Lai arī eirozonu turpina plosīt parādu krīze ar samērā neskaidru nākotnes iznākumu, uzkrājumu veidošana izmantojot akciju tirgus potenciālu vēl aizvien nav izsmelta.
Ja raugāmies gadu desmitu ilgā finanšu tirgus vēsturē, diezin vai izdotos atrast straujāku ienesīguma pieaugumu, nekā sniedz akciju tirgus. Pasaules lielākā fondu tirgus – ASV – indeksa Dow Jones Industrial Average vērtība pēdējo 50 gadu laikā ir pieaugusi par 1800%. Ļoti laba statistika, lai nākotnes kontekstā ar akciju palīdzību uzlabotu savu materiālo stāvokli, tomēr prakse rāda, ka viss nebūt nav tik vienkārši kā bieži vien tiek demonstrēts Holivudas filmās.
Pēdējos gados aizvien izteiktāk sevi piesaka dažādu krīžu atkārtošanās iespējamība – gadsimts sākās ar dot. com sektora sabrukumu pēc kura tāda nopietna tirgus atkopšanās sākās vien 2003. gadā. Daudziem atmiņā ir arī 2007. un 2008. gada notikumi, pēc kuriem Latvijā sabruka uz patēriņu balstītā ekonomika, savukārt pasaulē šis laiks asociējās ar pat vairāk nekā gadsimtu pārdzīvojušu banku krahu. Arī tagad situācija nav daudzsološa nākotnes investīcijām, jo privātā sektora parādu problēmas nomainījušas veselu valstu nespēja pildīt savas saistības un, ticamākais, ka šajā stāstā pēdējā lappuse vēl ne tuvu nav pāršķirta.
Tāpat bieži vien tiek norādīts, ka par samērā labajiem uzskatītie kompāniju peļņas rādītāji vairs nespēs kalpot par akciju tirgus dzinējspēku, jo gribam mēs to, vai nē, bet trekno gadu uzdzīves sekas bremzēs attīstīto valstu ekonomikas, līdz ar to lielai daļai uzņēmumu laupot straujas izaugsmes iespējas tālākā nākotnē.
Salīdzinājumā ar iepriekšējās krīzes zemāko punktu pirms trim gadiem iepriekš minētā indeksa Dow Jones vērtība šobrīd ir apmēram divas reizes augstāka. Divkārtējs vērtības pieaugums gan nenozīmē, ka vairums investoru ir guvuši šāda apmēra pelņu.
Privātais investors, sevišķi jaunpienācējs, fondu tirgus barības ķēdē atrodas pašā apakšā un gūst peļņu tikai tad, kad pārējie tirgus dalībnieki to jau lielā mērā ir nosmēluši. Iesācējam ir jārēķinās ar faktu, ka viņš ir mērķis, uz kura rēķina peļņu būvē lielie institucionālie investori un starpnieki, kuru labklājība ir atkarīga no garantētām komisijas maksām.
Neraugoties uz to, ka mazā investora ceļš ir ērkšķains, iespējas nopelnīt akciju tirgū pastāv vienmēr. Vienīgais jautājums ir, kur ieguldīt. Piemēram, Baltijas reģiona pašreizējā priekšrocība salīdzinājumā ar pārējo pasauli ir strauji augošas ekonomikas, kas tiek būvētas uz ilgtspējīgiem pamatiem pēc iepriekšējā patēriņa ekonomiku sabrukuma.
Šobrīd nebūt nevaram izslēgt, ka kaut kad drīzumā situācija Baltijas tirgū var attīstīties pēc līdzīga scenārija kā 2002. un 2003. gadā, respektīvi tirgus var nonākt samērā ilgstošas un noturīgas izaugsmes fāzē, ko stimulētu samērā labie makrokonomiskie rādītāji un augoša kompāniju peļņa.
Attīstīto valstu akciju tirgos nākotnes potenciālu noteikti varēs atrast lielas kapitalizācijas transnacionālajās kompānijās. Vairumā gadījumu to bizness ir gadu desmitiem ilgu finanšu vēsturi, samērā stabilu ieņēmumu plūsmu un dividenžu politiku.
Labvēlīgākie sektori ieguldījumiem pašreizējā neskaidrajā ekonomikas situācijā pasaulē varētu būt komunālās saimniecības, veselības aprūpes un telekomunikāciju uzņēmumi, kas kā rāda pieredze, krīzes pārcieš samērā labi.
Arī plaša patēriņa preču ražotāji nav zemē metami, jo visiem ir skaidrs, ka tāds uzņēmums kā Coca Cola spēs vairāk vai mazāk sekmīgi darboties arī ekonomiskajā krīzē. To pašu droši vien var teikt arī par citiem pasaulē populāru tehnoloģisko produktu flagmaņiem Google un Apple, tomēr šajā ziņā jāseko cik lielu popularitāti gūs kārtējais tehnoloģiskais brīnums un ko dara šo kompāniju konkurenti.
