Lietuvas cūku audzētājs Idavang UAB gadā izaudzē vairāk nekā pusmiljonu cūku, no kurām puse paliek Lietuvā; pēdējā laikā cilvēki vairāk interesējas par vietējo produkciju, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Kompāniju 1999. gadā nodibināja četri dāņu fermeri, kuri izlēma sākt biznesu Lietuvā, ņemot vērā tās labās lauksaimniecības tradīcijas un eiropeisko kultūru. «Kad kompānija tika dibināta, varbūt sabiedrība uzskatīja, ka tas ir ārzemju uzņēmums, bet tagad visi vēlas vietējo cūkgaļu, un mēs to piedāvājam. Jā, kompāniju ir dibinājuši dāņi, know-how ir no viņiem, bet audzēšana notiek Lietuvā, arī graudus to barošanai iepērkam tepat,» stāsta Sauļus Leonavičs (Saulius Leonavičius), UAB Idavang ģenerāldirektors.

Idavang attīstība bijusi strauja. 2000. gadā uzņēmums Lietuvā izaudzēja 80 tūkstošus cūku, pērn – 310 tūkstošus cūku un 180 tūkstošus sivēnu. «Mēs pirkām vecās kolhozu fermas, rekonstruējām un sākām ražošanu. Tagad mums ir 11 fermas – deviņas lielas un divas mazākas. Šodien ir vajadzīgas lielas investīcijas, lai izveidotu cūku fermu. Zemniekiem ir vieglāk audzēt labību, kur nevajag tik lielus ieguldījumus. Lai gan Eiropā ir labs biznesa klimats, vides regulējums ir visai strikts. Nav viegli uzcelt cūku fermu ne Lietuvā, ne Latvijā, ne kādā citā ES valstī. Tāpēc pēdējo 15 gadu laikā nav uzbūvēts daudz jaunu fermu, tikai dažas. Tagad Lietuvā nav lielu attīstības iespēju, jo nav viegli izveidot jaunas fermas. Tāpēc tagad vairāk investējam fermu atjaunošanā,» teic S. Leonavičs. Uzņēmums ievēro ES vides standartus, tomēr dažviet apkārtnes iedzīvotāji nav apmierināti ar smaku no fermām. «Vides standarti kļūst arvien striktāki, mēs tiem sekojam līdzi. Esam sākuši celt pie fermām biogāzes stacijas, kas samazina vircas smaku. Protams, ferma joprojām ir ferma, bet smaka ir mazāka,» apgalvo S. Leonavičs. Arī dzīvnieku labturībai ir noteiktas prasības – nevar ievietot fermā vairāk cūku, nekā pieļauj standarti. «Cūkām jājūtas labi. Ja tā nav, tās neēd un neaug – pavisam vienkārši,» viņš saka.

Modes mākslinieki ir pārliecināti, ka balts, melns un pelēks iet kopā ar visu. SIA Rīgas meži valda pārliecība, ka ar visu iet kopā tieši zaļais. No ekoloģijas aspekta Rīgas mežos ligzdo zaļās vārnas, veselās koalīcijās aug zaļās bērzlapes, bet opozīcijā – zaļās mušmires. No ekonomiskā aspekta Rīgas mežos ir papilnam zaļās enerģijas – ekonomiku sildām, bet mājsaimniecības apkurinām ar biomasu, šķeldu un kokskaidu granulām. Taču pāri visam zaļo jaunība. Tāpēc no sociālā aspekta SIA Rīgas meži vairāku gadu garumā ir iedzīvinājusi vides izglītības projektu Zaļā klase, jo par zaļu pat vēl zaļāks patiešām ir tikai skolas laiks.

Kas lācītim vēderā

Sevišķi zaļš skolas laiks ir Rīgas un Pierīgas pirmsskolas, vispārizglītojošo un profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem, jo 35 km attālumā no Rīgas – Ogres pusē – SIA Rīgas meži veido informācijas un vides izglītības kompetenču centru Zaļā klase. Un kompetenču te patiesi ir daudz.

Pirmkārt, izglītot skolēnus par to, kas ir mežs, kāda ir meža nozīme un kāds ir pilns meža apsaimniekošanas cikls, sākot no sēklas līdz dēlim. Otrkārt, tā kā prakse parasti apgāž teoriju, ļaut pašiem iemēģināt roku dažādos mežsaimnieciskajos darbos un izšķirties, vai grūtāk ir stādīt kartupeļus vai tomēr mežu. Treškārt, iemācīt justies labi dabā jebkuros apstākļos. Proti, pieņemts uzskatīt, ka saimnieks nedzen suni laukā lietus laikā, taču mežā darbu pārtrauc tikai tad, ja vēja ātrums pārsniedz 11 m/s! Ceturtkārt, iemācīt pazīt dabu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā spēja pazīt dabu ir handikaps turpmākajā dzīvē: ir labi zināt, kā neapmaldīties mežā, bet, ja nu tomēr ir gadījies apmaldīties, – kā rīkoties, kur mežā slēpties negaisa laikā, pat tas, kā mežā noņemt cepuri, ir svarīgi. Ja cepuri atstās pamestu augšpēdus, tad, liekot to atpakaļ galvā, ar vieglu roku galvā var uzlikt arī ērces. Ar tādām zināšanām dzīvē nepazudīsi.

Pieprasījumam pēc apzaļumošanas materiāliem un rotaļu laukumu seguma pieaugot, SIA Aggregare plāno palielināt jaudu un paplašināt produkcijas klāstu, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Sējas novada SIA Aggregare ražotā priežu mizu mulča, krāsotā šķelda, substrāti un kūdra tiek eksportēta uz 12 pasaules valstīm. Uzņēmums startē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un Ekonomikas ministrijas rīkotā konkursa Eksporta un inovācijas balva 2017 kategorijā Eksportspējīgākais komersants mazo komercsabiedrību grupā.

Šobrīd 35% SIA Aggregare saražotās priežu mulčas un krāsotās šķeldas tiek eksportēti uz Igauniju, Lietuvu, Zviedriju, Vāciju, Poliju, Franciju, Izraēlu, Bulgāriju, Libānu, Kataru, Dubaiju un Ķīnu. Lielākais produkcijas daudzums – aptuveni 50% – aizceļo uz Dubaiju. Pērn tika realizēti 14 tūkstoši kubikmetru mulčas, šogad to apjomi tiks palielināti par 15%, lēš SIA Aggregare tirdzniecības vadītājs Artis Mikāls.

Būtiski lielākas akcīzes nodokļa likmes noteikšana saldinātajiem dzērieniem, balstoties uz tajos esošo cukura daudzumu, sastopas ar pretsparu no uzņēmējiem un rada daudz jautājumu, lēmuma pieņemšana tiek atlikta

Tāds ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdes lēmums, izskatot grozījumus akcīzes nodokļa likumā.

Priekšlikumu par diferencētu akcīzes nodokli bezalkoholiskajiem dzērieniem no 2020. gada 1. jūnija iesniedza Saeimas deputāti Andris Skride, Ilmārs Dūrītis un Inese Voika. Priekšlikums paredz, ka bez- alkoholiskajiem dzērieniem ar cukura saturu līdz pieciem gramiem uz 100 mililitriem akcīzes nodoklis būtu 7,4 eiro par 100 l, tiem, kuru saturā cukura daudzums būtu no pieciem līdz astoņiem gramiem, – 10 eiro par 100 l, un tiem, kuru saturā cukura daudzums pārsniegtu astoņus gramus, akcīzes nodokļa likme jau būtu 30 eiro. Jāņem vērā, ka pašlaik akcīzes nodokļa likme bezalkoholiskajiem dzērieniem ir noteikta 7,4 eiro par 100 l. Turklāt akcīzes nodoklis bezalkoholiskajiem dzērieniem Latvijā ir ieviests no 2000. gada. Jāatgādina, ka šī nav pirmā reize, kad skan idejas par akcīzes nodokļa ieviešanu cukuram un sālim. Savulaik – 2009. gadā – šādu ideju izteica tā brīža Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, norādot, ka pārmērīga sāls lietošana samazina dzīves ilgumu, bet cukura lietošana – cukura diabēta slimnieku skaita pieaugumu, turklāt abas šīs vielas iedzīvotāji uzņem, lietojot rūpnieciski ražotus pārtikas produktus. Savukārt Veselības ministrija budžeta papildināšanai un veselīgāka dzīvesveida popularizēšanai piedāvāja noteikt akcīzes nodokli ne tikai sālim un cukuram, bet arī konfektēm, šokolādei, konditorejas izstrādājumiem un citiem produktiem. Tolaik bija piedāvājums bezalkoholiskajiem dzērieniem to palielināt līdz 22,2 eiro par 100 l dzēriena. To, ka par akcīzes nodokli cukuram jau ir bijušas diskusijas, atgādināja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas prezidente Ināra Šure.

Pačukstēsim priekšā – jā, variants “dīvāns pie sienas” nebūt nav labākais un vienīgais. Iepazīstieties ar mēbeļu speciālistu padomiem un radiet jaunu noskaņojumu savā viesistabā!

Reti kurš no mums aicinās palīgā interjera dizaineru, lai atrastu vietu jaunam dīvānam. Gandrīz vienmēr jauni dīvāni nonāk tieši turpat, kur veci – pie sienas, tukšā istabas stūrī. Un tas nav slikts vai nepareizs variants – taču nav arī optimāls. Tiem, kam interjeru labiekārtošana ir profesija, dīvāni ir telpas mugurkauls, neatkarīgi no atrašanās vietas – un ap tiem apkārt veido pārējo interjeru. Tad kāpēc gan nesmelties idejas no profesionāļiem? Kopā ar dīvānu speciālistiem no “ID Mēbeles” mēbeļu veikala stāstām, kur dīvāni izskatās vislabāk!

AJ Power enerģētikas uzņēmumu grupa līdzās elektroenerģijai, dabasgāzei un zaļajai enerģijai uzsākusi darbu arī atkritumu apsaimniekošanas jomā, izveidojot uzņēmumu AJ Power Recycling.

Uzņēmums piedāvā atbrīvojumu no Dabas resursu nodokļa samaksas un apsaimnieko izlietoto iepakojumu, videi kaitīgo preču atkritumus un nolietoto elektrotehniku, nodrošinot to savākšanu un pārstrādi.

«Ieviesuši pārmaiņas elektroenerģijas, dabasgāzes un zaļās enerģijas jomā, saskatām iespējas to pašu paveikt arī atkritumu apsaimniekošanā. Tajā šobrīd svarīgākais ir saprast, ka ne vienmēr lētākais ir arī labākais. Redzam, ka atkritumiem ir liels enerģētiskās vērtības potenciāls, kas Latvijā diemžēl netiek pilnvērtīgi izmantots. Tāpēc vēlamies «sašūpot» stagnējošo atkritumu apsaimniekošanas jomu, piedāvājot Dabas resursu nodokļa atbrīvojumu saņemšanai uzņēmumiem,» uzsver Roberts Samtiņš, AJ Power holding valdes loceklis.

Pirms aptuveni divarpus gadiem biedrība Izdzīvošanas skola iesprauda karogu Pāvilostā.

Tagad šeit notiek korporatīvie pasākumi, nometnes puišiem, izaicinājumiem ļaujas tēvi un dēli, kā arī tēvi kopā ar meitām, stāsta tās vadītājs Oskars Špickopfs.

Vieta personības izaugsmei

Izdzīvošanas skolas aizsākums meklējams Saliedēt.lv komandā, kas organizē apmācību programmas uzņēmumiem efektīva komandas modeļa izveidei. «Mums bija vairāki cilvēki ar militāro pieredzi un vēlmi attīstīt izdzīvošanas prasmju apguvi,» stāsta Oskars. Viņš pats savulaik aktīvi darbojies Zemessardzē. «Līdz ar to izveidojām jaudīgu pakalpojumu. Izdzīvošanas skolā apvienojām mūsu līdzšinējo mācīšanas pieredzi ar jaunu elementu – dabu.»

Ideja par darbu ar jauniešiem, tēviem, dēliem Oskaram radās lūzuma brīdī. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. «Reizēm dzīvē pienāk brīdis, kad piespiedu kārtā tiekam apstādināti,» viņš nosaka. Ar lauztu kāju dzīvojis pa mājām, pārdomājis savu dzīvi, to, kas notiek sabiedrībā un ko vēlētos darīt turpmāk. Sapratis: «Ja gribam, lai nākotnē sabiedrībā ir spēcīgi vīri, tēvi, politiķi, uzņēmēji, dakteri, karavīri – vīrieši ar atbildību, tad jārīkojas jau šodien.» Tā tapa Izdzīvošanas skola – vieta personības izaugsmei, kas notiek mijiedarbībā ar dabu un cilvēkiem. «Kāpēc ar cilvēkiem? Tāpēc, ka esam radīti, lai būtu starp cilvēkiem, bet, ja gribam labi sadzīvot un veiksmīgi sadarboties, tas jāmācās. Kāpēc ar dabu? Būšana dabā sniedz mieru un atpūtu no ikdienas stresa, telefoniem, datoriem, paziņojumiem un tajā pašā laikā rada izaicinājumus, kas ir svarīgi personības izaugsmei, jo īpaši puišiem un vīriem,» skaidro Oskars.

Atjaunojamā enerģija ir kļuvusi par globālo tendenci, kuras mērķis ir samazināt atkarību no fosilā kurināmā, kā arī samazināt oglekļa dioksīda emisijas. Baltijā šobrīd galvenokārt ir fokusā vēja enerģija, taču tā nereti vietējiem iedzīvotājiem rada bažas. Inženieru biroja Skepast & Puhkim (SKPK) speciālisti skaidro, kā tie palīdz līdzsvarot kopienas un dabas intereses, ieviešot ilgtspējīgus vēja enerģijas projektus.

“Cilvēki uztraucas par to, kas var notikt, ja vēja ģenerators tiek uzstādīts netālu no viņu dzīvesvietas - vai vēja turbīnas var izraisīt piemājas mežā augošo orhideju bojāeju, vai arī iznīcināt putnu populāciju. Mūsu uzdevums ir sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem, lai lēmēji un kopienas varētu veikt apzinātu izvēli,” plānošanas un inženieru biroja Skepast & Puhkim (SKPK) izpilddirektore Anni Konsap min tēmu, ar kuru bieži nākas nodarboties.

SKPK ir veicis ietekmes uz vidi novērtējumus teju 20 gadus, kas ļauj mazināt minētās bažas un sniegt uz faktiem balstītas atbildes. Tomēr izpētes galvenais mērķis ir nodrošināt to, lai attīstības projekti atbilstu kā vides, tā arī kopienas vajadzībām.

Meklējot pierādījumu tam, ka pandēmijā viss ir iespējams, turklāt sapņiem un ambīcijām nav vecuma ierobežojuma, ielūkosimies kādas jaunas uzņēmējas stāstā par to, kā mīlestība pret dabu un modi materializējās perspektīvā modes inovācijā.

Katrīna Resne ir 19 gadus veca jauniete, modes un dabas jautājumu entuziaste, kā arī dabai draudzīgā apģērba zīmola Rosafella radītāja: “Rosafella patiesībā tika izveidots jau tad, kad es gāju devītajā klasē. Man bija vēlme izpausties un šķita, ka bizness ir īstā vieta, kur to darīt. Protams, tobrīd man palīdzēja vecāki. Mans pirmais produkts bija plānotājs.”

Katrīna komentē, ka neesot gribējusi to, ko rāda filmās, – dizainerus, kuriem pieder sava studija un kuri nelielos daudzumos pārdod savus unikālos dizainus. Tieši tā radās pirmās idejas par dabai draudzīgu apģērbu. Rezultātā Katrīna savu bērnības interesi par dažādām dabas zinātnēm pārvērta lolotā sapņa piepildījumā, kurā mode draudzējas ar dabu.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Renārs Rūsis, Swedbank valdes loceklis un Privātpersonu apkalpošanas pārvaldes vadītājs. «Swedbank šo gadu laikā ir kļuvusi par tādu kā lokālo finanšu un sociālo tīklu – puse Latvijas ekonomikas darbojas, sadarbojoties ar Swedbank,» saka R. Rūsis.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Nereti dzīvē liela loma ir veiksmīgam sagadīšanās momentam. Daudzi mani universitātes kursabiedri sāka strādāt Hansabankā, un arī es nolēmu, ka šī varētu būt vieta, kurā es varētu augt gan profesionāli, gan arī attīstīt savu personību. Lēmumam bija arī racionālā puse: laikā, kad pabeidzu augstskolu, Latvijas finanšu sistēma tikai veidojās, un bankas piedāvāja ļoti interesantus darba pienākumus. Joprojām redzu, ka spēju daudz dot un arī saņemt, strādājot Swedbank.

Ventspils pilsētas dome nolēmusi atbalstīt eksponātu ražošanas sākšanu Ventspils Zinātnes un inovāciju centram, kas izmaksas 2,38 miljonus eiro, informēja Ventspils Digitālā centra direktore Elīna Kroņkalne.

Ventspils Zinātnes un inovāciju centra Zinātnes centra daļā apmeklētājiem būs pieejamas septiņas interaktīvas galerijas - Veselīga dzīvesveida, Bērnu, Viedo tehnoloģiju, Fizikas un matemātikas, Ģeogrāfijas un pasaules, Cilvēka un sevis izzināšanas galerija un simulatoru zona, kas sniegs iespēju, piemēram, iejusties airētāja lomā, vai, stāvot priekšā ekrānam un veicot kustību, uzskatāmi redzēt, kādi muskuļi tiek nodarbināti. Visās galerijās kopā būs 88 izglītojoši un interaktīvi eksponāti, stāstīja Kroņkalne.

Viņa uzsvēra, ka Zinātnes un inovāciju centra galvenais uzdevums ir vienkāršotā veidā pastāstīt par fiziku, dabu, dažādu vielu, skaņas, gaismas savstarpējo ietekmi, lai veicinātu izpratni par zinātni un tās visaptverošo dabu.

Laikmets vairs nepieprasa, lai katrs sevi cienošs vīrietis pats uzceltu sev māju. Tā vietā nākušas dažādas iespējas pie tādas tikt, apvienojot pilsētas tuvumu, dabas klātbūtni un aktīva dzīvesveida perspektīvu. Viena no šādām pērlēm atrodama tepat Rīgā, Juglas ezera krastā, kaimiņos Brīvdabas muzejam.

Brīvdabas nams ir gleznaina meža ieloka ieskauts augstākās raudzes arhitektūras, dizaina un tehnoloģiju prasībām atbilstošs dzīvokļu komplekss, kur rast mājas un mieru no pilsētas burzmas, tajā pašā laikā atrodoties rokas stiepiena attālumā no tās epicentra.

Latectus, kas Latvijā darbojas kopsolī ar SEB banku, SIA Latectus valdes priekšsēdētājs Ģirts Grīnbergs uzsver, ka, viņaprāt, Rīgā reti ir sastopams projekts, kura tuvumā atrodams gandrīz viss komfortablai un aktīvai dzīvei: «Brīvdabas nams ir ekoloģiska un labvēlīga vide personīgai izaugsmei un ģimenes drošībai. Ezers ar tā sniegtajām atpūtas iespējām un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs vēstures izpētei ir turpat līdzās. Veidojot šo projektu, būtiska bija infrastruktūra – liela tirdzniecības centra, veselības iestāžu, sporta bāzes, Juglas skolu un bērnudārzu tuvums, kā arī ērts sabiedriskais transports un veloceliņš. Tomēr nozīmīgākais faktors ir zaļa un norobežota vide ar iespējām 15 minūšu laikā nokļūt Vecrīgā.»

Dabas vērtību skaitītāji Latvijā atraduši Eiropas nozīmes biotopus vairāk nekā 300 000 ha platībā, un, tā kā tie pārsvarā atrodas ciršanas vecumu sasniegušos mežos (ap 450 000 ha saimnieciski vērtīgajās sugās saimnieciskajos mežos), tad no saimnieciskās aprites potenciāli izņemamo platību apmērs var svārstīties no 60 000 ha līdz 260 000 ha, kas atstās ne tikai būtisku ietekmi uz konkrētiem uzņēmumiem, bet arī uz nozari un ar to saistītajām sfērām.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par dabas skaitīšanas rezultātu iespējamo ietekmi uz meža nozari, tautsaimniecību un darba vietām reģionos.

Cipari ir, bet vēl daudz nezināmo

“Ir zināmi dabas skaitīšanas rezultāti, kas tika publiskoti uzraudzības grupas sanāksmē, un tie liecina, ka vairāk nekā 300 000 hektāru Latvijā ir atrasti Eiropas nozīmes biotopi, taču pašlaik nav zināms, kas notiks tālāk,” norāda Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. Viņš atzīst, ka mežu īpašnieki, jau pirms tika uzsākta dabas skaitīšana, 2017. gadā uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai jautājumu par to, kas notiks pēc tam, kad dabas vērtības būs saskaitītas. “Tā laika ministrijas vadības atbilde: “Vispirms iegūsim datus, tad arī runāsim par to, kas notiks pēc tam,” nebija un nav pareiza, jo neskaidrība mežu īpašniekiem nebūt neveicina mērķu sasniegšanu dabas aizsardzībā,” tā A. Muižnieks.

Globalizācija nav iespējama bez korupcijas. Jo neviena nācija labprātīgi sevi nepiekritīs iznīcināt, ja tās elite nav uzpirkta. Atceros sarunu pēc kādas savas intervijas divi tūkstošo gadu sākumā ar vienu pazīstamu filozofu, kurš vēlāk kļuva ministrs. Viņš stāstīja, ka savu pirmo mašīnu deviņdesmitajos gados ir nopircis par to naudu, ko saņēma no Sorosa fonda granta.

Tie, kuri atceras deviņdesmito gadu parasta cilvēka dzīves līmeni, saprot, ko nozīmē pirmā mašīna. Tas nav slikti, ka cilvēks kaut ko sev iegādājas par «starptautiskā filantropa» līdzekļiem. Taču, ja šādu cilvēku ir daudz, ja viņi dominē kādas mazas valsts sociālajās zinātnēs, žurnālistikā un medijos, tas nepaliek bez ietekmes. 2012.gadā, kad Sorosa fonds atzīmēja darbības divdesmit gadus Latvijā, tas lepojās, ka «20 gadu laikā Sorosa fonds-Latvija aktivitātēs un iniciatīvās ieguldījis vairāk nekā 80 miljonus ASV dolāru».

Plāns ir, lai PAR, JKP un Jaunā Vienotība kopā dabū tikpat, cik «vecā Vienotība», tad Vienotība un Soross būs atpakaļ pie varas Latvijā

Tālais un tuvais tūrisms jebkādā izpausmē saistās ar ēšanu un gulēšanu ārpus mājas

Abas šīs dzīvībai svarīgās funkcijas vēlams šad un tad bagātināt ar jaunām izjūtām, ko sniedz gan kulinārijas dažādošana, gan netipiskas naktsmītnes.

Ne tikai Sinopes Diogēns saskaņā ar dabu dzīvoja mucā, arī Melnsila kempings Rojā piedāvā šādu iespēju pie jūras par 26–65 eiro par mucu. Galvenā naktsmītņu un kempinga vērtība ir vide – vieta, ainava un ekoloģija.

Uz Melnsila kempingu brauc tie, kam patīk daba, klusums un miers. Pieczvaigžņu līmeņa pieradinātajiem vērts atgādināt, ka šī atpūtas vieta nav sterila, šeit valda stihijas – saule, jūra, vējš, smiltis, lietus. Ideja radās apmēram pirms 15 gadiem, kad kempinga šī brīža saimnieki Andis un viņa brālis Māris Lagzdiņš katrs ar savu ģimeni apmetās uz dzīvi Melnsilā. Šobrīd kempinga ikdienas darbos piepalīdz arī bērni. Viņiem tika piedāvāta iespēja uzņemties rūpes par līdzšinējo primitīvo pļavā ierīkoto kempingu, iezīmējot attīstības virzienus, nodrošinot servisu, bet jūras krasts ierobežoja jebkādu celtniecību – situāciju atrisināja mucu mājiņas, kuras vēlāk, kā atzīst Andis Lagzdiņš, izrādījās trāpījums mērķī. Aptuvenais kempinga atpūtnieku skaits, pēc saimnieku aplēsēm, sezonā ir ap 7000. Katru nedēļas nogali viesu grāmatā tiek daudzkārt ierakstīts: Paldies par klusumu un mieru! Pašu uzņēmēju uzstādījums savukārt ir kvalitāte un sakārtota vide, saskaņa ar dabu un vienkāršas dabā pieļaujamas izklaides. Bez mucām nakšņošana iespējama autentiskā, bet mūsdienīgi iekārtotā zvejnieku mājā, bet saviesīgi pasākumi – tikpat autentiskā zvejas tīklu šķūnī.

Līgo svētki nav vien svinības – tie ir godi. Godājam senās tradīcijas, ieražas, rituālus – tiem ir īpaša nozīme. Tieši tāpēc jau vairākus gadus īstajos saulgriežos, 21. jūnijā, braucu uz kādu Latvijas pilskalnu, kur kopā ar folkloristiem godājam saulgriežus caur īpašajām Līgo dziesmām un rituāliem.

Līgo svētki man ir nozīmīgi tieši tāpēc, ka tie ir gada saulgrieži. Tas ir pagrieziena un arī atskaites punkts, kad pati daba piespiež iedziļināties, izvērtēt, saprast un caur dažādām praktiskām darbībām – vainagu vīšanu, sētas pušķošanu un citiem rituāliem – vēlreiz un vēlreiz atzīt latviešu dziļo saistību ar dabu. Ne velti mūsu senči spēja izmantot to milzīgo potenciālu, kas ir šajā laikā, gūstot spēku un enerģiju visam gadam. Uzskatu, ka šie svētki jāpadara nozīmīgi arī bērniem, jo tā ir iespēja caur skaistiem, praktiskiem rituāliem mācīt un parādīt jaunajai paaudzei saikni ar senčiem un tradīcijām. Jau vairākus gadus kopā ar ģimeni un draugiem Līgo svētkus sagaidām laukos, latviskā vidē, kur kopā pušķojam sētu, ejam uz pļavu lasīt jāņuzāles, pinam vainagus, gatavojam ugunskura vietu, un mums ir vienošanās, ka arī paši esam saposušies tautastērpos. Man ir lībiešu tautastērps, jo mana tēva senči nāk no lībiešu puses. Nemainīga vērtība ir pīrāgi un Jāņu siers, kas tieši šajos svētkos garšo vislabāk. Līgo vakarā ievērojam dažādas tradīcijas, piemēram, aplīgošanu, tā pārbaudot savu un citu asprātību un spēju uzreiz, uz vietas radīt jaunas divrindes vai četrrindes. Svinības notiek līdz pat rītam. Visi kopā esam ap ugunskuru un dziedam – šāda kopā būšana rada lielu spēka un enerģijas koncentrāciju, kas palīdz arī vēlāk, dodoties katram savos ikdienas darbos.

Attēls: idmebeles.lv

Iestājoties 2024. gadam, interjera dizaina pasaule turpina attīstīties, piedāvājot aizraujošas un inovatīvas mēbeļu tendences, kas transformē mūsu dzīvojamo telpu vizuālo un funkcionālo pieredzi. Šajā rakstā mēs izpētīsim jaunākās tendences, kas sola veidot mēbeļu ainavu nākamajā gadā.

Ilgtspēja visa centrā

2024. gadā ilgtspēja ir ne tikai modes vārds; tas ir vadlīnijas princips mēbeļu dizainā. Slavenā vides arhitekte Līsa Grīnfīlda uzsver, "Patērētāji arvien vairāk apzinās savu ietekmi uz vidi, un mēbeļu dizaineri reaģē uz to ar videi draudzīgiem materiāliem un ilgtspējīgu ražošanas praksi." Šī tendence saskan ar nesenajiem nozares ziņojumiem, kas atklāj pieaugošo pieprasījumu pēc mēbelēm, kas ne tikai uzlabo interjerus, bet arī veicina zaļāku, ilgtspējīgu dzīvesveidu.

Jau pavisam drīz, 1. oktobrī, Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) tiks atklāta izstāde EXPO 2020 – notikums, kam Dubaija ir gatavojusies desmit gadus.

Tas būs viens no šī gada lielākajiem notikumiem pasaulē: kaut arī Covid-19 dēļ izstāde sāksies gadu vēlāk, nekā bija plānots sākotnēji, tās rīkotāji plāno uzņemt 25 miljonus apmeklētāju.

Arī Latvija dalīsies ar pārējo pasauli inovācijās un iespējās, kādas varam sniegt tikai mēs. Investīcijas, jauni sadarbības partneri, plašākas iespējas, pateicoties digitalizācijai, un Latvija kā augsne inovatīviem, ilgtspējīgiem risinājumiem – uz Dubaiju dodamies ar lieliem mērķiem, lielām cerībām un spēcīgu pieteikumu. Un es gribētu apgalvot, ka Tuvo Austrumu tirgus, kaut arī sarežģīts un nepazīstams, nebūt nav Latvijai nepieejams.

Šis EXPO no visiem iepriekšējiem atšķirsies ar to, ka tas būs pirmais lielais klātienes pasākums uzņēmējiem kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, līdz ar to uzņēmēju interese par šo notikumu ir milzīga. Latviju dažādos formātos pārstāvēs ap 200 dalībnieku: 120 uzņēmēju dosies uz Dubaiju, lai piedalītos pasaules izstādē klātienē, 80 to darīs neklātienē, un vēl daudz vairāk piedalīsies pastarpināti. Sešu mēnešu laikā īstenosim 13 tirdzniecības misijas, un mums būs astoņi nacionālie stendi EXPO prioritārajās nozarēs. Līdz ar to jaunu tirgu atrašana Tuvo Austrumu reģionā, kas līdz šim ir salīdzinoši maz apgūts, un vēl tālāk no vēlmes ir kļuvusi par reālu iespēju un vienu no Latvijas lielajiem mērķiem šajā pasākumā.

Apbalvošanas ceremonijā, kas pulcēja ap 600 arhitektūras nozares profesionāļu un interesentu, Rīgas cirkā tika paziņoti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 laureāti.

Lielo gada balvu 2024 jeb Grand Prix saņēma Jaunais Rīgas teātris ("Zaigas Gailes birojs", "Sarma & Norde arhitekti"). Tika pasniegtas arī trīs Gada balvas, īpašā fināla žūrijas atzinība un citi apbalvojumi. Šogad pirmoreiz tika sumināts Jaunā Eiropas Bauhaus atzinības ieguvējs.

“Jaunā Rīgas teātra ansambļa galvenā ēka būvēta 1902. gadā pēc civilinženiera Edmunda fon Trompovska projekta kā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības nams. Drīz pēc tam biedrība lielo zāli sāka izīrēt teātriem. Ēkā darbojušies pieci dažādi teātri, kas viens otru dažādos laikos nomainījuši. Veicot pārbūvi, arhitektu uzdevums bija palielināt telpu platību no 5145 m² līdz 9767 m², izbūvēt trīs teātra zāles ar 840 vietām (pirms rekonstrukcijas — 400), trīs jaunas mēģinājumu zāles, aktieru spārnu un pazemes apjomu, vienlaikus saglabājot vecās teātra mājas sajūtu," par Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) Grand Prix ieguvēju, Jauno Rīgas teātri, stāsta "Zaigas Gailes biroja" arhitekti.

"Ir taču jābūt kādam mēram un robežai nosakot mazā ērgļa mikroliegumus mežos," klausoties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Dabas aizsardzības pārvaldes un Pasaules Dabas fonda argumentos, sacīja deputāts Jānis Vitenbergs un drīzumā pameta zāli.

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides un klimata apakškomisijas sēdi, kurā sprieda par kompensācijām saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās, vadīja Artūrs Toms Plešs, kurš vismaz reizes divdesmit atkārtoja vārdus "vajag saglabāt Latvijas dabas daudzveidību" un diskusiju par to noslēdza ar prieka vārdiem par izveidoto darba grupu, kas uzsākusi kompensāciju lietas pārrunāšanu.

VARAM Dabas aizsardzības departamenta direktora vietniece Ilona Mendziņa diskusiju Saeimā iesāka ar informāciju par praktiski pieejamām kompensācijām privātpersonām gadījumos, ja viņu zemē atrodas kāds aizsargājams augs, kukainis vai dzīvnieks. Kompensācijas nav lielas un vairumā gadījumu tās maksā no Eiropas savienības budžeta. Piemēram, 160 eiro gadā par to, ka privātā mežā noteikts mikroliegums, jo tur iemājojis, piemēram, mazais ērglis.

RIX Rīgas lidosta šogad uzsāks ambiciozu attīstības plānu īstenošanu – sāksies jaunā pasažieru termināļa būvniecība un darbs pie lidostas pilsētas RIX Airport City izveides.

Uzņēmuma vīzija ir kļūt par nākotnes Ziemeļeiropas ceļošanas centru, kas veicinās visas Latvijas konkurētspēju reģionā un tautsaimniecības attīstību. Lai īstenotu stratēģiskos plānus, ir radīts konkurētspējīgs un mūsdienīgs RIX Rīgas lidostas zīmols un vizuālā identitāte.

“Mēs gribam konkurēt ar Ziemeļeiropas reģiona lidostām, tāpēc RIX Rīgas lidostas piedāvājumam ir jābūt konkurētspējīgam. Jaunie attīstības projekti – lidostas jaunais pasažieru terminālis un lidostas pilsēta, tāpat kā mērķis kļūt par nozīmīgu reģiona ceļošanas centru noteica vajadzību veidot pilnvērtīgu, konkurētspējīgu un mūsdienīgu RIX Rīgas lidostas zīmolu. Tas ietver mūsu vērtības, apsolījumu klientiem un sadarbības partneriem un mūsu vīziju par RIX kā vienu no labāk savienotajiem biznesa un ceļošanas centriem reģionā,” skaidro RIX Rīgas lidostas valdes priekšsēdētāja Laila Odiņa.

Šī desmitgade tiem investoriem, kas pirkuši un turējuši akcijas, bijusi ļoti veiksmīga. Tiesa gan, nekur nav teikts, ka tikpat veiksmīga tiem būs arī nākamā desmitgade.

Piemēram, laika posms no 2000. gada līdz 2010. gadam akciju tirgū dažkārt tiek saukts par "zaudēto desmitgadi". To ieskicēja divi milzīgi vērtspapīru cenu sabrukumi. Viens ir tūkstošgades sākumā, kad plīsa interneta akciju burbulis, un otrs - globālais finanšu krahs, ko pilnā mērā 2008. gadā iezīmēja ASV investīciju bankas "Lehman Brothers" bankrots. Kopumā šajā periodā akciju cenas stagnēja (vidējais gada sniegums pat bija nedaudz negatīvs). Tas savukārt nāca pēc akcijām ļoti veiksmīgajiem 90-tajiem gadiem.

Valdot šādam fonam, "The Wall Street Journal" komentētājs Džeisons Cveigs, runājot par šiem atskaites posmiem, norādījis, ka iepriekšējie 10 gadi pamatā varētu būt bijusi "aizmiršanas desmitgade".

Katrā cilvēkā mīt vēlme dzīvot saskaņā ar dabu, sajūtot sevi kā dabas un Visuma daļu, saka bioloģiskā ābeļdārza Reķi saimnieki Uldis un Lāsma Joneļi.

Bioloģiskā saimniecība Reķi pašlaik grimst desmit tūkstošu ābeļu pilnzieda jūrā. Te neizmanto dabai un cilvēka veselībai nedraudzīgo ķīmiju, tāpēc ābeļdārzs kalpo arī ekotūrismam un kā meditāciju norises vieta. Deviņdesmitajos, kad saimnieki atguva dzimtas īpašumus, netālu no Limbažiem sendienās būvētajās Reķu mājās atgriezās Ulda vecmamma. Uldis un Lāsma abi mācījās bijušajā Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, kur arī iepazinās. Tā kā zeme bija, bet tirgū faktiski nebija tam laikam jauno šķirņu ābolu, pāris nolēma pievērsties ābolu biznesam, kas nu izaudzis līdz vienam no lielākajiem bioloģiskajiem ābeļdārziem Latvijā desmit hektāru platībā. Laika gaitā saimniecības attīstīšanā lielu ieguldījumu snieguši dažādi projekti, tostarp dodot iespējas uzbūvēt modernas ābolu glabātavas vairāk nekā 500 kvadrātmetru platībā.

Latviešu arhitekts Didzis Jaunzems ar komandu uzaicināti radīt laikmetīgu vides objektu īpaši Ansī ainavu festivālam.

Latvijas arhitekta un mākslinieku komanda jau otro reizi uzrunā vides objektu festivāla "Ansī ainavas" (Annecy Paysages) apmeklētājus. Šogad Latvijas komanda piedalās festivālā, izrādot vides objektu "Pinumu paviljons" (Wicker Pavilion), kura tapšanā tika piesaistīti arī Latvijas tradīciju kopēji, klūgu grozu pinēji.

Pagājušajā gadā Ansī ainavu festivālā līdzās daudzu pasaules mākslinieku darbiem varēja redzēt arī arhitekta D. Jaunzema un komandas vides objektu "UGUNS".

Kārsavā radīta vides objekta kopija nokļūst prestižā mākslas festivālā 

Latvijas simtgades ietvaros radītu vides instalāciju UGUNS, kas uzstādīta pie Latgales pilsētas...

Objekts pirmo reizi tika izstādīts pie Latgales pilsētas Kārsavas, dabas parkā Numernes valnis, taču oriģinālo objektu pamanīja un novērtēja arī festivāla organizatori Francijas Alpos, kur tika izveidota šī objekta kopija.

Šogad arhitekts ar komandu tika uzaicināti radīt laikmetīgu vides objektu īpaši Ansī ainavu festivālam. "Pinumu paviljonu veidojām kā laikmetīga dizaina un tradicionālās amatniecības apvienojumu. Tā ir vieta atpūtai un meditācijai Eiropas dārzos Ansī pilsētā. Paviljons saplūst ar apkārtējo ainavu un veido noēnotu telpu, kurā parka apmeklētāji var patverties no karstās vasaras saules. No paviljona paveras brīnišķīgi skati uz apkārt esošo dabu un ažūrā konstrukcija veido dinamiskus ēnu zālājā," stāsta D. Jaunzems.

Paviljons tika veidots, izmantojot koka režģa čaulas (grid shell) tehniku un pārklāts ar 262 tradicionāli pītiem klūgu groziem konusa formā, kurus veidoja Latvijas amatnieki. Nesošajai koka konstrukcijai izmantoti priedes koka dēļi. Laika gaitā koka konstrukcijas un pinumi iegūs dabisku pelēku nokrāsu un vēl vairāk saplūdīs ar apkārtējo dabu.

Festivāls "Annecy Paysages" notiek trešo gadu. Šogad pandēmijas Covid-19 dēļ sākotnēji festivāls tika atcelts, taču mēnesi pirms oficiālās atklāšanas organizatori tomēr lēma to vērt vaļā apmeklētājiem, ievērojot epidemioloģiskās drošības pasākumus. "Kamēr pasaule bija "apstājusies", mēs pieņēmām izaicinājumu doties uz ārzemēm un mēneša laikā radīt vides objektu par spīti visiem apgrūtinājumiem," stāsta D. Jaunzems.

"Visus izdevumus sedz festivāla organizatori "Annecy Paysages". Paviljona izmaksas, tajā skaitā dzīvošana astoņiem cilvēkiem un ceļš uz Franciju, kopā veidoja aptuveni 20 tūkstošus eiro.

Teju gads pagājis, kopš Ligita Elksnīte no Aknīstes novada savu aizraušanos – tēju gatavošanu – pārvērtusi uzņēmējdarbībā.

Nesen apgūts pirtnieces arods, un lauku mājās Vilkapurvi top pirtiņa. Viss L. Elksnītes darbības plānā ir pa gadalaikiem, pa nedēļām, dienām un pat stundām izplānots un katrai darbībai ir savs laiks. Nevar liepu tēju vākt augustā, bet pirts slotas ziemā siet. Katram darbam sava diena – tikai tad visām tēju zālēm un pirts darbībām ir ārstnieciskais spēks. Tāpēc arī izvēlēts zīmols Sajūti dabu.

Pērc avīzi elektroniski DB HUB vietnē:

https://www.dbhub.lv/raksti/laikraksts-dienas-bizness-2018gada-27septembra-numurs

Saprotams, ka katrai zāļu tējai jāzina ne tikai pielietojums, bet jāredz arī tās darbība. Augus L. Elksnīte vāc visu mūžu un zina, kas kam domāts un paredzēts, bet iedarbība ir pārbaudīta pie pašu ļaudīm Vilkapurvos. «Vīrs un bērni – veseli. Viņus jau ar tējām ārstēju,» atklāj saimniece.