Jau septīto gadu pēc kārtas gadumijas laikā tradicionāli vērtēju, kā klājies Latvijas ekonomikai aizvadītajā gadā un kas mūs sagaida nākamajā gadā.
Vai 2018. gads Latvijas ekonomikai bijis sekmīgs?
Latvijas ekonomikas sniegums 2018. gadā bijis labāks par gaidīto. Vērtējiet paši. Ekonomikas apjoms gada laikā pieauga par 5% - vairāk, nekā tika prognozēts gada sākumā, un tas ir viens no straujākiem attīstības tempiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū. Izlaides pieaugumu novērojām visās galvenajās tautsaimniecības nozarēs. Būvniecība, informācijas tehnoloģijas un investīcijas uzrādīja divciparu izaugsmes tempu. Lai arī lēnām un pakāpeniski, tomēr tuvojamies Rietumeiropas dzīves standartiem. Vidējais ienākumu līmenis jau pārsniedza divas trešdaļas no vidējā ES rādītāja [salīdzinājumam – pirms 20 gadiem tas bija ap trešdaļu].
Vidējie rādītāji tiešām izskatās iepriecinoši, tostarp vidējā alga (bruto) pārsniegusi 1000 eiro slieksni, vidējais bezdarbs ir desmitgades zemākajā līmenī… Tomēr atslēgas vārds te ir «vidējie». Tāpat kā vidējā temperatūra slimnīcā neraksturo katra pacienta stāvokli, tāpat situācija dažādās ģimenēs ir atšķirīga.
Man nav saprotams, kāpēc laikā, kad uzņēmēji arvien skaļāk sūdzas par darbaspēka trūkumu un uzstājīgi skatās ārvalstu strādnieku virzienā, dažās Latgales pašvaldībās bezdarba līmenis joprojām ir ap 20% un cilvēki tiek iesaistīti pagaidu sabiedriskajos darbos ar atalgojumu 150 eiro mēnesī. Pašreizējā cikliskā ekspansija jāizmanto kā iespēja ietverošai izaugsmei – lai ekonomikas izaugsmes augļi sasniegtu katru Latvijas ģimeni. Piemēram, īstermiņā darbaroku iztrūkumu šķiet vieglāk nosegt ar lētā darbaspēka ievešanu no ārvalstīm. Tomēr perspektīvā izdevīgāk ir aktivizēt vietējos ilgtermiņa bezdarbniekus un veicināt aizbraucēju atgriešanos. Tieši otrais variants vairāk saliedētu sabiedrību.
Tātad – neizmantojam visas iespējas?
Turpinām izšķērdēt Latvijas cilvēkkapitālu, izliekoties neredzam, ka daudzas vidusskolas piedāvā izglītību, ar kuru jauniešiem būs ļoti grūti gūt panākumus darba tirgū [skatīt Latvijas Bankas pētījumu par vidusskolām]. Atsevišķās Latvijas augstskolās studiju prasības ir tik zemas, ka ikviens var bez īpašām pūlēm iegūt diplomu, un šādas «studijas» diemžēl neattīsta darba tirgū nepieciešamās prasmes [skatīt akreditācijas komisiju ziņojumu apskatu]. Par Vidusāzijas studentu pieplūdumu nav jāpriecājas – ievērojamu daļu pievilina «Eiropas diploma» un zemu studiju prasību kombinācija. Tajā pat laikā daži perspektīvie Latvijas jaunieši, sākumā emigrējot labas izglītības meklējumos, tā arī paliek svešajās zemēs. Šāda cilvēkkapitāla izšķērdēšana samazina Latvijas izaugsmes potenciālu un var bremzēt ekonomikas attīstību jau tuvākajā nākotnē.
Ko mums nesīs 2019. gads?
Visas pazīmes liecina, ka 2019. gads būs vēl viens ekonomikas augšupejas gads. Man nav šaubu, ka ekonomikas apjoms turpinās augt un bezdarbs – samazināties tālāk. Tomēr būtiskākais jautājums ir – cik ilgi spēcīgā ekonomikas augšupeja turpināsies? Tas atkarīgs no tā, cik sekmīgi risināsim fundamentālus izaugsmes jautājumus – vai spēsim uzlabot izglītības un veselības aprūpes kvalitāti, pilnveidot tieslietu jomu un maksātnespējas administrēšanas procesu, apkarot korupciju un naudas atmazgāšanu.
Esam maza un atvērta ekonomika, kuru būtiski ietekmē globālie procesi. Tomēr nevajadzētu pārspīlēt ASV un Ķīnas tirdzniecības karu vai ģeopolitisko saspīlējumu ietekmi. Galu galā – pašlaik dzīvojam vienā no mierīgākajiem laikmetiem cilvēces vēsturē.
Par to runāju katru gadumiju un atkārtošos arī šoreiz – mūsu panākumi ir mūsu pašu rokās! Piemēram, veselības aprūpes un izglītības kvalitāti valstī nosaka mūsu darbība vai bezdarbība, nevis «globālā situācija». Atlikt strukturālās reformas ir dārgi. Apdomājiet rūpīgi, vai vēlaties samaksāt ar 15 veselīgā mūža gadiem (tieši par tik veselīgā mūža ilgums Latvijā atpaliek no Ziemeļvalstu – Zviedrijas, Norvēģijas, Islandes – rādītāja] par status quo saglabāšanu veselības aprūpes jomā.
