Krīzes ieviestās izmaiņas iedzīvotāju paradumos ne tikai sašaurina atsevišķas aktivitātes, bet arī rada jaunas iespējas un vajadzības darba tirgū, teikts Ekonomikas ministrijas sagatavotajās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēs, kas aptver nozaru nodarbinātības vajadzības profesiju un izglītības griezumā līdz 2040. gadam.

Prognozes izstrādātas, balstoties uz tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju un tam atbilstošām demogrāfijas prognozēm. Darba tirgus prognozēs ņemti vērā aktuālie globālās ekonomikas attīstības procesi, tai skaitā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz Latvijas ekonomiku un darba tirgu turpmākajos gados.

Sagaidāms, ka Covid-19 mazāk skartās nozares atgūsies ātrāk un būs galvenais ekonomikas dzinulis tuvākajos gados.

"Latvijas attīstības un labklājības izrāvienu varam panākt ar strauju preču un pakalpojuma attīstību, un te svarīgi priekšnosacījumi būs cilvēkresursu un darba vietu pieejamība, bezdarba un mazkvalificēto darbinieku īpatsvara samazināšana, inovācijas un pētniecības kapacitātes paaugstināšana, digitalizācijas risinājumu un produktivitātes veicināšana,” uzsver ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 2. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 45 centiem jeb 6,4 %, sasniedzot 7,50 eiro stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 9,2 %.

2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2015. gada 2. ceturksni pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga visās jomās, izņemot valsts pārvaldi, kur gada laikā tās saruka par 1,8 %, kā arī enerģētikas nozari un izglītību, kur bija vērojams kritums attiecīgi par 0,4 % un 0,3 %.

Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga citu pakalpojumu nozarē – par 21,4 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē – par 13,2 %, būvniecībā – par 12,9 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē – par 11,7 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos – par 11,7 %, kā arī ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,5 %.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī* 2008. gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem** pieauga par 4.5%, bet, salīdzinot ar iepriekšējā gada trešo ceturksni, - par 21.4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas stundā vismazāk augušas valsts pārvaldē un finanšu starpniecībā – par 1.2%, bet vislielākais pieaugums bija izglītībā – par 7.1%, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē – par 6.3%, kā arī tādās nozarēs kā operācijas ar nekustamo īpašumu, noma, datorpakalpojumi, zinātne un citi komercpakalpojumi – par 5.7% un sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi – par 5.6%.

Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar pērnā gada trešo ceturksni, viszemākais darbaspēka izmaksu pieaugums tāpat bija valsts pārvaldē – par 12.7% un finanšu starpniecībā – par 14.8%. Savukārt visstraujāk tās augušas izglītībā – par 29.8%, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē – par 25.8%, transportā, glabāšanā un sakaros – par 24.7%, viesnīcās un restorānos – par 23.7% un sabiedriskajos, sociālos un individuālos pakalpojumos – par 22.2%.

Katrā no pārtikas nozares uzņēmumiem vidēji trūkst 10% darbinieku jeb aptuveni 3500 darbinieku visā nozarē, ceturtdien Pārtikas nozares padomes sēdē sacīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Viņa norādīja, ka Latvijā pēdējo 20 gadu laikā darbaspējīgo cilvēku skaits ir dramatiski samazinājies. Situācija ik gadu kļūst sliktāka un nozare katru gadu izjutīs darbaspēka trūkumu arvien plašāk. Nozarē trūkst ražošanas līniju operatori, elektroiekrāvēja vadītāji, konditori, maizes cepēji, atslēdznieki, saiņošanas operatori un citu profesiju pārstāvji.

Viņa arī piebilda, ka vietējie uzņēmēji savstarpēji konkurē par darbiniekiem. Rezultātā atalgojums pārsniedz darbinieka produktivitāti un mazākie uzņēmumi novados paliek bez darbiniekiem. Darbaspēka trūkumu izjūt gan lielie, gan arī mazie uzņēmumi.

Zīmolu «Laima» un «Selga» īpašnieka «Orkla Confectionery & Snacks Latvija» valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons pastāstīja, ka kompānijai ik dienu pietrūkst 30-60 darbinieku un tad, kad sākas sezonas ražošana, problēma saasinās. Uzņēmums šo problēmu risina, nodrošinot transportu darbiniekiem no Bauskas, kā arī attālākiem reģioniem. Tādējādi nākas sacensties par darbaspēku ar uzņēmumiem, kas atrodas ārpus Rīgas. Tuvāko 2-3gadu laikā saistībā ar uzņēmuma akcionāru plānotām investīcijām uzņēmumam papildus būs nepieciešami 100-200 darbinieku, taču, redzot darbaroku trūkumu, akcionāram jāsāk domāt, vai investēt Latvijā.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī 2008.gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, pieauga par 5.2%, bet, salīdzinot ar iepriekšējā gada otro ceturksni - par 26,1%, Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Jāatzīmē, ka kopš 2007. gada ceturtā ceturkšņa darbaspēka izmaksu pieauguma temps samazinās.

Vislielākais vienas stundas darbaspēka izmaksu pieaugums šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem bija izglītības, kā arī viesnīcu un restorānu nozarēs – par 6.1%, vismazākais – valsts pārvaldē – par 1.5%. Pārējās nozarēs pieaugums svārstījās ap četriem procentiem: no 3.7% tirdniecībā līdz 4.6% veselības un sociālās aprūpes nozarē.

Savukārt vienas stundas darbaspēka izmaksu samazinājums bija vērojams finašu starpniecības nozarē – par 9.3%, kas izskaidrojams ar lielākām neregulārām izmaksām šā gada pirmajā ceturksnī. Regulārās izmaksas šajā nozarē ir pieaugušas par 2.9%.

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Patēriņa nodokļu ieņēmumi Latvijā pēdējos gados auguši pamatā uz preču un pakalpojumu cenu kāpuma rēķina, taču situācijā, kad inflācija Latvijā ir samazinājusies, bet privātais patēriņš vēl nav atguvies, patēriņa nodokļu ieņēmumi vairs nepieaug un šogad iekasēti mazāk, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomists Jānis Mauris.

Savukārt darbaspēka nodokļu ieņēmumus pēdējos gados sekmējusi labvēlīgā situācija darba tirgū. Pašlaik bezdarbs Latvijā nav būtiski pieaudzis, atalgojuma kāpums aizvien saglabājas spēcīgs, tādējādi šo nodokļu ieņēmumi budžetā turpina augt.

Nodokļu ieņēmumi Latvijā šogad vairs neaug tik strauji kā iepriekšējos gados, un, bremzējoties nodokļu ieņēmumiem, var pasliktināties situācija valsts budžetā, turklāt šogad Latvija var pārsniegt Eiropas Komisijas (EK) noteikto budžeta deficīta slieksni 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Ekonomists atgādina, ka nodokļu ieņēmumi pēdējos gados pildījuši Latvijas budžetu straujāk, nekā ierasts, - 2022.gadā nodokļu ieņēmumi pieauga par 15,2%, bet 2023.gadā - par 9% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Šogad situācija vairs nav tik iepriecinoša, piecos mēnešos nodokļu ieņēmumi auguši par 6% salīdzinājumā ar tādu pašu periodu pērn.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Politiskās turbulences ietekmē pasaules ekonomikas izaugsme sāk pamazām bremzēties. Noplakuši ir arī izaugsmes rādītāji Eiropā, ko galvenokārt ir sekmējis vārgāks eksporta sniegums.

Tāpēc jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā izaugsmes prognozes pasaulei un jo īpaši Eiropai ir pārskatītas uz leju, tajā pat laikā vēl arvien sagaidot pakāpenisku un kontrolējamu palēnināšanos. Tomēr risku ir daudz un, ja tie īstenojas, tad sabremzēšanās var būt arī straujāka. Pasaules «vētru» ielokā Latvijas ekonomika turas labi, tā ir diezgan sabalansēta un sagatavota iespējamiem izaicinājumiem, izaugsme arvien ir diezgan spēcīga un plaša nozaru griezumā. Tas ļauj Latvijas šī gada izaugsmes prognozi atstāt nemainīgu, 3%. Ņemot vērā darbaspēka trūkumu, izmaksu spiedienu un augsto ražošanas jaudu noslodzi, Latvijas izaugsme palēnināsies no pērna gada augstumiem, bet joprojām būs vairāk kā divreiz spēcīgāka nekā eirozonā vidēji.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas 2014. gada 4. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada 4. ceturksni, pieauga par 36 centiem stundā jeb 6,1% un sasniedza 6,53 eiro stundā. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 5,9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Darbaspēka izmaksu pieaugumu 2014. gada 4. ceturksnī galvenokārt veicināja darba samaksas kāpums par 7,2%, kamēr pārējās darbaspēka izmaksas par nostrādāto stundu pieauga tikai par 1,5%.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas straujāk auga veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 9,7%, nekustamo īpašumu nozarē - par 9,6%, būvniecībā - par 9,2%, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē - par 8,2%, kā arī valsts pārvaldē - par 7,3%.

Visās minētajās nozarēs, izņemot nekustamo īpašumu nozari, darbaspēka izmaksu kāpumu radīja gan darba samaksas, gan neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Nekustamo īpašumu nozarē regulārās darba samaksas fonds pieauga par 13,1%, bet neregulārās piemaksas un prēmijas samazinājās par 24,4%. Būvniecībā un nekustamo īpašumu nozarē stundas darbaspēka izmaksu kāpumu ietekmēja arī nostrādāto stundu samazinājums - attiecīgi par 2,2% un 0,1%.

2016. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 51 centu jeb 7,3 %, sasniedzot 7,46 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati.

Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 7,8 %.

Pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga citu pakalpojumu nozarē (ietver sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remonta, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citu pakalpojumu nozares) – par 18,7 %, enerģētikas nozarē – par 17,6 %, izglītībā – par 9,7 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē – par 9,6 % un ieguves rūpniecībā – par 9,2 %.

Darbaspēka izmaksu kāpumu šajās nozarēs, izņemot ieguves rūpniecību, ietekmēja galvenokārt darba samaksas un neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Enerģētikas nozarē gada laikā pieauga arī brīvprātīgo sociālo iemaksu (papildu pensiju, veselības, dzīvības apdrošināšanas iemaksu u.c.) apjoms, bet citu pakalpojumu un administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē palielinājās darba devēja izmaksāto pabalstu summas.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī pērnā gada ceturtajā ceturksnī, pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem samazinājušās par 52 santīmiem jeb 12,5%, salīdzinot ar 2008.gada ceturto ceturksni.

Savukārt, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas pērn sarukušas par 13,1%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Savukārt pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar trešo ceturksni, pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem samazinājums bija 30 santīmi jeb 8%, bet pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem – 9,8%.

Pērn vienas stundas darbaspēka izmaksas pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem bija 3,92 lati un tās ir samazinājušās par astoņiem santīmiem jeb 2%, salīdzinot ar 2008.gadu.

CSP dati arī rāda, ka darbaspēka izmaksas vienā nostrādātā stundā pagājušajā gada ceturtajā ceturksnī izglītībā samazinājās par 1,67 latiem jeb 36,6%, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā – par 1,62 latiem jeb 26,8%, veselības un sociālās aprūpes nozarē – par 0,74 latiem jeb 18,6% un mākslas, izklaides un atpūtas nozarē – par 0,67 latiem jeb 18,2%, salīdzinot ar 2008.gada attiecīgo periodu.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā šogad otrajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo ceturksni pērn, pieauga par 3,6%, kas ir mazāks kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" otrdien publiskotie dati.

Straujākais darbaspēka izmaksu pieaugums otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019.gada attiecīgo laika periodu reģistrēts Rumānijā (+16,1%), Portugālē (+13,5%), Lietuvā (+12,4%) un Ungārijā (+12,2%). Igaunijā darbaspēka izmaksas šajā periodā augušas par 1,9%. Tikmēr darbaspēka izmaksu kritums fiksēts Kiprā (-8,6%), Īrijā (-3,3%), Zviedrijā (-2,5%), Nīderlandē (-1,7%) un Luksemburgā (-0,7%).

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas otrajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 4,1%, bet eirozonā pieaugums bija par 4,2%. Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES otrajā ceturksnī gada salīdzinājumā pieauga par 3,9%, bet eirozonā kāpums bija par 3,8%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas aprīlī-jūnijā bija par 4% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā pieaugums bija 10,7%, bet Igaunijā reģistrēts 2,4% kāpums.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pērn bija 8,1 eiro, kas ir ceturtais zemākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas departamenta «Eurostat» pirmdien publiskotie dati.

Saskaņā ar tiem zemākas darbaspēka izmaksas ekonomikā, neskaitot lauksaimniecību un valsts pārvaldi, pērn bija Bulgārijā (4,9 eiro stundā), Rumānijā (6,3 eiro) un Lietuvā (astoņi eiro).

Igaunijā darbaspēka izmaksas stundā pagājušajā gadā bija 11,7 eiro, kas ir desmitais zemākais radītājs ES.

Savukārt vislielākās darbaspēka izmaksas pagājušajā gadā reģistrētas Dānijā (42,5 eiro), Beļģijā (39,6 eiro), Luksemburgā (37,6 eiro), Zviedrijā (36,6 eiro) un Francijā (36 eiro).

ES vidēji šis rādītājs bija 26,8 eiro, kas ir par 2,3% vairāk nekā 2016.gadā. Eirozonā darbaspēka izmaksas pērn salīdzinājumā ar 2016.gadu pieaugušas par 1,9%, sasniedzot 30,3 eiro stundā.

2017. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 54 centiem jeb 7,3 %, sasniedzot 8,02 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati.

Sezonāli izlīdzināta rādītāja pārmaiņas bija identiskas – 7,3 %.

TOP 5 jomas, kurās 2017. gada 4. ceturksnī bija visaugstākās vienas stundas darbaspēka izmaksas, skatiet galerijā!

Pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem 2017. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga gandrīz visās jomās, izņemot citus pakalpojumus (sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remontu, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citu pakalpojumu nozares), kur gada laikā tās saruka par 10,3 %.

Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,0 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē (juridiskie, grāmatvedības, reklāmas, inženiertehniskie un arhitektūras pakalpojumi, konsultēšanas pakalpojumi komercdarbībā un vadībzinībās, zinātniskā darbība u.c.) – par 10,8 %, enerģētikas, kā arī izmitināšanas un ēdināšanas nozarē - par 10,4 %, valsts pārvaldē – par 10,0 %.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Latvijā vidējās algas saņēmējam darbaspēka nodokļi veido 44,2% no kopējām darba devēja darbaspēka izmaksām, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, kur darbaspēka nodokļu slogs ir 43,7%, liecina jaunākais SEB Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Savukārt Lietuvā un Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs ir attiecīgi 40,7% un 40,1%.

Nelielo algu saņēmējiem Latvijā ir visaugstākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijas valstīs un septītais augstākais Eiropas Savienībā. Strādājošajam, kurš saņem divas trešdaļas no vidējās darba samaksas Latvijā, 43,4% no kopējām darba devēja izmaksām par darbinieku veido darba devēja un paša darbinieka maksātie nodokļi. Lietuvā un Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs nelielo algu saņēmējiem ir attiecīgi 38,9% un 38,8%, kas ir mazliet mazāk nekā ES vidējais rādītājs (39,6%).

Šogad darbaspēka nodokļu slogs samazinājies Latvijā un Igaunijā. Latvijā līdz ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likmes samazināšanu no 25% uz 24% darbaspēka nodokļu slogs vidējās algas saņēmējam bez apgādībā esošajām personām sarucis par 0,6 procentpunktiem. Tādējādi vidējās algas saņēmējs nodokļu samazināšanas rezultātā iegūst par aptuveni 1,2% lielāku algu jeb 48 latiem vairāk gada laikā. Neskatoties uz IIN likmes samazinājumu, Latvijā darbaspēka nodokļu slogs joprojām ir visaugstākais starp Baltijas valstīm. No pārējām Baltijas valstīm arī Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs šogad ir samazinājies, pateicoties bezdarba apdrošināšanas likmes samazināšanai no 4,2% līdz 3%.

No nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, kā arī paaugstināt minimālo algu, piektdien preses konferencē sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Finanšu ministrs uzsvēra, ka izmaiņas paredz palielināt neto ienākumus aptuveni 95% strādājošo jeb visiem, kuru bruto alga ir līdz 4000 eiro mēnesī, ar lielāko pieaugumu darba ņēmējiem ar atalgojumu līdz 2500 eiro.

Minimālā algas algoritms paredz, ka tā ir 45-50% no vidējās algas valstī ar tendenci tuvoties 50%. Tostarp 2025.gadā minimālā alga pieaugs no 700 eiro līdz 740 eiro, 2026.gadā - līdz 780 eiro, 2027.gadā - līdz 820 eiro, bet 2028.gadā - līdz 860 eiro.

Tāpat plānots vienkāršots neapliekamais minimums, 2025.gadā to nosakot 510 eiro apmērā, 2026.gadā - 550 eiro, bet 2027.gadā - 570 eiro apmērā. Ašeradens sacīja, ka arī 2028.gadā pašlaik neapliekamais minimums plānots 570 eiro, bet tas varētu būtu palielināms, raugoties no budžeta aspekta. Ministrs piebilda, ka neapliekamajam minimumam jāvirzās līdz 80% no minimālās algas.

Latvijas iedzīvotājiem nevajadzētu ciest dažu veco Eiropas Savienības dalībvalstu saglabāto ierobežojumu darbaspēka kustībai dēļ, uzskata labklājības ministre Iveta Purne.

"Lai arī Latvijas iedzīvotāji pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir samērā plaši izmantojuši iespējas strādāt citās ES dalībvalstīs, nepieciešams nodrošināt vienlīdzīgu pieeju pilnīgi visu ES valstu darba tirgiem, jo brīva darbaspēka kustība ir bijis viens no ES dibināšanas pamatelementiem. Tāpēc ceru, ka nākotnē šis ierobežojums tiks atcelts arī tajās dalībvalstīs, kuras šobrīd ir noteikušas ierobežojumus brīvai darbaspēka kustībai," uzskata I.Purne.

Šo Latvijas nostāju atbalstījuši vēl seši jauno ES dalībvalstu atbildīgie ministri, kas stiprina savu pozīciju, piesaucot līdzīgo Eiropas Komisijas atzinumu par darba tirgu ES. Par sociālo politiku atbildīgie ministri aicināja nodrošināt brīvu darbaspēka kustību visiem ES dalībvalstu pilsoņiem, pirms EK pieņem lēmumus par atvieglojumiem darbaspēkam no trešajām valstīm.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2015.gada pēdējiem trim mēnešiem, pieauga par 8,1%, kas ir trešais straujākais kāpums starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina ES statistikas biroja Eurostat jaunākie dati.

Lielākais darbaspēka izmaksu pieaugums ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2015.gada oktobri-decembri reģistrēts Rumānijā - par 12,3%, kam sekoja Lietuva (+10,7%), bet nedaudz mazāks kā mūsu valstī pieaugums bijis Bulgārijā (+8%), Ungārijā (+6,3%), Slovēnijā (+5,8%) un Igaunijā (+5,7%).

Savukārt darbaspēka izmaksu samazinājums reģistrēts vienīgi Grieķijā (-0,5%) un Austrijā (-0,1%).

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 1,7%, bet eirozonā pieaugums bija par 1,6%.

Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē pieauga par 1,7%, bet eirozonā kāpums bija par 1,8%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas oktobrī-decembrī bija 9,6% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā pieaugums bija 10,4%, bet Igaunijā - 6,3%.