāja ne tikai par to, ko mums vajag, bet arī par to, ko nevajag. Mums vajag būt pateicīgiem un novērtēt to, kas mums ir, un nevajag to sacūkot. Vēlēšanās ir uzvarējuši jauni spēki, kuri iedomājas, ka lielākā laime ir viņi un reformas. Taču vārds «reforma» jau sen nav vārda «labums» sinonīms. Tauta grib morālas pārmaiņas valsts vadībā, bet ir nogurusi no tādām pārmaiņām, pēc kurām labāk nekļūst. Uzņēmēji saka – lieciet mūs mierā, ja nevarat kaut ko uzlabot, tad labāk atstājiet visu, kā ir! Jo mums ir vajadzīgi kvalitatīvi valdības lēmumi, nevis vienkārši ministriju skaita samazināšana. Mums ir vajadzīga laba, ērta valsts pārvalde, nevis vienkārši cilvēku atlaišana un tāpēc iestādes darba laika samazināšana, un kāda jauna, vēl neērtāka un cilvēkiem nedraudzīgāka sistēma. Nav jau tā, ka viss ir slikti un mums par visu varu ir vajadzīgs tāds glābējs, kas visu salauž un sašķaida gabalos.