Trīs gadu laikā, kopš Latvijā pieejama mūža pensijas apdrošināšana, tās popularitāte augusi vairākkārtīgi, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) dati.

Ja 2013.gadā šo pakalpojumu izvēlējās 100 cilvēki, tad kopumā līdz šī gada rudenim jau 1900 klientu noslēguši mūža pensijas apdrošināšanas līgumus.

Mūža pensija ir produkts, kas tirgū acīmredzami ir bijis vairāk nekā vajadzīgs, skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas (LAA) prezidents Jānis Abāšins.

Mūža pensijas apdrošināšana ir alternatīva iespēja pensiju 2. līmenī uzkrātā kapitāla saņemšanai. Mūža pensiju, tāpat kā valsts pensiju, pensionārs saņem līdz mūža beigām, taču pensionāram ir lielākas izvēles iespējas noteikt elastīgu mūža pensijas saņemšanas kārtību, kā arī atstāt to mantojumā paša izvēlētam mantiniekam.

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs konferencē par pensiju sistēmu nāca klajā ar priekšlikumu, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju, pensionēšanās vecumu sasaistīt ar paredzamo mūža ilgumu. Ideja nav jauna, un 13 OECD valstīs no 30 šāda saikne pastāv.

Pašlaik saskaņā ar portāla https://www.europeandatajournalism.eu jaunākajiem datiem par pērno gadu vidējais dzīves ilgums pēc pensijas vecuma sasniegšanas ir visai atšķirīgs dažādās Eiropas Savienības valstīs – no 25,9 gadiem Austrijā ar pensionēšanas vecumu 60 gadi līdz 16, 53 gadiem Bulgārijā ar pensionēšanas vecumu - 65 gadi. Pensionēšanās vecums Latvijā ir 63 gadi un trīs mēneši un sagaidāmais dzīves ilgums pēc aiziešanas pensijā ir 19,95 gadi. VSAA mājaslapā atrodams, ka plānots 2025. gadā pensionēšanās vecumu paaugstināt līdz 65 gadiem. Līdz ar vidējā mūža ilguma pieaugumu un sabiedrības novecošanos daudzās valstīs tiek izvirzīta ideja par pensionēšanās vecuma sasaisti ar paredzamo dzīves ilgumu. Tajā pašā laikā eksperti norāda, ka svarīgāks lielums par paredzamo mūža ilgumu ir paredzamais veselīga mūža ilgums.

Šā gada 1. ceturksnī Latvijas iekšējais apdrošināšanas tirgus (neskaitot ārzemēs parakstīto prēmiju apjomu) pieaudzis par 6,5% un kopumā apdrošināšanas sabiedrības parakstījušas prēmijas 97,6 miljonu eiro apmērā, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas dati.

Izmaksāto atlīdzību apjoms, salīdzinot ar pērnā gada 1. ceturksni, palielinājies par 10,7% un kopumā atlīdzībās izmaksāti 53,7 miljoni eiro

LAA prezidents J. Abāšins: «Par spīti izaicinošajai ģeopolitiskajai situācijai, apdrošināšanas tirgus uzrāda visnotaļ labus izaugsmes ciparus. Turpinās izaugsme personu apdrošināšanas veidos, kas ir pozitīvs signāls. Kā jau prognozēts, strauji pieaug mūža pensijas saņēmēju skaits, kas liecina arī par uzticību apdrošināšanas nozarei. Atlīdzību pusē izaugsme ir vēl straujāka, ko visvairāk ietekmē praktiski nepārtrauktā cenu celšanās medicīnas un autoservisu nozarēs un pieaugošais klientu prasīgums.»

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Nelegālie ienākumi jeb aplokšņu algas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā iedzīvotāju vidējā vecuma pensija joprojām ir teju trīs reizes mazāka nekā pārtikušajās Eiropas valstīs.

Vienlaikus pensiju uzkrāšanā vērojamas pozitīvas tendences - pērn iedzīvotāji daudz aktīvāk pieteicās mūža pensijas apdrošināšanai, šim mērķim otrajā pensiju līmenī novirzot teju uz pusi jeb par 44,1% vairāk naudas nekā 2019. gadā. Pērn pieauguši arī iedzīvotāju ilgtermiņa uzkrājumi apdrošināšanas sabiedrībās, kurus pamatā izmanto vecuma pensijām.

Pensijas vecums 70 gados

Vairumā attīstīto valstu cilvēki dzīvo un saņem pensijas arvien ilgāk, tāpēc valdības paaugstina pensionēšanās vecumu, reformē pensiju sistēmas, lai padarītu pensijas mazāk dāsnas. Kāda ir situācija Latvijā – ar ko jārēķinās, domājot par vecumdienu nodrošinājumu tiem, kas šobrīd ir ekonomiski aktīvi vai nesen sākuši darba gaitas?

Pieredze, kas veidojusies 25 gados kopš valsts neatkarības atgūšanas, attīstās, un arī mūsu sabiedrība iepazīst arvien jaunas uzkrāšanas iespējas, kas citur pasaulē jau iemantojušas stabilu vietu ikvienas personas rūpēs par savu nākotni un vecumdienām – uzsver apdrošināšanas sabiedrības ERGO un Nordea Pensions Latvia eksperti, iepazīstinot ar uzkrājumu tirgus tendencēm un nākotnes prognozēm.

Tiek novērots, ka arvien jauni pensiju kapitāla uzkrāšanas veidi kļūst pieprasīti arī Latvijā.

Viena no šādām iespējām Latvijā tika ieviesta pirms trim gadiem – Mūža pensijas apdrošināšana, ko šobrīd izvēlējušies jau ap 1900 pensionāru Latvijā. Mūža pensijas līgumu var noslēgt ikviens valsts pensiju shēmas dalībnieks, kas sasniedzis pensionēšanās vecumu un kura 2. pensiju līmenī uzkrātais kapitāls ir vismaz 3000 eiro. Personu skaits, kas atbilst kritērijiem, lai saņemtu Mūža pensiju, pašlaik ir aptuveni 0,5% no kopējā Latvijas pensionāru skaita.

Prognozējams, ka turpmāko 10 gadu laikā to skaits varētu sasniegt pat 80 000 personas jeb 17% pensionāru, līdz ar to mūža pensija kļūs pieejamāka un to varēs mantot, uzskata ERGO dzīvības apdrošināšanas vecākais riska parakstītājs Baltijā Andris Dzikavičs.

Latvijas iekšējais apdrošināšanas tirgus (neskaitot ārzemēs parakstīto prēmiju apjomu) pērn pieaudzis par 11%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas rīcībā esošie sākotnējie dati par pirmajiem apdrošinātāju darbības rezultātiem.

Izmaksāto atlīdzību apjoms palielinājies par 3%.

Kopumā 2014. gadā Latvijas tirgū apdrošinātāji parakstījuši prēmijas 347,6 miljonu eiro apmērā un izmaksājuši atlīdzības 194,7 miljonu eiro apmērā.

LAA vadītājs Jānis Abāšins uzsver, ka ļoti pozitīvi vērtējams, ka no lielajiem veidiem visstraujākais kāpums turpinās dzīvības apdrošināšana (ieskaitot uzkrājošo apdrošināšanu) – par 22%. Prēmijās parakstīti 82,5 miljoni eiro, atlīdzībās izmaksāti 40 miljoni eiro. Dzīvības apdrošināšana ir līdere Latvijas tirgū, sasniedzot jau gandrīz ceturto daļu – 23,7% – no kopējā parakstīto prēmiju apjoma. Izmaksāto atlīdzību apjoms samazinājies par 11%.

Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.

Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.

Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā

Pensija nav sarunām pateicīga tēma. Statistika rāda, ka cilvēki par savu pensiju neinteresējas, jo tā lielākoties, asociējas ar tālu nākotni un cilvēkam neizprotamu aprēķinu metodiku, kas nosaka pensijas ikmēneša apmēru seniora gados neatkarīgi no mūsu šīsdienas izvēlēm.

Patiesībā viss ir vienkārši – nākotnes pensija katru dienu pamazām "aug", un tā ir atkarīga no diviem galvenajiem lielumiem: mūsu nomaksāto nodokļu apjoma un tā, cik daudz šī nākotnei "uzkrātā" nauda spēs nopelnīt papildus. Jo daļa no mūsu pensijas (t.s. pensijas otrais līmenis) tiek ieguldīta akcijās un vērtspapīros, kas ļauj ne tikai apsteigt inflāciju, bet ilgtermiņā – nodrošināt kapitāla pieaugumu un jūtami lielāku pensiju. Kāpēc par nākotnes pensiju ir svarīgi domāt savlaicīgi un kādi ir būtiskākie lēmumi, kuri jāpieņem katram individuāli, jo ne valsts, ne pensijas pārvaldītājs to cita vietā izdarīt nevar?

Kā izvēlēties savu pensiju pārvaldītāju?

Pensiju sistēmas efektivitāte ir bijis viens no karstākajiem sarunu tematiem, diskutējot par nākamā gada valsts budžetu. Ko varam uzlabot Latvijas pensiju sistēmā?

Elastīgāka pensijas izmaksa

Kas notiek ar mūsu pensijas otrā līmeņa uzkrājumu pensionējoties? Šobrīd iedzīvotājiem ir divas iespējas. Pirmā – pievienot savu personalizēto 2. līmeņa uzkrājumu pensiju 1. līmenim ar cerību, ka valsts ekonomika būs pietiekami spēcīga, lai pensijas izmaksas turpinātu līdz mūža galam. Otrais variants – izmantot Mūža pensijas apdrošināšanas polisi, kas paredz arī mantošanas iespēju. Abos variantos, dodoties pensijā, tiek fiksēts noteikts dzīves laikā uzkrātais naudas apjoms, bet kapitāla pieaugums pēc šī fakta nav iespējams. Pievienojot pensiju pirmajam līmenim, atliek cerēt uz vecuma pensijas indeksācijas procesiem, bet Mūža pensijas apdrošināšanas variantā labākajā gadījumā tiek iecenots neliels fiksēts procentu ienākums.

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Esošā bezdarbnieku pabalstu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi, un tai vajadzīgs kapitālais remonts, savukārt pašreizējie piedāvājumi nevienlīdzības mazināšanai to tikai vairos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Fragments no intervijas

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

Muļķība, nekompetence un populisms – tā daudzu ekspertu ieskatā vērtējama labklājības ministra Jāņa Reira iecere, ka bērni pēc izvēles vienam no vecākiem, kas ir pensijas vecumā, varēs novirzīt vienu procentu no savām sociālajām iemaksām, kas tiks pieskaitīts pensijai.

Faktiski šim priekšlikumam nav nekāda sakara ar pensiju sistēmu, jo pensija ir darba mūžā gūto ienākumu atvietojums, kas atkarīgs no cilvēka veiktajām iemaksām un darba stāža. Kāpēc tur tiek piepītas bērnu veiktās sociālās iemaksas, nav skaidrs. Pensiju sistēmu 20. gadsimta Eiropā izveidoja, lai atsaistītu cilvēku vecumdienu ienākumus no viņu pēcnācēju skaita un materiālajām iespējām.

Respektīvi, privātā līmenī bērni, protams, var rūpēties par saviem vecākiem, taču valsts šādu kārtību neinstitucionalizē. Valstiskā līmenī ir izveidota solidāra pensiju sistēma, kas veidojas no cilvēku darba mūža laikā veiktajām iemaksām, tādējādi nenostādot sliktākā situācijā tos, kam ir mazāk bērnu, to nav vispār vai tie ir, piemēram, darba nespējīgi. Starppaaudžu norēķini, kas tiek veikti ģimenes ietvaros, ir personīga lieta, kuru valstij nevajadzētu regulēt. Valsts uzdevums ir nodrošināt solidāru sistēmu, kuras ietvaros strādājošie sava darba mūža laikā veic iemaksas no saviem darba ienākumiem un, pensijā aizejot, saņem darba algas atvietojumu.

Dienas Biznesa 18. jūlija numurā tika publicēts Māra Ķirsona raksts Vīrietis pensijā vidēji nodzīvo četrus gadus. Šajā rakstā tika aplūkots, kā Latvija izskatās uz Eiropas konteksta. Secinājumi ir briesmīgi.

Latvijas vīriešu vairākums nebūs nākotnes pensionāri. Par sievietēm ir cits stāsts.

Vīrietis pensijā vidēji nodzīvo četrus gadus 

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas...

Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš aprīlī Ministru kabineta sēdē norādīja, ka Latvijai “neizbēgami būs jādomā par pensijas vecuma celšanu”. Ko rāda statistika? Paceļot pensijas vecumu no 65 uz 68 gadiem, puse Latvijas vīriešu (tāda ir statistika) nekad neizvilks līdz pensijas vecumam. Visas šo cilvēku sociālā nodokļa iemaksas un maksājumi pirmajā, otrajā vai trešajā pensiju līmenī ir bezjēdzīgi.

Pavasarī tika sākta kārtējā valsts kampaņa par pelēkās ekonomikas apkarošanu. Pēc šī raksta publikācijas atbildēja Centrālā statistikas pārvalde, kas uzsvēra, ka 2022.gadā Latvijā bija paredzams, ka vīrieši pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvos vēl 14 gadus, bet sievietes - 19 gadus.

Kā norāda CSP, tad tāds rādītājs kā vidējais paredzamais mūža ilgums piedzimstot ir vispārējs sabiedrības veselības rādītājs, kurā tiek ietverta arī zīdaiņu un agrīnā mirstība, kā arī mirstība vēlākos gados līdz pensijai, kā arī tas, ka šis rādītājs „nekādā veidā neattiecas uz tiem iedzīvotājiem, kuri būs nodzīvojuši līdz pensijas vecumam. Iedzīvotajiem katrā vecuma grupā ir savi veselības un ar riskantu dzīvesveidu saistīti riski, tāpēc nav pareizi attiecināt jaundzimušo vidējo paredzamo mūža ilgumu uz pensijas vecumu sasniegušajiem, kuri jau vienu daļu risku ir izdzīvojuši”. Kā norāda CSP, tad „lai analizētu situāciju ar pensijas vecumu sasniegušajiem, jāizmanto attiecīgajai vecuma grupai aprēķinātais paredzamais mūža ilgums”.

CSP arī norāda, ka „saskaņā ar starptautiski salīdzināmiem pēdējiem pieejamajiem datiem uz 2021.gada sākumu, Lihtenšteinā, Islandē, Šveicē, Japānā, Norvēģijā un citās attīstītās valstīs vīriešiem pēc 65 gadu sasniegšanas vidēji paredzams nodzīvot vēl aptuveni 20 gadus, kas ir par 6 gadiem vairāk nekā Latvijā. Savukārt sievietēm 65 gadu vecumā visgarākais atlikušais mūžs prognozēts Japānā - vēl 25 gadi, Dienvidkorejā, Lihtenšteinā un Spānijā - vēl 24 gadi, kas ir par 5-6 gadiem vairāk nekā Latvijā”.

Labi, nestrīdamies ar CSP! Aplūkojam šo rādītāju nevis Eiropas, bet globālā kontekstā. Pēc paredzamā 2021. gadā dzimušo vīriešu dzīves ilguma Latvija ir nevis Eiropas Savienības, bet gan Latīņamerikas vai arābu valsts. Pat pilsoņu karu plosītajā Sīrijā vīriešu prognozējamais vecums 2021. gadā bija lielāks nekā Latvijā. Jā! Vidējais 2021. gadā dzimušo vīriešu dzīves ilgums Latvijā bija 68,6 gadi. Vidēji Latīņamerikā tie bija 68,8 gadi, arābu pasaulē - 68,8, bet vidēji pasaulē - 68,9 gadi. Mēs esam zem pasaules vidējā, zem arābu pasaules, zem Latīņamerikas vidējā. Izskatās, ka Latvija ir Latīņamerikas valsts, kas kaut kā iesprukusi attīstīto valstu klubiņā. Ko aritmētiski nozīmē vidējais vīriešu dzīves ilgums 68,6 gadi? Ja pensijas vecums būs 65 gadi un lielāks, tad gandrīz puse no vīriešiem līdz pensijai nenodzīvos vai pensiju saņems tikai dažus gadus. Puse!

Visu rakstu lasiet 1.augusta žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Abonē arī digitāli!

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Par pensiju domā un pensijas gadiem gatavojas mazāk nekā viena trešdaļa Latvijas strādājošo, liecina SEB bankas un SSE Riga veiktā iedzīvotāju aptauja Baltijas valstīs.

Lai gan arī pensiju jautājumos Igaunija ir priekšā pārējām Baltijas valstīm, rezultāts gan liecina, ka Igaunijas iedzīvotāju gatavība pensijai tomēr uzskatāma kā vāja, jo rādītāja vērtība atrodas zem vidējā līmeņa.

Pensometra vērtība jeb vidējā strādājošo gatavība pensijai tiek noteikta, vērtējot četrus rādītājus - zināšanas, uzticību pensiju sistēmai valstī, personīgo rīcību un pārliecību par savām vecumdienām. Pensometra vērtība Igaunijā sasniedza 3,6 punktus no 10 maksimāli iespējamiem, Lietuvā - 3,3 punktus, bet Latvijā - tikai 2,9 punktus.

Pēc zināšanām par pensiju veidošanos pirmajā vietā starp Baltijas valstīm ir Lietuva ar 4,1 punktu no 10.

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Daudz ir runāts un dzirdēts par to, cik stundu diennaktī cilvēkam būtu jāstrādā, cik ilgi var strādāt bez atvaļinājuma utt. Taču sabiedrībā maz ir diskutēts par to, cik ilgi vispār cilvēkam savā dzīvē vajadzētu strādāt. Kur ir robeža – konkrēts vecums vai pensija? Bet varbūt tādas robežas nemaz nav?

Pastāv viedoklis, ka 65 gadu vecums ir laiks, kad strauji sāk kristies cilvēka fiziskā kapacitāte. Ekonomiskā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēks spēj saražot mazāk nekā līdz šim, turklāt darba veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.

Savukārt kādā Melburnas institūta pētījumā atklāts, ka jau 40 gadu veci darbinieki uzrāda daudz labākus rezultātus, ja tiek ieviesta trīs dienu darba nedēļa. Pētnieki novērojuši, ka prāta kapacitāte vidēja vecuma cilvēkiem ir augstāka, ja viņi strādā 25, nevis 55 stundas nedēļā.

Daudzas valstis arvien paaugstina pensionēšanās vecumu, lai attālinātu pensiju pabalstu izmaksu, un tāpēc daudzi cilvēki turpina savas darba gaitas pat ļoti cienījamā vecumā. Tajā pašā laikā fiziskā kapacitāte un prāta spēju produktivitāte sarūk, kas ekonomisko interešu kontekstā nav vērtējams pozitīvi.

Iecere mazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī būtu ļoti nepareizs lēmums, sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš skaidroja, ka pensiju otrais līmenis ir radīts saistībā ar demogrāfiskajiem izaicinājumiem, kas gaida nākotnē. "Pēdējos gados darba tirgū ienākuši daudzi jauni cilvēki, bet tas arī ir maksimums un tā īsti ar sabiedrības novecošanu saskarsimies nākamajos gados. Demogrāfiskās problēmas kļūs izteiktākas un pensiju otrajam līmenim būs svarīga loma, lai saglabātu pensiju sistēmas stabilitāti," teica Rutkaste.

Aizvietošanas koeficients pensija pret ienākumiem darba dzīvē jau patlaban ir aptuveni 40%, bet nākotnē tas tikai kritīsies un ap 2040.-2050.gadu būs ap 20%, skaidroja ekonomists.

"Līdz ar to pensiju otrā līmeņa pienesums kopējā pensijas apmērā pieaugs. Arī ar esošo sistēmu novecošanās problēmu dēļ nākotnes pensijas draud būt ļoti zemas, tāpēc priekšlikumi pārdalīt iemaksas pensiju otrajā līmenī ir sistēmas drupināšana un pirmsvēlēšanu mēģinājumi finansēt neatliekamās vajadzības uz nākotnes rēķina un iegūt kādas vēlētāju balsis," sacīja Rutkaste.

Pagājušajā gadā sabiedrības uzmanības lokā arvien vairāk nonāca jautājumi, kas saistīti ar nākotnes pensiju kapitāla pārvaldīšanu. To veicināja gan jaunu tirgus dalībnieku ienākšana fondēto pensiju jomā, gan Latvijas Bankas rosinātās izmaiņas fondēto pensiju jeb pensiju 2. līmeņa regulējumā.

Rezultātā tika panākta valsts fondētās 2. līmeņa pensiju līdzekļu pārvaldīšanas izmaksu ierobežošana, pensiju sistēmas dalībniekiem nākotnē ietaupot vairākus desmitus miljonu eiro gadā.

Latvijas pensiju sistēma šķērsgriezumāLatvijā ir izveidotā moderna, trīs līmeņu pensiju uzkrāšanas sistēma. Pirmais līmenis būtībā ir pensija visierastākajā izpratnē – no katra nodokļa maksātāja sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek izmaksātas pensijas esošajiem pensionāriem. Vienlaikus šīs iemaksas tiek reģistrētas katram individuāli un pensionējoties šo iemaksu kopsumma būs aprēķinātās pensijas pamatā.

Otrais līmenis ir valsts fondēto pensiju daļa. Tā tiek uzkrāta katra personīgajā kontā no nomaksātajiem nodokļiem, tur novirzot daļu no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Šī nauda tiek izvietota finanšu tirgus instrumentos ar fondēto pensiju shēmas līdzekļu ieguldījumu plānu (pensiju plānu) starpniecību. Tos pārvalda ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, kurām Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) izsniedz licenci šī pakalpojuma sniegšanai. Otrā pensiju līmeņa mērķis ir skaidri definēts Valsts fondēto pensiju likumā – nepalielinot kopējo iemaksu apmēru vecuma pensijām, dot iespēju iegūt papildu pensijas kapitālu. Pensionējoties šī uzkrātā fondētā pensija tiek pievienota pirmā līmeņa uzkrātajam kapitālam, no kā tad arī rēķina vecuma pensiju, vai arī par šo naudu var iegādāties mūža pensijas apdrošināšanas polisi.

Ir pagājis vēl viens gads, tiek apkopota statistika, un viena lieta, kas mani interesē jau vairākus gadus, ir tas, kad beidzot dzīvības apdrošināšanas īpatsvars kopējā apdrošināšanas groziņā tuvosies attīstīto rietumvalstu līmenim.

Varētu šķist, ka Austrumeiropas, t. sk. arī Latvijas iedzīvotāji, atšķirībā no Rietumeiropas iedzīvotājiem, kopš dzelzs aizkara krišanas dzelzi vērtē augstāk par dzīvību. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mūsu cilvēks naudiņu sagrabina visupirms OCTA iegādei. Pēc tam, ja naudas līdzekļi ļauj, tiek apdrošināts auto (KASKO) un nekustamais īpašums, kaut ļoti bieži īpašumus liela daļa mūsu cilvēku apdrošina tikai tad, ja banka vai līzinga kompānija to pieprasa. Arī dzīvību lielākā daļa mūsu cilvēku apdrošina tikai kāda spiediena rezultātā. Brīvprātīgi dzīvību vai citus ar cilvēku saistītus apdrošināšanas veidus iegādājas vien neliela daļa Latvijas iedzīvotāju. Bet vai kaut kas mainās? Šoreiz apskatīsim vairākus apdrošināšanas veidus, to attīstības tendences un mēģināsim saprast, vai un kas tad mūsos mainās un vai sākam augstāk vērtēt ne tūlītēju labumu – dzelzi, bet gan ilgtermiņa ieguvumu – dzīvību, vai varam atļauties vairāk tērēt nākotnei un bērniem.

Teju ceturtā daļa jeb 22% nodarbināto veic valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas no minimālās algas (360 eiro) vai no summas, kas mazāka par minimālo algu. Tas nozīmē, ka šo strādājošo nākotnes pensijas arī varētu būt visai niecīgas, ceturtdien vēsta laikraksts Diena.

Šo cilvēku vidū ir gan minimālās algas saņēmēji, gan pašnodarbinātie, kā arī radošo profesiju pārstāvji un mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji. Tas nozīmē, ka šo strādājošo nākotnes pensijas arī varētu būt visai niecīgas, jo pašreizējā sociālās apdrošināšanas sistēma paredz, ka pensijas apmēram (kopā gan pirmais, gan otrais līmenis) jābūt līdzvērtīgam 40% no strādājošo vidējiem darba mūža ienākumiem. Tas izvirza jautājumu, vai šajā situācijā nav nepieciešama radikāla valsts rīcība, jo nākotnē lielais maznodrošināto pensionāru skaits var būt būtisks slogs pašvaldībām, kam būs jāspēj sniegt sociālo atbalstu.

Labdarības tirdziņš tirdzniecības centrā Domina Shopping tā dalībniekiem ir ļoti gaidīts pasākums. Tas sniedz prieku un arī iespēju uzlabot savu finansiālo situāciju.

Decembrī Domina Shopping norisinās Ziemassvētku tirdziņš, kurā līdz pat gada nogalei no teju 200 pašmāju amatniekiem un ražotājiem ir iespēja iegādāties dažādus darinājumus. Jau ceturto gadu tur piedalās arī Invalīdu un mazturīgo senioru atbalsta fonds (IMSA Fonds) ar savu Labdarības tirdziņu. Tajā pārstāvēti 47 tirgotāji.

Labdarības tirdziņā pārstāvēti dalībnieki no Apes, Jēkabpils, Talsiem, Smiltenes, Ādažiem, Ropažiem, Rīgas un citām Latvijas pilsētām. Visbiežāk viņi Rīgā uzturas pie draugiem un radiem, jo tirdziņa laikā izbraukāt lielus attālumus līdz mājām esot ļoti grūti. Tirdziņā ir jāpavada ilgas darba stundas - no 10:00 līdz 21:00.

Ikviens cer uz pārtikušām vecumdienām, ko beidzot pavadīt, pelnīti atpūšoties un nesatraucoties par savu finansiālo situāciju. Tomēr šobrīd Latvijā pensija veido tikai ap 40% no iedzīvotāju pirmspensijas ienākumiem, un prognozes liecina, ka, līdzšinējām tendencēm būtiski nemainoties, tās apmērs noslīdēs līdz 30%, kas ir būtisks ienākumu kritums.

Pieņemot izskanējušās iespējamās izmaiņas likumdošanā, kas paredz pensiju 2. līmeņa iemaksu samazinājumu par 33%, šobrīd strādājošo Latvijas iedzīvotāju cerības uz finansiāli drošām vecumdienām tiktu būtiski ietekmētas, ievērojami samazinot pensijas uzkrājumu. Ja 2022. gadā vidēji uz 1000 cilvēkiem darbspējas vecumā (15-64 gadi) bija 360 personas, kas sasniegušas pensionēšanās vecumu, tad prognozēts, ka 2040. gadā šis skaits palielināsies līdz 492 personām, savukārt 2050. gadā tie būs jau 572 cilvēki jeb par aptuveni 60% vairāk nekā pašreiz. Šādām demogrāfiskās slodzes prognozēm piepildoties, būtiski pasliktināsies valsts spēja nodrošināt pienācīgu 1. līmeņa pensiju apmēru.

Ņemot vērā, ka šajā gadā tiek prognozēta Latvijas ekonomikas izaugsmes sabremzēšanās, tas, protams, skars arī apdrošināšanu, paredz Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins.

Tomēr kopumā turpināsies mērena nozares izaugsme, kas apsteigs Latvijas ekonomikas vidējo pieaugumu, kas tiek prognozēts 2,8% apmērā.

"Pērn nozare augusi par 8% un sagaidāms, ka šāds temps varētu turpināties arī tuvākajos gados. Cerams, ka dzīvības apdrošināšanas nozare turpinās atgūties un augt pēc negatīvās nodokļu reformas ietekmes. Izaugsmes iespējas ir arī otrā “cilvēku” apdrošināšanas veidā – veselības apdrošināšanā, sagaidāms, ka šie veidi augs straujāk nekā risku apdrošināšana," paredz J. Abāšins.

Tāpat viņš prognozē, ka turpināsies tehniskais progress, informācijas sistēmu pilnveide un informācijas apmaiņa ar valsts institūcijām, attālināto un e-pakalpojumu attīstība. Sagaidāms, ka šogad beidzot tiks nodrošināta arī apdrošinātāju apmaksāto recepšu izrakstīšana e-veselības sistēmā, jo šobrīd tās jāizraksta vēl papīra formā. Tāpat beidzot būs skaidrība par Brexit un tā ietekmi uz pārvietošanos un ar to saistītajiem apdrošināšanas veidiem.