Brauciens uz Austrāliju bija kā sava veida svētceļojums mūsu ģimenei, jo mana tēva vecākus izšķīra 2. Pasaules karš un mans vecaistēvs emigrēja uz Austrāliju. Mans tēvs ar viņu tā arī nekad nesatikās, taču regulāri sarakstījās. Stāsts par vectēvu, kurš dzīvo Austrālijā un kura mājvietas būtu kādreiz jāapskata, visu bērnību mums, trim brāļiem, tika stāstīts. Ar brāļiem izdomājām, ka beidzot šo plānu vajadzētu īstenot un tēvam 70 gadu jubilejā uzdāvinājām braucienu uz Austrāliju. Mērķis bija apskatīties tās vareno dabu un vietas, kur vectēvs reiz dzīvojis, salīdzināt tās ar iepriekš sūtītajām fotogrāfijām. Diemžēl vectēva atdusas vietu neatradām, bet abas dzīvesvietas gan apskatījām.
Austrālijā pavadījām 12 dienas, un tas ir krietni par maz, lai apskatītu to pilnībā. Tā ir skaista zeme, kuru es ieteiktu savām acīm skatīti ikvienam, jo pat vislabākais cilvēku meistardarbs nevar pārspēt dabu, un Austrālija ir tam apliecinājums.
Tā kā Austrālijā visi gadalaiki ir «ar kājām gaisā» iepretim Eiropas ritmam, uz turieni jādodas, kad pie mums valda rudens, tur tad ir pavasaris. Mēs Austrālijā bijām novembrī, kad gaisa temperatūra bija ap 30 grādiem, bet valsts vidienē, kur visapkārt ir tuksnesis, mašīnā termometra stabiņš ēnā rādīja plus 45 grādus. Attaisījām auto logus, lai atvēsinātos, bet sejā iesitās tik karsts gaiss, it kā būtu atvēruši cepeškrāsni un pietuvinājuši tai seju. Es pat nevaru iedomāties, cik karsti ir Austrālijas vasarā un kā šo svelmi var izturēt.