Nesaimnieciska pieeja prasību izstrādei un piedāvājumu vērtēšanai mobilo sakaru publiskajos iepirkumos ir kļuvusi par noturīgu tendenci, kas ne vien apdraud veselīgu konkurenci, bet arī palielina izdevumus valsts budžetā.

Vaicāsiet, kā dārgākais piedāvājums iepirkumos kļūst par izdevīgāko? Gaužām vienkārši – piedāvājumu salīdzināšanas procesā tiek izmantota punktu vērtēšanas sistēma, kas neņem vērā reālos izdevumus, liedzot pasūtītājiem augstāk novērtēt lētāko piedāvājumu. Šāda pieeja ne vien kropļo konkurenci, bet arī norāda uz vienaldzību pret iespēju saņemt izdevīgāku piedāvājumu.

Ir nākamā gada budžeta pieņemšanas laiks, un ir īstais brīdis atbildēt – cik ilgi vēl valsts sektors turpinās pārmaksāt par dārgiem mobilajiem sakariem, šķērdējot nodokļu maksātāju naudu, ko varētu novirzīt drošībai, veselībai vai sabiedrības labklājības celšanai?

“Matemātiska shēma”, kad uzvar dārgākais

Runājot par degvielas cenu dažādos pasaules reģionos, bieži tiek piesauktas izteiktas atšķirības. Piemēram, oficiāli dārgākais benzīns ir Norvēģijā, kur viens galons (3,79 litri) benzīna maksā 10,12 ASV dolārus (1 litrs maksā aptuveni 1,5 Ls).

Savukārt vislētākais benzīns meklējams Venecuēlā, kur valsts prezidents Ugo Čavess parūpējies, ka viena galona benzīna cena ir vien 0,09 ASV dolāri (1 litrs maksā aptuveni 1,3 santīmus). Šajā sakarā Bloomberg veicis interesantu pētījumu: kamēr Norvēģijā, lai pilnībā pielietu 39 galonu ietilpīgu Chevrolet Suburban bāku, būs jārēķinās ar maksu 394,68 ASV dolāru apjomā, Venecuēlā šādas bākas uzpildīšana izmaksātu vien 3,51 ASV dolāru.

Protams, jārēķinās, ka dzīves līmenis dažādā pasaules valstīs ir ļoti atšķirīgs. Tādēļ ļoti interesants ir rādītājs, kas mēra, kāa daļa no konkrētās valsts vidējiem iedzīvotāja ienākumiem aiziet viena galona benzīna nopirkšanai šajā pašā valsī. Bloomberg šo rādītāju nosaucis par «Pain at pump», ko varētu tulkot kā aktuālās «cenas sāpīgumu» konkrētās valsts iedzīvotājiem. Piemēram, Norvēģijā, kur, kā jau minēts, ir dārgākais benzīns pasaulē, viena galona iegādei aiziet tikai 3,7% vidējo dienas ienākumu (statistikas dati liecina, ka Norvēģijas iedzīvotāja ienākumi vidēji dienā ir 272 ASV dolāri). Jāsecina - vairums Norvēģijas iedzīvotāju nav jālauza galva par benzīna dārdzību, salīdzinājumā ar ienākumiem varētu teikt, ka Norvēģijā benzīns uzskatāms par vienu no lētākajiem pasaulē.

Latvijā joprojām ir dārgākie produkti Baltijas valstīs, turklāt, iespējams, pircēji pārmaksā neefektīvas tirdzniecības dēļ, atzina Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja Ingūna Gulbe.

Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā Lietuvā ļoti būtiski ir pieaugušas pārtikas produktu cenas, jau ilgu laiku Baltijas valstīs lētākā pārtika nopērkama Viļņas veikalos, savukārt dārgākā - Rīgas veikalos. No apskatīto vairāk nekā 40 produktu saraksta jūnijā Viļņā bija 21 Baltijā lētākais pārtikas produkts un septiņi dārgākie, Tallinā - 14 lētākie un 18 dārgākie, bet Rīgā - septiņi lētākie un 21 dārgākais produkts.

«Liela loma šajās augstajās Latvijas cenās ir tirdzniecībai, kas, iespējams, nav pietiekami efektīva. Tirgotāji bieži pārmet Latvijas ražotājiem, ka tie nespēj saražot produktus par konkurētspējīgām cenām un viņi ir spiesti tirgot lētākus importa produktus. Tikmēr cenu novērojumi rāda, ka Latvijā ir dārgāki arī daudzi importa produkti, kurus neražo nevienā Baltijas valstī, piemēram, augļi, dārzeņi, tēja, graudu pārslas, importa piena produkti,» sacīja Gulbe.

Ārvalstu tiešās investīcijas Latvijas ekonomikā līdz šā gada jūnija beigām sasniegušas 16,4 miljardus eiro, kas ir aptuveni 53% no valsts iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir iespaidīgs, liela daļa šīs naudas ir ieguldīta finanšu starpniecībā un nekustamo īpašumu darījumos.

Lielākie ieguldītāji Latvijas ekonomikā ir investori no Zviedrijas – 15,4% no visām uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) nāk no Zviedrijas. Pārsvarā tās ir investīcijas finanšu starpniecībā, un Zviedrijas investoru kapitāls ir ieguldīts nekustamajos īpašumos. Jau vēsturiski lielākās ĀTI plūsmas Latvijā nāk no tuvākajām kaimiņvalstīm – Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas un Krievijas, kā arī no Nīderlandes, Kipras un Vācijas, apliecināja Latvijas Bankā.

Nozaru struktūrā lielākais uzkrāto ĀTI īpatsvars – 24% – ir ieguldījumiem finanšu starpniecībā. Šis ir viens no nozīmīgākajiem iemesliem ĀTI svārstībām, gan raugoties plašāk pa gadiem, gan pa ceturkšņiem gada ietvarā. Piemēram, 2016. gadā ĀTI kritums bija tieši saistāms ar AS Swedbank grupas kapitāla optimizāciju, kas izpaudās kā pamatkapitāla samazināšana un dividenžu izmaksa. Tas bija skaidrojams ar zemajām procentu likmēm aizdevumos, kad augsta kapitalizācija rada vien papildu administratīvo slogu. Vienkāršāk runājot, situācijās, kad nav izdevīgi aizdot Latvijā, nauda tiek izņemta un investēta citos tirgos.

Attīstības finanšu institūcija ALTUM uzņēmējiem, kuriem radušās objektīvas grūtības ar kredītiestādēs uzņemto saistību izpildi, piedāvās kredīta garantijas, kas ļaus bankām atlikt pamatmaksājumu summas uz laiku līdz diviem gadiem, kā arī piesaistīt garantiju esošiem finanšu pakalpojumiem. Savukārt uzņēmumiem, kuriem būtiski mazinājies darbības apjoms un nepieciešami papildu resursi darbības uzturēšanai, tiks piedāvāti apgrozāmo līdzekļu aizdevumi ar atvieglotiem nosacījumiem.

Atbalsta programmas noteikumus, kurus izstrādāja Ekonomikas ministrija un ALTUM, šodien, 19. martā, apstiprināja Ministru kabineta ārkārtas sēdē.

Plānots, ka abi finanšu instrumenti sāks darboties pēc saskaņošanas ar Eiropas Komisiju, orientējoši līdz marta beigām. Garantijām paredzēts finansējums 50 miljonu eiro apmērā, kas ļaus bankām restrukturizēt aizdevumus par kopējo summu par vairāk nekā 700 miljoniem eiro. Savukārt tiešo aizdevumu programma būs pieejama visu veidu uzņēmumiem, kuriem šā brīža krīzes apstākļos mazinājušies ikdienas darbības nodrošināšanai nepieciešamie līdzekļi. Aizdevumos uzņēmumiem ALTUM piešķirs kopumā 200 miljonus eiro.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Latvijā ir 27. dārgākais benzīns pasaulē; vislētākā degviela ir Venecuēlā, bet visdārgākā – Norvēģijā , liecina Bloomberg un Associates for International Research veiktais pētījums par degvielas cenām dažādās pasaules valstīs šā gada trešajā ceturksnī.

Latvija minētajā pētījumā, atbilstoši benzīna dārdzībai šā gada trešajā ceturksnī ieņem 27. vietu. Līdzīgā pētījumā par šā gada otro ceturksni Latvijā benzīns tika novērtēts kā 31. dārgākais pasaulē. Pētījuma informācija arī liecina, ka Latvijā tas šā gada trešajā ceturksnī maksāja vidēji 1,72 ASV dolārus par litru (aptuveni 0,92 Ls).

Dažādās pasaules valstīs dzīves līmenis ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, pērkot benzīnu pārtikušajā Norvēģijā, kur tas ir rekorddārgs, liela daļa iedzīvotāju, visticamāk, neizjūt būtisku sava maciņa svara samazināšanos, jo ienākumu bāze ir ļoti augsta. Pieejamie makroekonomikas dati salīdzināti ar trešā ceturkšņa degvielas cenām. Latvijā ir 27. dārgākais benzīns pasaulē, bet, lai iegādātos vienu litru benzīna, trešajā ceturksnī mums bijis jāatvēl 4,1% dienas ienākumu, liecina Bloomberg pētījums. Atliek secināt, ka mums ir 18. augstāks benzīna cenas «sāpīguma slieksnis» no pētījumā iekļautajām valstīm. Degvielas cenas «sāpīguma» slieksnis, salīdzinot ar Latviju, zemāks ir gan Lietuvā, kur no dienas ienākumiem litra benzīna iegādei jāatvēl 4,04% (topā 19. vieta), un Igaunijā, kur tam jāatvēl 3,46% dienas ienākumu (topā 26. vieta).

Jūrmalas vadība no nākamā gada iecerējusi visiem Jūrmalā deklarētajiem iedzīvotājiem nekaustamā īpašuma nodokli samazināt par 70%. Tas attieksies uz visiem – arī daudzajiem miljonāriem, kas apmetušies Jūrmalā, vēsta raidīijums Nekā Personīga.

Atbildot uz jautājumu, vai sanāks tā, ka Liepiņu ģimene, kurai vīrs strādā, bet sieva ir bezdarbniece, saņems tādu pašu atlaidi, piemēram, kā Kirovs Lipmans, Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis norāda: «Ja mēs noteiktu šo te nosacītā Kirova Lipmana ieņēmumu slieksni un visiem, kam ir tāds vai virs, tiem nebūs nekādas atlaides un tiem, kam ir zem, tiem būs – tad visi nāktu pie mums ar iesniegumiem, ko nav iespējams apstrādāt. Mums būtu jāpieņem vesela armija cilvēku.»

Pēc Zemes grāmatas datiem septiņu vērtīgāko Jūrmalas privātmāju kadastrālās vērtības kopā veido turpat 6 miljonus latu (5 874 679 Ls). Ja šobrīd no šiem īpašumiem Jūrmala nodokļos iekasē aptuveni 88 tūkstošus latu gadā, tad pēc atlaižu ieviešanas summa būs 26 tūkstoši.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Process ir sācies, - tā var teikt par jau ilgāku laiku prognozēto situāciju, kad spekulanti un citi pircēji pēdējos gados iegādātos galvaspilsētas dzīvokļus sāks pārdot par lētāku naudu, nekā tos pirkuši paši.

Vienlaikus parādās mazpazīstami ļaudis, kas iespaidīgus darījumus veic bez banku finansējuma.

Vēl pirms pusgada īpaši dārgo Rīgas un Jūrmalas dzīvokļu un komerctelpu tirgus vispārējā nekustamo īpašumu posta apstākļos izskatījās pēc pēdējās stabilitātes un varbūt pat attīstības saliņas: kā rādīja Baltic Screen apkopotie dati no nekustamo īpašumu kompāniju datu bāzēm, 2007. gada otrajā pusgadā Rīgā un Jūrmalā kopā bija reģistrēti vismaz astoņi dzīvokļu un neapdzīvojamo telpu iegādes darījumi, kuru apjoms katram pārsniedza pusmiljonu latu, bet pagājušā gada pirmajos sešos mēnešos tādi bija saskaitāmi veseli vienpadsmit.

Nu šī saliņa ir nogrimusi: otrajā pusgadā Rīgā un Jūrmalā notikuši vairs tikai četri darījumi ar dzīvokļiem un telpām, kuru zemesgrāmatās ierakstītā summa bijusi virs pusmiljona latu. Vēl vairāk – kopumā Rīgā un Jūrmalā bijuši tikai 19 darījumi ar dzīvokļiem un telpām, kuru summa pārsniegusi 200 tūkstošus latu.

Visdārgākais Big Mac ir Norvēģijā, kur tas maksā 5.79 ASV dolārus, liecina jaunākais Big Mac indekss, ko aprēķinājis ASV žurnāls The Economist. Norvēģijas krona attiecībā pret dolāru ir pārvērtēta par 63 %.

Krievijas rublis attiecībā pret dolāru ir nenovērtēts par 51 % un Krievijā Big Mac maksā 1.73 dolārus. Zviedrijā Big Mac maksā 4.58 dolāru.

Šoreiz pētījumā Baltijas valstis nav iekļautas, bet pagājušā gada vasarā saskaņā ar The Economist datiem Latvijā, pārrēķinot dolāros, Big Mac maksāja 3.5 ASV dolārus, Igaunijā – 3.22 ASV dolārus, bet Lietuvā – 3.17 ASV dolārus.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

«Diemžēl lielās Rietumu kompānijas uztver Latvijas teritoriju kā potenciālo kara zonu,»

Tā DB intervijā saka Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Pēc darījuma ar Ventspils naftas akcijām izskanēja arī tāds viedoklis, ka tā varētu būt daļa no kāda «miera plāna» starp ilgos konfliktos iesaistītajiem uzņēmējiem. Vai Ventspilī ir iestājies miers?

Vispirms par pašu darījumu. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteiktā obligātā vienas akcijas atpirkšanas cena ir 4,56 eiro. Ņemiet vērā, ka ir pārdota ne tikai kontrolpakete virs 50%, bet pakete, kas nodrošina pircējam akcijas virs 75% – faktiski dod iespēju darīt ar kompāniju jebko. Vēl ņemiet vērā, ka Vitol grupā ietilpstošajai kompānijai Euromin Holdings Limited (Euromin) tūlīt vajadzēja maksāt par Ventspils naftas terminālu, kas viņiem bija atliktais maksājums uz 10 gadiem. Tas nozīmē, ka Euromin varēs nesamaksāt šo atlikto maksājumu par Ventspils naftas terminālu. Savulaik Euromin nopirka 50% no Ventspils naftas termināla par 160 miljoniem, bet, izmantojot atlikto maksājumu uz 10 gadiem, neko nesamaksāja. Tagad maksāšanas laiks ir pienācis. Ja Euromin samaksā Ventspils naftai šos 160 miljonus, tad ir grūti izskaidrot, kāpēc tos nesadala dividendēs. Tātad, ņemot vērā absolūtas kontrolpaketes iegūšanu un šo faktu, minimālais koeficients, par kādu saprātīgs pārdevējs pārdotu vairāk nekā 43% akciju, būtu 4,56 eiro, kas jāreizina ar 1,3 līdz 1,5. Ja pareizinām ar minimālo koeficientu (1,3), tādā gadījumā vienas akcijas cena būtu apmēram 6 eiro. Taču akcijas nepārdeva par 6 eiro, bet par 1,77 eiro. Tātad katras akcijas cena ir apmēram 4,30 eiro zem tirgus cenas. Ja to pareizina ar vairāk nekā 45 miljoniem akciju, redzams, ka darījums ir par minimums 190–200 miljoniem eiro lētāks nekā tirgus cena.

Katru gadu PwC globālajā vadītāju aptaujā PwC CEO Survey tiek pētīts, kā globālās tendences ietekmē uzņēmējus visā pasaulē. Šogad, lai pievērstu uzmanību Latvijas un Baltijas valstu biznesa vides salīdzinājumam, PwC Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika veikta atsevišķa aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot, kā biznesa vidi vērtē uzņēmēji Baltijā, ņemot vērā izaugsmes iespējas, konkurences apstākļus, attiecības ar valsti un nodokļu sistēmas novērtējumu.

PwC valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska uzsver, ka aptaujas rezultāti pauž gan kopīgo, gan atšķirīgo: «Redzam, ka Baltijas valstīm ir kopīgi ārējās vides izaicinājumi – kvalificēta darbaspēka trūkums un nenoteiktība, ko rada ģeopolitiskā situācija, taču Latvijas uzņēmēji krietni vairāk raizējas par iekšējās vides nesakārtotību, kamēr kaimiņvalstīm bažas vairāk saistās ar savstarpējo konkurenci, patērētāju uzvedības maiņu un citiem biznesa faktoriem. Vienlaikus, es vēlos norādīt, ka aptaujā parādījās arī vairākas pozitīvas lietas, kā piemēram, - mūsu valsts uzņēmēji ir gatavi sadarboties, sevišķi ar valsts institūcijām, lai kopīgiem spēkiem šo vidi uzlabotu.»

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Sācis savu karjeru kā sportists, turpinājis kā komjaunatnes līderis, iekšlietu sistēmas darbinieks un politiķis, nu jau vairākus gadus kādreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers ir pievērsies vienīgi uzņēmējdarbībai. Turklāt ārpus Latvijas, jo šeit viņu valsts līmenī ne pārāk mīlot.

Arī pats pret šeit notiekošajiem procesiem Čevers savos izteikumos nav īpaši saudzīgs – uzņēmēji ir pusdepresīvā stāvoklī, lats ticis nepareizi novērtēts, analītiķi, kas nav spējīgi domāt, bet mūsu ceļi… Tie ved uz nekurieni.

Kādu jūs redzat pašreizējo politekonomisko situāciju Latvijā?

Tā ir pietiekami smaga, runājot gan par politiku, gan par ekonomiku. Faktiski šī ir ceturtā reize Latvijas neatkarības pastāvēšanas vēsturē, kad mēs saskaramies ar krīzi. Pirmā bija deviņdesmito gadu sākumā, otrā – 1995. gadā, kad norisinājās banku krīze, trešā – 1998. gadā, saistībā ar notikumiem Krievijā, ceturtā – esošā, kas ir un vēl būs lielākā no visām.

Banku kredīti ir viens no investīciju avotiem, kas nodrošina tautsaimniecības attīstību. Tomēr, par spīti ilgstošai kreditēšanas stagnācijai un pat kritumam, jau vairāku gadu garumā Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsme bijusi viena no straujākajām eiro zonā. Tātad līdzekļus attīstībai uzņēmumi aizvien vairāk guvuši no citiem avotiem.

Par to liecina arī komersantu finanšu rādītāju salīdzinājums pēdējos desmit gados – gandrīz visās nozarēs kredītu īpatsvars uzņēmumu aizņemtajos līdzekļos krasi samazinājies. Tomēr tautsaimniecības noturīgas izaugsmes nodrošināšanai ir nepieciešama plašāka kredītu pieejamība investīcijām.

Protams, pat gados, kad kredītportfelis kopumā būtiski saruka, tika izsniegti arī jauni kredīti, savukārt atsevišķās nozarēs, neraugoties uz banku kredītu lomas mazināšanos kreditoru sastāvā, kredītportfeļa dinamika bijusi krietni labvēlīgāka nekā tautsaimniecībā kopumā. Šajā rakstā aplūkosim, kāda bijusi uzņēmumu kreditēšanas dinamika atsevišķu nozaru skatījumā un kādas ekonomikas nozares bankas vairāk kreditē eiro zonā kopumā, kā arī Igaunijā un Lietuvā.

Līdz ar finanšu tehnoloģiju straujās attīstības radītajām iespējām, no šodienas Eiropas Savienībā (ES) stājas spēkā vienotas prasības kolektīvā finansējuma pakalpojuma sniedzēju reģistrācijai, darbības veikšanai un uzraudzībai.

Prasības nosaka pagājušā gada nogalē pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/1503 par Eiropas kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzņēmējdarbībai.

Valdība 12.oktobrī atbalstīja Kolektīvās finansēšanas pakalpojumu likumprojektu, izveidojot normatīvo regulējumu kolektīvās finansēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

Likumprojekta anotācijā teikts, ka šobrīd izaicinājums finanšu sektora tālākai attīstībai ir straujā tehnoloģiju attīstība, kas var pārvirzīt finanšu pakalpojumu sniedzējus no tradicionālajiem pakalpojumu sniedzējiem uz jauniem, kā arī ļauj tradicionālo finanšu pakalpojumu sniedzējiem ieviest jaunus inovatīvus pakalpojumus.

Apritējuši pieci gadi, kopš Latvija ir pievienojusies eirozonai, un ir vērts atskatīties, kas kopš tā laika eirozonā mainījies finanšu stabilitātes jomā.

Jāteic, ka tieši pēdējos piecos gados eiro zonas un līdz ar to arī Latvijas finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanas jomā notikušas iespaidīgas, fundamentālas pārmaiņas.

Šīs pārmaiņas eiro zonā galvenokārt saistāmas ar Banku savienības izveidi. Banku savienība nozīmē, ka tās dalībvalstīs tiek īstenota:

Vienotā banku uzraudzība, atveseļošana un noregulējums balstās uz vienotu regulējošo prasību kopumu[2] (Single rule book), kurā ietverti:

Latvijas politika ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) piesaistē ir vērsta uz pievilcīgas investīciju vides nostiprināšanu un mūsu valsts konkurētspējas veicināšanu.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas datiem, pēdējo trīs gadu laikā Baltijas valstīs kopumā tiešo investīciju plūsmas pāri robežām pieauga par 35% salīdzinājumā ar pirmspandēmijas periodu (2017.–2019. gadu). Īpaši ievērojami ārvalstu ieguldījumi ienākuši apstrādes rūpniecībā, tirdzniecībā, finanšu pakalpojumos, kā arī profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarēs. Ilgtermiņā ārvalstu investoru ienākumi Latvijā uzrāda pozitīvu tendenci, kas apliecina, ka ĀTI mūsu valstī ir ienesīgs ieguldījums.

Tomēr, neskatoties uz pozitīvo investīciju dinamiku, jāņem vērā, ka Latvija konkurē ar citām reģiona valstīm investoru piesaistes ziņā. Tāpēc, lai veicinātu ārvalstu ieguldītāju interesi ilgtermiņā, ir būtiski turpināt pilnveidot mūsu uzņēmējdarbības vides priekšrocības – ērtu loģistiku un piekļuvi ostām, kvalitatīvu aviosatiksmi, modernu telekomunikāciju un sakaru infrastruktūru, kā arī e-pārvaldes iespējas, kas ļauj saņemt gandrīz visus valsts pakalpojumus digitāli.

Lielākā daļa jeb 79% aptaujāto valsts iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, liecina aptauja, ko veica DNB banka sadarbībā ar pētījumu centru SKDS.

Aptauja atklāja, ka 41% respondentu uzskata, ka mēnesī pēc nodokļu nomaksas būtu jāsaņem vismaz 701 eiro un vairāk, lai darbinieku neuzskatītu par lētā darbaspēka pārstāvi, savukārt 21% uzskata, ka atalgojumam būtu jābūt robežās no 601 līdz 700 eiro, bet 19% - ka tam būtu jābūt robežās no 501 līdz 600 eiro. Divas trešdaļas aptaujāto respondentu, kuriem ir darbs, uzskata, ka saņem neatbilstoši zemu atalgojumu.

Starp respondentiem, kuri piekrita apgalvojumam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, ir salīdzinoši lielāks strādnieku (51%) un bezdarbnieku (63%) īpatsvars. Savukārt tie aptaujātie, kuri ir darba devēji vai nodarbojas ar savu biznesu, biežāk (41%) nepiekrīt tam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts.

Krīzei saasinoties, daudzi profesionāļi izvēlas doties strādāt uz ārzemēm. Turklāt tas nebūt nav kārtējais Īrijas vilnis, ko uzkūluši labākas dzīves meklētāji jeb mazkvalificēts darbaspēks, jo Latviju pošas pamest arī kvalificēti speciālisti.

Sācies emigrācijas trešais vilnis, kas draud izskalot valsti pustukšu, raksta Rīgas Balss.

«Parasti, kad mazkvalificēta darbaspēka trūkumu tirgus neizjūt, pietrūkst tieši augsti kvalificētu speciālistu,» norāda Latvijas Universitātes socioloģijas doktorante, vairāku pētījumu par darbaspēka migrāciju autore Aija Lulle.

Turklāt jau masveidīgās Īrijas iekarošanas laikā neapstiprinājās stereotips, ka Latviju pamet tikai nekvalificēts darbaspēks. Arī tad daudzos gadījumos aizbraucēji bija kvalificēti — vidējo, vidējo speciālo, nepabeigtu augstāko vai augstāko izglītību ieguvuši cilvēki. Protams, ārzemēs viņi strādāja savai izglītībai un spējām neatbilstošu darbu.

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns dodas uz Francijas dienvidiem izbraukumam pa Vidusjūru, un septembrī tas tiks prezentēts kompānijas potenciālajiem klientiem Kannās.

Francijas investors un kompānijas O Yachts partneris Daniels Levī izklāsta, kāpēc šim visai internacionālajam biznesa projektam par īstenošanas vietu izraudzīta Latvija. Viņš priecājas, ka Kannās O Yachts tiks pieteikta zem Latvijas karoga.

Cik noprotu, pirms par savas kompānijas mājvietu izvēlējāties Latviju, esat izvērtējis kādas desmit zemes. Tad kāpēc Latvija?

Vispār es izvērtēju 12 valstis. Mums ar partneriem ir biznesa plāns, kas ietver dažādus kritērijus – darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm, mārketinga stratēģiju utt. Protams, bija jāatrod arī valsts, kurā tas viss var tikt īstenots.

Es mūsu kompānijā biju atbildīgs tieši par katamarānu ražotnes vietas izvēli un, vērtējot tās 12 valstis, patiesībā apbraukāju visu pasauli. Tas prasīja trīs gadus. Citās valstīs nereti darbaspēks bija pārāk dārgs. Nākas dzīvot mūsdienu realitātē, visai piesātinātā pasaulē, un tev ir jābūt konkurētspējīgam, tomēr tas nenozīmē, ka lētam. Tā, piemēram, ap Melno jūru ir ļoti lēts darbaspēks, bet diemžēl tas nav izglītots. Šādai ražotnei vajag zināmu sabiedrības izglītotības līmeni, kas nodrošina piedāvājumu.