Investori gatavi ieguldīt celulozes rūpnīcas celtniecībā pie Līvāniem vienu miljardu eiro. Šis Latvijā ir trešais celulozes rūpnīcas būves mēģinājums. Taču valdība to neatbalsta, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.
Arī vēstule, kuru šajā sakarā līvānieši nosūtījuši Ministru prezidentam, palikusi neatbildēta. Līvānu novada zemnieku Pēteri Turkopoli, kurš ir arī privāto mežu īpašnieku sabiedrības Jersika valdes priekšsēdētājs, šāda attieksme tracinot: «Nevajag stiept gumiju, bet tūliņ ķerties pie sagatavošanas darbiem!»
Turkopolis stāstījis, ka investori, kas esot no Saūda Arābijas, gatavi par savu naudu arī tiltu pār Daugavu Līvānos uzbūvēt. Viņi prasot tikai vienu – lai valdība šim projektam dotu zaļo gaismu, citādi varot sanākt tāpat, kā notika pirms gadiem desmit ar skandināviem, kuri vēlējās celt šādu ražotni Ozolsalā, taču beigās saņēma negatīvu ietekmes uz vidi novērtējumu. Šoreiz gan varētu būt citādi, jo celulozes balināšana plānota bez hlora, ar ūdeņradi, kas ir dārgāk, taču videi draudzīgāk.
P. Turkopolis Latvijas Avīzei stāstījis, ka viņam jau tagad zvanot viens otrs no aizbraukušajiem un lūdzot – līdzko parādās kāda darba vieta, lai dodot ziņu, ka var braukt atpakaļ, jo tā sēņu lasīšana svešā zemē nemaz neejot pie sirds. Griboties mājās.
«Būs mums jauna rūpnīca, būs jaunas darba vietas, cilvēki atgriezīsies, atkal pildīsies skolas un bērnudārzi,» tā savas dzimtās puses nākotni redzot P. Turkopolis.
SIA Nord Papyrus valdes priekšsēdētājs Ivars Zorgenfreijs, kurš pārstāv potenciālos rūpnīcas cēlājus, bijis gatavs paskaidrot, ko tieši investori domā, lūdzot valdībai atbalstīt celulozes rūpnīcas būvi.
I. Zorgenfreijs: «Mēs prasām dokumentu no Ministru kabineta vai Ekonomikas ministrijas, kas kaut vienā teikumā apliecinātu, ka Latvijas valdība šo projektu atbalsta. Taču mums saka – nekādā gadījumā! Tas esot pretrunā ar brīvās konkurences likumiem.
Divas reizes 2010. un 2011. gadā esam piedalījušies Lielo investoru padomes sēdē. Tur mums stāstīja, ka daudz koksnes nākotnē vajadzēs kurināmajam Lielbritānijā un ka 2030. gadā arī Latvijā degvielu ražos no koksnes.»
I. Zorgenfreijs skaidrojis, ka investors nekad neieguldīs lielu naudu tādas valsts ekonomikā, kur nav zināma valdošās varas attieksme pret viņa iecerēto projektu. Un nepieciešamas arī garantijas, ka pusi no rūpnīcai nepieciešamā koksnes daudzuma varēs pirkt no akciju sabiedrības Latvijas valsts meži, slēdzot ilgtermiņa līgumu par papīrmalkas piegādēm par gada vidējām tirgus cenām Eiropā. Otra puse nepieciešamā izejvielu apjoma tiktu pirkta no privātajiem meža īpašniekiem. Plānots, ka celulozes rūpnīca gadā pārstrādātu divus miljonus kubikmetru papīrmalkas un vienu miljonu kubikmetru šķeldas. Rūpnīca Latvijas kopproduktā dotu 300 miljonus latu un radītu aptuveni 200 jaunas darba vietas.
Saražotā celuloze derētu ļoti kvalitatīva papīra ražošanai, kādu nav iespējams izgatavot no celulozes, kas iegūta no ātraudzīgajām apsēm, tāpēc Dienvidamerikas celulozes fabrikas konkurenci neradītu.
I. Zorgenfreijs tomēr piebildis, ka tilta būve pār Daugavu par investoru naudu pagaidām gan apspriesta netiekot.
LVM valdes priekšsēdētāja Roberta Strīpnieka atbilde liecinot par to, ka viņš nav pārliecināts, vai resursi tiks pārdalīti par labu jauniem spēlētājiem un vai celulozes ražošana šajā situācijā būtu pats labākais variants.
R. Strīpnieks teicis: «Celulozes rūpnīca nav vienīgā alternatīva, kā pārstrādāt sīkkoksni, gūstot lielāku pievienoto vērtību. Bez tam Latvijā de facto jau ir celulozes rūpnīca, liela mēroga ražotājs, kas pērk papīrmalku – tā ir plātņu rūpnīca Bolderājā. Tur koksnes patēriņš jau pārsniedz vienu miljonu kubikmetru gadā. Tās jau ir vidējas celulozes rūpnīcas jaudas.
Domājot par mazkvalitatīvās koksnes efektīvu izmantošanu, neesmu pārliecināts, ka Latvijā būtu jāceļ celulozes rūpnīca. Pastāv daudz citu alternatīvu. Viss gan atkarīgs no tā, vai uzņēmēji gatavi riskēt, jo no četrām lādītēm nauda var izrādīties tikai vienā.»