«Ar koka arhitektūru mums pēdējā laikā ir gājis uz labo pusi, tā ir sabiedrības pieņemta. Koka mājas vairs nesauc par vecām būdām. Neviens vairs neapstrīd, ka Kalnciema ielas ansamblis un brāļu Dambergu rosība ir brīnišķīga lieta. Tas ārkārtīgi pievelk publiku un visiem patīk,» intervijā laikraksta Diena pielikumam KDi sacījusi arhitekte Zaiga Gaile.
«Uz Pārdaugavu pārvācas jauni cilvēki un atjauno mājas. Ķīpsalā esam atjaunojuši jau 14 koka māju. Tagad vēl ir Lipkes muzejs, un, kad guļu savā gultā un ir vaļā balkona durvis, es dzirdu uz ielas visas pasaules valodas. Cilvēki nāk, skatās, priecājas un ļoti daudz raksta, zvana un interesējas par mūsu pieredzi koka māju atjaunošanā.
Tieši šī manis izstrādātā metode, ka savienoju vēsturisko semantiku ar mūsdienu funkcionālismu, neeksistē, piemēram, Krievijā un daudzās citās valstīs. Ir vai nu restauratori, kas piedāvā cilvēkiem dzīvot kā viduslaikos, vai arī grib būvēt jaunas mājas. Mēs esam atraduši balansu. Ķīpsalā koka mājas ir kļuvušas ārkārtīgi vērtīgas un dārgas, un cilvēki tās ir novērtējuši,» skaidrojusi arhitekte.
«Pirms desmit gadiem bija jāklausās, ka koka mājas jānojauc un jābūvē daudzstāvu mājas tajā vietā, tagad tā vairs nav. Protams, joprojām šur tur kaut ko aizdedzina, taču virzība ir pozitīva, un vispār Rīga ir novērtēta kā ļoti interesanta pilsēta,» viņa piebildusi.
Jautāta, ar kādiem riskiem ir jāsastopas atjaunotājiem, un kādas ir priekšrocības, Z. Gaile sacījusi: «Nodokļu atlaides, šķiet, joprojām nav. Ja pieder arhitektūras piemineklis, tad ir ļoti nopietns apgrūtinājums. Tev it kā neko neļauj, taču tu tomēr vēlies dzīvot kā normāls cilvēks. Kalnciema kvartāls joprojām ir uz izdzīvošanas robežas. Tie tirdziņi jau nekādu peļņu nenes. Tas ir tikai Dambergu dzīvesveids, sabiedrība to ir pilnīgi pieņēmusi - tirdziņi ir pārpildīti, notiek koncerti. Ja man kāds prasa, es pat nevaru norādīt, kur kādu koka māju Āgenskalnā vēl var nopirkt. Savukārt, ja mājā ir kaut kādi privatizētie dzīvokļi, tad, protams, ir problēma. Skaidrs ka Āgenskalns varētu būt sapņu vieta, un, es domāju, Rīgas domei tai vajadzētu pievērsties un sakārtot infrastruktūru - komunikācijas, ielu segumu, trotuārus, jo Āgenskalnā tiešām ir kā viduslaikos. Piemēram, Ventspilī ir salikti perfekti ielu segumi, lampas, atkritumu kastes - vai kas tāds ir Āgenskalnā? Tur pilsēta pat pirkstu nav piedūrusi, kaut arī Āgenskalns varētu būt paradīze tūristiem, kas meklē citus maršrutus.»
Runājot par to, kā vispār radās ideja atjaunot koka ēkas Ķīpsalā, viņa stāstījusi: «Mēs ar Māri (Gaili) 1997. gadā ar jahtu braucām no Ālandu salām Somijā un nejauši piestājām krastā Ķīpsalā, un atskārtām, ka tā ir ģeniāla vieta ar skatu uz Rīgas panorāmu - tuvu centram, ūdens malā. Toreiz tā bija aizmirsta vieta, un mēs par smiekla naudu nopirkām gruntsgabalu un uzbūvējām savu māju. Kad mans vīrs pameta politiku, viņš izvirzīja mērķi attīstīt Ķīpsalu, sameklēja partnerus, kuriem bija nauda, ko ieguldīt, un pamazām sākām atjaunot koka mājas, kuru vērtību pacēlām par 100% - vienkārši neticami. Vēl Balasta dambī ir palikusi tikai viena brīva māja, uz ko visi skatās.»