Tirgū vēl joprojām ir vērojamas bažas par to, ka Eiropas Savienībai (ES) nav reālas atbildes krīzei bijušajās Padomju Savienības valstīs. ES nostāja, ka katras Austrumeiropas valsts gadījums ir savādāks, izplatīja vēstījumu, ka dažas valstis ir daudz mazāk aizsargātas nekā citas.
Pieredze no iepriekš notikušām valūtas krīzēm, ieskaitot Āziju 1990. gadu beigās, liecina par to, ka, pat valstīm ar stingriem pamatiem pastāv reāli riski. Ja sāks grimt viena valūta, tas galu galā novedīs pie tā, ka tiks ietekmētas arī kaimiņvalstu valūtas. Tas, savukārt, mazinās mājsaimniecību un uzņēmumu spēju atmaksāt savus parādus, kas ņemts ārvalstu valūtās. Visbeidzot tas negatīvi skars Rietumu bankas, kuras cietīs no zaudējumiem to filiāļu aizdevumu portfeļos, rakstaTirgū vēl joprojām ir vērojamas bažas par to, ka ES nav reālas atbildes krīzei Padomju Savienības dalībvalstīs. ES nostāja, ka katras Austrumeiropas valsts gadījums ir savādāks, izplatīja vēstījumu, ka dažas valstis ir daudz mazāk aizsargātas nekā citas. Labā ziņa ir tā, ka ES samitā apstiprināja integritāti Eiropas banku tirgū, uzsverot, ka atbalsts Rietumeiropas bankām neprasīs nekādus ierobežojumus šo banku darbā attiecībā uz to filiālēm Centrālajā un Austrumeiropā. Tomēr tas nav pietiekami.
Ko darīt? Vidējā termiņā, galvenais uzdevums ir atsākt privātā kapitāla plūsmu uz šo reģionu, koriģējot uz jaunu pasaules zemākas sviras un augstākās riska prēmijām. Dienas, kad valsts varēja darboties ar divciparu tekošā konta deficītu (no IKP), ir pagājušas. Mājsaimniecībām šajā reģionā būs jāpārtrauc tērēt savas nākotnes algas un vairāk jātaupa.
Īstermiņa risinājuma galvenais uzstādījums ir izvairīties no tālākas pārmērīgas valūtas kursa amortizācijas. Tirgus attīstība ir samērā negatīva attiecībā pret Centrālās un Austrumeiropas valstīm un kapitāla ieplūde sarūk. Ir nepieciešamas skaidras un noteiktas darbības.
Pirmkārt, šajā reģionā nepieciešamas spēcīgas un uzticamas programmas, lai nodrošinātu fiskālo ilgtspēju, finanšu sistēmas stabilitāti un makroekonomiskās korekcijas, lai pārliecinātu, ka šo valstu ekonomikas turpinās izaugsmi nākotnē. Bez visa tā jebkurai ārējai palīdzībai būs īslaicīga ietekme.
Otrā prioritāte ir uz laiku aizstāt trūkstošo privātā kapitāla ieplūdi ar publisko kapitālu. SVF, ES un Pasaules Banka jau ir piešķīrušas lielus aizdevumus Ungārijai un Latvijai. Tāpat Eiropas Investīciju banka, Eiropas restrukturizācijas un attīstības banka (ERA), kā arī Pasaules Banka ir aizdevušas naudu privātajam sektoram visā reģionā. ES arī nedaudz pagarināja pieejamību struktūrfondiem un kohēzijas fondiem. Tomēr, šīs darbībām bija tikai īslaicīgas sekas.
Treškārt, attieksmes maiņa attiecībā pret pievienošanos eiro zonai, it īpaši Polijā, signalizē, ka krasa valūtas maiņa nav vēlama. Tas būtu jāsaskaņo ar eiro zonas puses vēlmi padarīt pievienošanās kritērijus nevis vieglākus, bet ekonomiski racionālus. Māstrihtas Līgums nosaka, ka kandidātvalstu inflācija nedrīkst pārsniegt līmeni, kāds ir trim ES valstīm ar labākajiem rādītājiem, vairāk par 1.5 procentu punktiem. Bet nav norādīts, kā interpretēt „labāko sniegumu”. Pašlaik tas tiek interpretēts šādā nozīmē: trīs ES valstis ar viszemāko (bet ne negatīvu) inflācijas līmenis. Šī prakse tiek plaši interpretēta, lai aizkavētu eiro zonas paplašināšanos. Tirgus pozitīvi reaģētu uz to, ja ES pamest šo šauro, aplamo interpretāciju.
Ceturtkārt, Eiropas Centrālajai bankai vajadzētu atzīt tās reģionālos pienākumus. To varētu izdarīt, paplašinot valūtas mijmaiņas līgumus (pagaidu iekšzemes valūtas maiņu uz eiro) uz citām centrālajām bankām, vai, pieņemot valsts obligācijas vietējās valūtās no ne-eiro zonas ES valstīm, kā nodrošinājumu. Vēl labāk būtu, ja tā spētu nodrošināt piekļuvi tās eiro refinansēšanas iespējām ES bankām, kas ir ne tikai no eiro zonas. Šādas darbības ir jāpiemēro uz laiku, reaģējot uz ārkārtas apstākļiem. Tas palīdzētu tieši un arī pozitīvi ietekmētu situāciju tirgū.
Piektkārt, privātā sektora parāda pret labklājību attiecība un spēja maksāt var kļūt nevadāma valstīs, kas piedzīvoja ārkārtīgi lielu pieaugumu kredītu un mājokļu tirgū, taču tagad saskaras ar strauju lejupslīdi. Tā kā parāds šajās valstīs galvenokārt privātajā sektorā, būtu jāizskata jautājums par privātā parāda pārstrukturizēšanu.