Latvijas bankām ir jāmācās apkalpot augsta riska klientus, lai neciestu valsts ekonomika un konkurētspēja, trešdien Finanšu nozares asociācijas diskusijā "Atbilstības kultūra - ilgtspējīgas attīstības pamats" sacīja Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja Ilze Znotiņa.

"Latvijas valdība ir izdarījusi savu mājasdarbu un neesam nokļuvuši "pelēkajā sarakstā". Tagad pienācis laiks savu mājasdarbu izdarīt bankām - jāsāk darboties tā, lai neciestu valsts ekonomika un konkurētspēja," sacīja Znotiņa.

Viņa uzsvēra, ka pēdējā laikā FID saņem arvien vairāk sūdzību no uzņēmējiem, nozaru asociācijām, Saeimas deputātiem, valdības pārstāvjiem par to, ka FID "ar ugunsmetēju ir nodedzinājis visu".

"Bankas patlaban vēl nesaprot, kā "paņemt" pieļaujamo riska daļu. Augsta riska klients nav tas klients, no kura bankai būtu jāizvairās. Ja bankas nepratīs strādāt ar augsta riska klientiem, ja tiks pārprasti normatīvie akti, cietīs valsts ekonomika un cietīs arī pašas bankas, jo banku uzdevums ir gūt peļņu augsta riska darbības vidē," skaidroja Znotiņa.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarei ir pašai nepārtraukti jāmācās un jāpalīdz citām nozarēm jaunās tehnoloģijas «iedzīvināt», informē Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA).

Ikvienam no mums būtu jāatvēl 101 mācību diena jaunu prasmju apgūšanai mākslīgā intelekta laikmetā līdz 2022. gadam. Mākslīgais intelekts var palīdzēt efektīvāk izmantot mūsu resursus un spējas, atbalstīt izpaužoties radoši un citādi – mūzikā, medicīnā, mākslā, izglītībā, sportā – kur nekas nevar aizvietot cilvēku, bet var paplašināt viņa efektivitāti, skaidro LIKTA.

«Mēs šobrīd ieejam mākslīgā intelekta laikmetā, kas nesīs gan milzīgas jaunas iespējas attīstībai, gan risku palikt atpalicējos konkurences cīņā tiem, kuri nebūs gatavi mainīties un attīstīt jaunas prasmes. Īpaša atbildība gulstas uz tehnoloģiju kompānijām, kurām ne tikai jāspēj pašām mainīties līdzi laikam, bet arī palīdzēt saviem klientiem un partneriem no citām nozarēm izprast un izmantot datu un mākslīgā intelekta sniegtās iespējas,» pastāstīja Renāte Strazdiņa, Microsoft vadītāja Baltijā.

Premjera kandidāts Aldis Gobzems ir malacis, ka vismaz ir nosēdinājis pie viena galda gandrīz visu atšķirīgo partiju pārstāvjus, kuri pirms tam vilka līnijas viens pret otru.

Kad beidzas liels karš, pie sarunu galda apsēžas ne tikai draugi, bet arī pretinieki. Jo, neskatoties uz visām domstarpībām un atšķirībām, neskatoties uz to, ka ir šauts un karots, mēģinot vienam otru sakaut, ir nonākts līdz tam, ka karam vienreiz ir jāpieliek punkts. Tāda ir kopējā griba. Citādi zaudējumi būs pārāk lieli. Citādi nevienam nebūs labāk, bet sliktāk. Citādi var tikt pazaudēts tas viss, kas cīņā ir iegūts un sasniegts. Jo mērķis nav karš, bet miers un labāka dzīve.

Gobzema izredzes ir pieaugušas, jo ir skaidri redzams, ka iepriekšējais bloks, kuram bija tikai 32 balsis, ir nojaukts. Tagad Gobzemam ir daudz vairāk balsu. Jo skaļāk par «populista» kandidatūru «ierēc» Facebook «troļļi», jo vairāk ir skaidrs, ka par spīti agresīvajai, pret viņu vērstajai kampaņai medijos un sociālajos tīklos Gobzemam ir iespējas izveidot valdību.

Jaunuzņēmumu pasaulē ir posms, kad nepārtraukti jāstrādā, lai apsteigtu laiku un izveidotu stabilus pamatus, bet pienāk brīdis, kad jāpāriet tādā tempā, lai spētu saglabāt izaugsmi

Tā jaunuzņēmumu konferences “Slush” laikā bērnu grāmatu “Hello Ruby” autores Lindas Liukasas (Linda Liukas) moderētajā diskusijā atzina ēdienu piegādes platformas “Wolt” līdzdibinātājs Miki Kūsi (Miki Kuusi) un reklāmas tehnoloģiju jaunuzņēmuma “Smartly.io” līdzdibinātājs Kristo Ovaska. Runājot par to, kāpēc uzsākuši biznesu, K. Ovaska atklāti teic, ka viņam nepatīk pieņemt padomus no citiem un viņš netic, ka kaut kas ir neiespējams. Savukārt M. Kūsi sevi neuzskata par dibinātāju vai uzņēmēju, bet gan drīzāk par vadītāju. Pie tā viņu novedusi zinātkāre. “Man nekad nav bijis svarīgi būt dibinātājam. Mums bija vīzija produkta līmenī un mēs vienkārši to īstenojām. Līdz šim vairāk esam balstījušies intuīcijā, bet tagad mums jāmācās vairāk balstīties uz datiem,” viņš atzīst.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Eteri Gabunijas mamma, vecmamma un vecvectēvs ir bijuši amatnieki, un viņa šo tradīciju turpina ar Tatis ādas somām.

Tatis somas nosauktas par godu dizaineres Eteri Gabunijas vecvectēvam, kura iesauka bija Tatis. Viņš bija amatnieks, kurš mīlēja savu amatu, strādāja ar koku un nedaudz arī ar ādu. Eteri vecmamma bija skrodere, bet mamma – cepurniece. «Es esmu Rīgas amatniece ceturtajā paaudzē,» saka Eteri. Vēl pirms kāda laika viņai licies, ka tā nebūs, jo, izvēloties studiju virzienu, viņa nedomāja par dzimtas tradīciju turpināšanu, šūšana viņu nesaistīja.

Eteri interesēja dizains, tomēr idejai studēt šajā virzienā viņa atmeta ar roku, jo šķitis, ka ar to nenopelnīs. Galu galā viņa izvēlējās studēt komunikācijas zinātni. «Strādājot ar ādu, vajag dzelžainu pacietību, mieru un harmoniju. Nevari nervozs strādāt. Vērojot manu straujo dabu un emocionalitāti, krustmāte teica, ka no manis droši vien laikam nesanāks ceturtās paaudzes amatniece,» viņa saka.

Lai gan Saulkrastu restorāns Saltwater atrodas «tālākajā galā» – Zvejniekciemā, kur tūristu skaits nav tik liels kā centrā, tā saimniecei Dagnijai Bižānei darba netrūkst.

Pavāra profesijā Dagnija Bižāne strādā jau 24. gadu. Sākotnēji kopā ar draudzeni devušās uz Vecrīgu darba meklējumos. «Bijām plānojušas pieteikties par trauku mazgātājām, taču Melnajos mūkos mūs pieņēma darbā par pavārēm. Tolaik šefpavārs bija Rolands Veide, kurš laikam manī saskatīja potenciālu, un tā arī sāku savu pavāra karjeru – sākotnēji strādāju par pavāra palīgu, bet mācījos un lēnām profesionāli augu,» viņa iezīmē karjeras sākumu. 2005. gadā darba līkloči aizveduši uz jaundibināto Lilastes restorānu Medzābaki, kur sākumā strādājusi par pavāri, vēlāk kļuvusi par šefpavāri. Drīz vien sākusies krīze un strādāt kļuvis grūti, līdz viņa nolēmusi iet savu ceļu – piedāvājusi banketu galdu klāšanu, un galu galā kopā ar draugiem iegādājusies krodziņu Zandarts Valmieras šosejas malā. Pēc kāda laika ceļi ar partneri šķīrušies un viņa pieteikusies darbā par pavāri Saulkrastu kafejnīcā Zap Lounge, kas iepriekš atradās Saltwater vietā. Tomēr īpašnieki nolēmuši darbu pārtraukt un kafejnīca nonākusi D. Bižānes īpašumā – sākot biznesu, viņa secinājusi, ka viegli nebūs un darba būs daudz, taču gaidāmās grūtības nav biedējušas. «Šādā mazā vietā pašam ir jābūt saimniekam, citādi nav iespējams strādāt. Tagad Saltwater strādā četri viesmīļi, trīs palīgi un seši pavāri. Strādāt sanāk bez brīvdienām, cīnāmies arī ziemā,» viņa atzīst. Tajā pašā laikā viņas pieredze liecina, ka nav nepieciešami lieli līdzekļi, lai sāktu darbu. «Pati šeit atnācu ar 600 eiro, man nebija liela finansējuma, lai uzsāktu darbu, taču viss izdevās – visu darījām paši. Nebija pat naudas, lai iegādātos galdus, tādēļ atradām vadu ruļļus, nolakojām tos, atradām paletes, ko sastutējām, – visus galdus un letes izgatavojām pašas. Vajag vien vēlēties, un tad arī viss izdosies, jābūt vien ļoti lielam gribasspēkam. Esmu cilvēks, kurš baidās no kredītiem. Šīs vietas izveidei tos neņēmu, līdz ar to nav tik liels spiediens un stress – labāk lēnām augu, nevis ņemu aizņēmumu, jo nav zināms, kas notiks rītdien,» saka D. Bižāne.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild IBM pārdošanas direktors Baltijas valstīs Sergejs Kostjučenko.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Galvenokārt jau tāpēc, ka, strādājot IBM, es nepārtraukti varu uzzināt kaut ko jaunu. Tehnoloģiju ekspertus parasti palīgā sauc tikai tad, kad ir radusies kāda jauna biznesa ideja vai arī problēma, kura ir jāatrisina, un šāds darbs man ir interesants. Iespēja ieviest vismodernākās idejas dažādās uzņēmējdarbības nozarēs, dažkārt pat pilnībā pārmodelēt visu klienta biznesu ir tas, kas mani katru dienu motivē un dzen uz priekšu pretī panākumiem.

Ik gadu Latvijas publiskajā telpā nonāk lielāko nodokļu maksātāju saraksti, un nevilšus veidojas priekšstats, ka šie uzņēmumi ir Latvijas biznesa lielākā rota, lai gan patiesībā ir parasti uzņēmēji, un dažos gadījumos pat ir šaubas, vai uzņēmums būtu par tādu jāsauc.

Kā būtu jāmeklē uzņēmējs, kurš veido patiesi vērtīgo pienesumu valstij, ja tas nav lielāko saraksts? Cik adekvāti ir iedzīvotāju samaksātos nodokļu maksājumus skatīt no atsevišķu uzņēmumu prizmas?

Lielākie bez izvēles tiesībām

Lursoft apkopotie dati par 2023. gada lielākajiem nodokļu maksātājiem liecina, ka Top 10 sarakstā ir degvielas, elektrības, gāzes, naftas produktu, cigarešu un alkohola lieltirgotāji. Proti, runa ir par pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vietā. Ja pie katra benzīntanka varētu nolikt pa vienam VID darbiniekam, kurš PVN un akcīzi iekasē, tad gan pirmais trijnieks ‒ Orlen Latvija, Neste Latvija vai Circle K Latvija ‒, gan pārējie kļūtu par visnotaļ parastiem Latvijas uzņēmumiem, kuri nekādi neizceltos citu lielu un veiksmīgu uzņēmumu vidū. Likums par akcīzi un PVN, kā arī degvielas vai enerģijas iegādes neizbēgamība šos biznesa vides pārstāvjus padara par lielākajiem, jo valsts ir nolēmusi šādas nodokļu likmes konkrētajiem produktiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam no uzņēmumiem, un ir labi, ka valsts rīcībā ir šie godprātīgie nodokļu akumulētāji, citādi mums nepietiktu VID darbinieku, kurus izvietot DUS. Ir labi, ka cigarešu tirgotājs maksā nodokļus, un labi, ka to dara alkohola ražotājs, un tomēr ‒ tas lielākos nodokļu maksātājus automātiski nepadara par labākajiem uzņēmējiem, kuriem vajadzētu pievērst kādu īpašu uzmanību. Patiesībā apgrozījuma nodokļu maksātājs ir patērētājs, un nav ļoti svarīgi, kurš visvairāk ir akumulējis šo pienesumu.

Hermanis Juzefovičs dzīvo kādā Vidzemes mazpilsētā, kur sēdot pie datora, tirgojas pat ASV fondu biržā.

Vēl pirms neilga laika H. Juzefovičs bija arī divu nelielu, ražojošu firmu īpašnieks, taču pašreizējā ekonomiskā situācijā Latvijā šo darbības veidu pārtraucis un iekārtas ieziemojis līdz labākiem laikiem. Taču tieši pateicoties uzņēmējdarbībai, H. Juzefovičam radušies arī brīvie līdzekļi un līdz ar tiem arī uzradušās rūpes – kur tos likt. «Nekustamā īpašuma tirgus bija brutāls, tur ieguldīt negribēju. Sāku interesēties par vērtspapīriem,» atzīstas investors.

Savu darbību vērtspapīru tirgū sācis ar 3000 latiem un vietējā – Rīgas Fondu biržā. Pēc divarpus gadiem darbošanās Latvijā sācis veikt ieguldījumus arī ASV fondu tirgū.

Vasaras beigas Latvijā ir viens no diviem aktīvākajiem personāla migrācijas posmiem. Siltajos mēnešos izmantojuši iekrātās atvaļinājuma nedēļas, atpūtušies un pārcilājuši prātā profesionālās izaugsmes vēlmes, daļa darbinieku augusta beigās un septembrī izlemj mainīt darba vietu.

Darbaspēka migrācija uzņēmumiem rada problēmas, jo ātri jāsameklē un jāapmāca vairāki jauni speciālisti, tādēļ vēlams jau laikus identificēt, kurus darbiniekus censties noturēt par katru cenu un kuru pārliecināšanai lieki netērēt enerģiju.

Priekšroka motivētajiem

«Personāla atlasē lielākoties atzinīgi tiek novērtēta darbinieka motivācija, vēlme pilveidoties un interese par darbu, par biznesa izaugsmi,» ar profesionāļu skatījumu uz darbaspēku iepazīstina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes klientu konsultante vadītāju atlases jautājumos Ineta Žilvinska. «Darba devējs parasti cenšas noturēt un ciešāk piesaistīt uzņēmumam ekskluzīvos profesionāļus - biznesam nozīmīgos jeb kritiski svarīgos darbiniekus vai darba tirgū unikālos ekspertus. Pret šiem darbiniekiem uzņēmums var būt gatavs izrādīt lielāku iecietību, piemēram, pret viņu negatīvajām personības izpausmēm.»

Rotu dizainere Ginta Sičeva jau 20 gadus dzīvo Londonā, 2000. gadā tur ir izveidojusi savu uzņēmumu, bet pirms pāris gadiem viņa savu darbnīcu pārcēla uz Rīgu

Biju domājusi, ka jūs lielākoties dzīvojat Londonā, bet, kad sarakstījāmies LinkedIn, pieminējāt, ka šobrīd dzīvojat starp Londonu, Tokiju, Minheni un Rīgu. Ko tas nozīmē?

Londonā esmu nodzīvojusi 20 gadus, bet pirms trim gadiem sāku veidot darbnīcu un izstāžu telpu (showroom) Rīgā. Tajā laikā paralēli izveidojās sadarbība ar Japānu, un tagad diezgan bieži jālido turp. Dzīvoju tur vienu vai vairākas nedēļas, tāpēc reizēm man šķiet, ka Japānā esmu biežāk nekā Londonā. Savukārt Minhenē daļēji dzīvo mana ģimene. Rīgā strādāju, te ir mana darbavieta, bet Londonā ir mana kompānija, grāmatveži, menedžeris, papīru darbi un mājas.

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

Šī gada martā mūsu visu dzīves un ikdienas gaitas negaidīti un neatgriezeniski mainījās. Pēc ierobežojumu un drošības prasību ieviešanas mēs vairs nevaram ceļot, tikties, strādāt, iepirkties un socializēties kā bijām raduši to darīt iepriekš.

Covid-19 ieviestie drošības pasākumi ir kaut kas iepriekš nepiedzīvots un mums visiem līdz šim nezināms. Daudz uzņēmumiem iepriekš neplānoti bija īsā termiņā jānodrošina iespēja saviem darbiniekiem strādāt attālināti vai maiņās, ievērojot ārkārtas stāvokļa ierobežojumus un jānodrošina visas nepieciešamās drošības prasības darba vietā tiem darbiniekiem, kas nevarēja strādāt attālināti.

Šī gada sākumā lielākā daļa no mums uzskatīja, ka Covid-19 krīze uz ieviestie ierobežojumi ir kas īslaicīgs un ātri pārejošs. Tagad līdz ar Covid-19 pandēmijas otro vilni un atkārtotajiem ierobežojumiem, aizliegumiem mums nākas pieņemt, ka Covid-19 nekur nepazudīs un ar jauno lietu kārtību ir jāiemācās sadzīvot ilgākā laika periodā.

Loģistika ir sarežģīta joma, kas sevī apvieno dažādas kompetences un kuras veiksmīga organizācija un vadība mūsdienās nebūtu iespējama bez jaunākajām tehnoloģijām. Pēdējo desmit gadu laikā nozarē ir noticis īsts lēciens procesu vadībā, un šīs jomas līderi tagad ir neatņemami saistīti ar inovatīviem risinājumiem un viedajām tehnoloģijām. Procesu automatizācija, digitalizācija, WMS, TMS sistēmas, mākoņdatošana u.c. tiek izmantotas, lai veiksmīgi pārvaldītu visus kravu pārvadāšanas un noliktavas procesus. Starptautiskā loģistikas uzņēmuma “Baltic Logistic Solutions” (BLS) direktors Rolandas Plieda šīs pārmaiņas identificē kā vienas no nozīmīgākajām uzņēmuma vēsturē.

“Baltic Logistic Solutions” ir viens no lielākajiem loģistikas uzņēmumiem Baltijā ar vairāk nekā 89 000 m2 noliktavu platību un augstākajiem kvalitātes standartiem starptautiskā līmenī. R Plieda “BLS” sāka strādāt 2009. gadā, un kopš tā laika ir virzījies pa karjeras kāpnēm, pildot dažādus darbus, kas viņam devuši arvien lielāku atbildību. Tas ļāva viņam pašam dot ieguldījumu uzņēmuma izaugsmē un īstenošanā dažādos attīstības posmos.

Tātad par to, ko nozīmē būt uzņēmuma vadītājam, kādi ir izaicinājumi šādā darbā un kā ar tiem tikt galā, lasiet sarunā ar “Baltic Logistic Solutions” vadītāju Rolandas Plieda.

Kur uzsākāt savu profesionālo karjeru?

Tehnoloģiju jaunuzņēmumi šī brīža situācijai ir gatavāki nekā citi, jo jau ikdienā to darbs ir lielā mērā digitāls un strādāt attālināti tiem nav jāmācās. Uzņēmumi, kas nodrošina attālinātā darba iespējas arī citiem, pašlaik svin uzvaras gājienu.

"Skaidrs, ka šis visiem ir ļoti turbulents laiks, tomēr tehnoloģiju uzņēmumu ikdienas darbu tas skar mazāk. Jā, pārdošanas apjomi samazinās, jo visiem uz brīdi budžeti ir iesaldēti, tāpat daudzi jaunuzņēmumi ir apturējuši darbinieku piesaisti. Taču darba organizācijas ziņā jaunuzņēmumi ir vislabāk sagatavojušies.

Atšķirībā no citām organizācijām, to darbs jau ikdienā norit digitāli un attālināti, līdz ar to ikdienas darbības ziņā jaunuzņēmumu darbs tiek skarts vismazāk. Protams, biznesa attīstībai tuvākais laiks būs lēnāks, jo neviens nezina, kā šī situācija atrisināsies," biznesa portālam db.lv teic Diāna Lāce, Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas "Startin.lv" izpilddirektore.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.

Latvijā pirmo reizi izstrādāts datu algoritms, kas ļauj noteikt konkrēto TV skatītāju interesējošo saturu un precīzi "nomērķēt" reklāmu uz reklāmdevēju interesējošo mērķauditoriju

Kopā ar internetu izaugušās paaudzes jau pieradušas pie personalizētajām reklāmām globālajā tīmeklī. Atliek tikai pameklēt informāciju par vienu vai otru lietu, lai nākamajās nedēļās meklētie produkti un tiem līdzīgie viens pēc otra paši "uzmeklētu" potenciālo pircēju. Televīzija šajā ziņā ilgstoši bijis neapgūts lauciņš, kur visi skatītāji joprojām vēro vienādas reklāmas. Pieaugušajiem rāda bērnu rotaļlietas, pusaudžiem – autiņbiksītes un bērniem –

izdevīgākos piedāvājumus pārtikas veikalā. Taču tas drīzumā varētu mainīties. Tehnoloģiju un izklaides uzņēmums "Tet" sadarbībā ar Latvijas Universitātes pētniekiem izstrādājuši un nupat prezentējuši inovatīvu datu algoritmu, kas ļaus reklāmdevējiem ne vien piemeklēt konkrētas mērķauditorijas uzrunāšanai piemērotāko laiku, TV kanālu un raidījumu, bet arī rādīt to mājās, ko redzēs īstais skatītājs.

«Kamēr esi jauns, tev ir svarīgi, ka tevi sauc par šefpavāru. Kad esi ar šo titulu kādu laiku dzīvojis, atkal spēj būt vienkārši par pavāru.»

Tā atzīst mūsdienīgi latvisko garšu meistars un pašmāju bioloģiskās pārtikas «advokāts» Ingmārs Ladigs.

Viņš ir viens no pamanāmākajiem plīts pavēlniekiem Latvijā. Viņa profesionālā kaislība ir labas kvalitātes produkti, kas auguši vietējās bioloģiskajās saimniecībās. Viņš prot pagatavot omāru un ir to darījis gadiem ilgi, tomēr priekšroku dod mūsdienu versijai par latviešu virtuvi. Pašlaik Ingmārs saimnieko restorāna Aprika virtuvē, pa kura logiem burtiski līst iekšā Prezidenta pils dzeltenā krāsa.

Fragments no intervijas, kas publicēta 1. marta laikrakstā Dienas Bizness:

Nozares runasvīri izsakās, ka šis nu beidzot varētu būt tas gads, kad valdība nolems restorāniem piemērot samazināto PVN likmi un pat sauc šo par «būt vai nebūt gadu». Vai, esot nozarē iekšā, jūti šādu skarbumu?

Pēdējā gada laikā dažādās ilgtspējas diskusijās liels uzsvars likts uz tā dēvētajiem uzņēmumu zaļajiem projektiem. Taču maldīgs ir priekšstats, ka bankas finansē tikai acīmredzami zaļus un gatavus projektus - piemēram, investīcijas saules paneļos vai vēja enerģijā.

Uzņēmumu aktivitātei transformācijas projektos ir milzu potenciāls.

Eiropas Savienības mērķis ir samazināt emisijas par vismaz 50% līdz 2030. gadam. Lai sasniegtu mērķi, mums ir mazāk nekā 10 gadi. Kreditēšanas pasaulē tas ir ļoti īss laika posms. Lai mēs neatpaliktu, mums par to ir jādomā un jārīkojas jau šodien.

Visaktīvāk par transformāciju interesējas eksportētāji un uzņēmumi ar augstu emisiju intensitāti

Ikdienā strādājot ar klientiem, varu teikt, ka visvairāk par ilgtspēju un zaļo tranformāciju interesējas eksportējošie uzņēmumi un uzņēmumi nozarēs, kur raksturīga augsta emisiju intensitāte – enerģētikas uzņēmumi, nekustamā īpašuma attīstīstītāji un investori, kokrūpniecības un būvmateriālu ražotāji.