Pelēkās ekonomikas īpatsvars Latvijā ir gana liels, nākamgad tas varētu kļūt vēl lielāks - saistībā ar valdības iecerēto nodokļu politiku. Šādas frāzes pēdējā laikā ir dzirdētas neskaitāmas reizes komplektā ar atbildīgo valsts institūciju amatpersonu skaidrojumu, ka apkarot ēnu ekonomiku esot neizsakāmi sarežģīti un ilgstoši, tāpēc 2011. gadā no tās atdot baltajai ekonomikai varēšot vien 15 milj. Ls.
Tiesa, pelēkā ekonomika, un tās ietvaros strādājošie atrodas visā valstī, un nereti šādus biznesmeņus ir iespējams identificēt, kā mēdz teikt, pēc elektrības kabeļa. Plus vēl šā visa kontekstā ir kāds aspekts, kuru izprast ir pavisam grūti. Redz, ir tikai loģiski, ka līdz ar valstī notiekošajiem ekonomiskajiem procesiem situācija pasliktinās arī Latvijas tirgos. Arvien biežāk dzirdamas sūdzības, ka Rīgas Centrāltirgū strādājošajiem tirgotājiem nav dažādu nepieciešamo atļauju, ka precēm var būt beidzies derīguma termiņš, ka čeks par pirkumiem izsists netiek utt. Piedevām vēl pretī VID darbiniecēm nostājas tirgotājs ar saviem «miesassargiem», skaidri liekot saprast, ka viņas teiktais vērā ņemts netiks.
Paradoksālākais ir tas, ka šajā gadījumā runa nav par teju vai neierobežotiem apvāršņiem ar neskaidriem darbības virzieniem utt. Tirgus ir ierobežota platība, kur visa iespējamā darbība notiek uz vietas. Turklāt minētās problēmas, kā arī teju vai leģendārais sauklis «spirts, vodka, cigaretes!» pastāv nevis dažas dienas vai arī kopš krīzes sākšanās, bet gan vismaz pēdējos pārdesmit gadus. Protams, gadiem ejot,tiek attīstītas dažādas shēmas, kā tirgot nelegālās preces, kā nemaksāt nodokļus. Taču būtu tikai normāli, ja arī atbildīgās institūcijas ietu laikam līdzi, attīstot savas metodes, kā cīnīties ar dažādiem pārkāpumiem, kā attiecīgās shēmas atmakskot. Turklāt gan pašmāju, gan arī ārvalstu piemēri rāda, ka neiespējami tas nav. Piemēram, pirms vairākiem gadiem likumsargiem burtiski vienas dienas laiķā izdevās atrisināt nelikumīgu dažādu preses izdevumu tirdzniecību pie Vidzemes tirgus Rīgā.
Jā, metodes, kā tas tiek darīts, varbūt ne vienmēr ir pašas humānākās, taču tādā veidā iespējams novērst nelikumības un palīdzēt legālajiem tirgotājiem, kas nodokļus maksā. Citiem vārdiem sakot, Rīgas domes amatpersonām acīm redzami ir stipri vien maza interese sakārtot šo teritoriju tā, lai dažādas nelikumības tajā novērst būtu salīdzinoši vienkārši, turklāt neatkarīgi no tā, kurš politiķis un ko kuras partijas ir iesēdies pilsētas mēra krēslā. Vēl vairāk - šāda neizlēmība un problēmas efektīva nerisināšana ļauj uzdot jautājumu: vai konkrētas domes amatpersonas nav ieinteresētas, lai dažādi pārkāpumi tirgū netiktu izskausti?! Nenovēršot attiecīgās problēmas salīdzinoši nelielā, pārraugāmā faktiski viena pašvaldības uzņēmuma teritorijā, dažādiem veikliem darboņiem tiek dota pārliecība, ka kontrolēt ar pelēko ekonomiku saistītos procesus visas pilsētas un valsts līmenī varas iestādēm vispār nav pa zobam.