Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Valsts vēlme, ar solidaritātes nodokļa ieviešanu iekasēt vairāk naudas nodokļos, cerēto rezultātu var arī nenest

Pašvaldību ienākumiem pastāv risks pat samazināties. Saruks arī to uzņēmumu konkurētspēja, kuri savu produktu radīšanai izmanto augstas kvalifikācijas speciālistus. Par to liecina Deloitte apaļā galda diskusija par solidaritātes nodokļa slēptajiem riskiem. Uzņēmēji uzskata, ka solidaritātes nodokļa ieviešana nevis veicinās investīciju pieplūdumu Latvijas ekonomikai, bet – tieši pretēji – slāpēs, turklāt netiek izslēgts, ka pat tie, kuri jau ir investējuši Latvijā, augstākā līmeņa speciālistu darba vietu pārcels uz kādu no kaimiņvalstīm.

Tiek pieļauts, ka daļa solidaritātes nodokļa maksātāju šāda nodokļa ieviešanu Latvijā apstrīdēs Satversmes tiesā. Valsts, daudz gribēdama, finālā varot dabūt ļoti maz – patiesībā konsolidētais efekts var būt arī negatīvs.Efektīvāk būtu bijis palielināt nodokļu iekasējamību, vēl jo vairāk, ja valsts budžeta parāds uz šā gada oktobri ir 1,47 miljardi eiro.

Pēdējo gadu laikā ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai pasaules kontekstā tiek piešķirta arvien lielāka vērtība, banku veiktās aptaujas gan rāda, ka daļa vietējo uzņēmumu uz šiem jautājumiem joprojām raugās tikai caur atkritumu šķirošanas un resursu patēriņa samazināšanas prizmu.

Lai bizness mūsdienās gūtu panākumus, tam ir jābūt ilgtspējīgam, jo ilgtspēja palīdz ne tikai inovāciju ieviešanā un izaugsmē, bet arī būtiski palielina uzņēmumu konkurētspēju, atzīmē Madara Apsalone, Philip Morris ārējo attiecību vadītāja Latvijā. Viņa stāsta, ka Philip Morris ilgtspējas stratēģija primāri balstās ESG principiem, kas sevī ietver dažādus vides, sociālos un pārvaldības procesus. Atbilstoši tam pēdējo gadu laikā Baltijas reģionā ieviesti vairāki uzņēmējdarības ilgtspējas veicināšanas pasākumi - tie saistās gan ar darbinieku labbūtības uzlabošanu, gan vides aspektiem, tajā skaitā uzņēmuma ekoloģiskās pēdas samazināšanu, teic M.Apsalone.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Izdevniecība "Dienas Bizness" sadarbībā ar AS "Gaso", AS "Latvijas Gāze", AS "Latvenergo" un AS "Augstsprieguma tīkls" rīko ikgadējo enerģētikas nozares konferenci "Enerģētika 2021: konkurētspēja un tirgus stabilitāte ceļā uz klimata mērķu sasniegšanu", lai runātu par svarīgākajiem jautājumiem nozares ilgtspējīgai attīstībai.

Enerģētikas nozare šobrīd piedzīvo spēcīgas pārmaiņas, gan Eiropas zaļā kursa ietvaros, gan ar enerģētiku saistītajās nozarēs – siltumapgādes, transporta, ražošanas un citās tautsaimniecības nozarēs.

Ja vērtē no tehnoloģiju puses – Eiropā tiek īstenoti aizvien ambiciozāki projekti, kas apliecina nozaru gatavību kļūt klimatneitrālām, ieviešot jaunus risinājumus, kas balstīti, izmantojot zaļo enerģiju. Priekšplānā izvirzās valstis, kas attīsta enerģijas ražošanu no AER vai citiem resursiem atbilstoši Klimata plāna mērķu sasniegšanai.

Raugoties no finansējuma aspekta, nenoliedzami, ES atbalstam, valsts atbalsta politikai, uzņēmējdarbības videi un normatīvajam regulējumam ir izšķirīga nozīme enerģētikas un saistīto nozaru sekmīgai virzībai Eiropas zaļā kursa un Klimata mērķu sasniegšanas virzienā.

Covid-19 izraisītā krīze smagi skārusi visas pasaules ekonomikas, un neviena no tām šādai krīzei nebija gatava. Labāk veicas valstīm, kas spēja laicīgi rīkoties, kuru veselības aprūpes sistēma ir augstā līmenī, ekonomiskā attīstība bijusi sabalansēta, valdības var atļauties balstīt privāto sektoru, un kuru uzņēmumi un iedzīvotāji ir ar augstām digitālajām prasmēm, teikts jaunakajā "Swedbank" Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā.

Krīzes laikā reformas uzsākt ir vienkāršāk nekā "miera" laikos, kad nav steidzamības sajūtas un jācīnās ar politiskās gribas trūkumu. Tāpēc gan Latvijai, gan pārējām Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona ekonomikām krīze rada iespēju uzlabot iedzīvotāju, uzņēmumu un valsts nākotnes attīstības iespējas, norāda eksperti.

Ziemeļvalstu un Baltijas pozīcija cīņā ar Covid-19 drīzāk vērtējama kā laba, tomēr krīze izceļ arī trūkumus. Piemēram, Latvijas veselības nozare nav sakārtota, un tās finansējums jau gadiem bijis nepietiekams. Latvija arī ievērojami atpaliek no reģiona kaimiņiem digitalizācijas ziņā. Krīze rada iespēju šos un citus trūkumus risināt. Latvijas trumpis ir spēja ātri reaģēt gan valdības, gan uzņēmumu un iedzīvotāju līmenī, lai veiktu nepieciešamās reformas, pārorientētos, un atrastu jaunas iespējas arī grūtos laikos.

Katru gadu PwC globālajā vadītāju aptaujā PwC CEO Survey tiek pētīts, kā globālās tendences ietekmē uzņēmējus visā pasaulē. Šogad, lai pievērstu uzmanību Latvijas un Baltijas valstu biznesa vides salīdzinājumam, PwC Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika veikta atsevišķa aptauja, kuras mērķis bija noskaidrot, kā biznesa vidi vērtē uzņēmēji Baltijā, ņemot vērā izaugsmes iespējas, konkurences apstākļus, attiecības ar valsti un nodokļu sistēmas novērtējumu.

PwC valdes priekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska uzsver, ka aptaujas rezultāti pauž gan kopīgo, gan atšķirīgo: «Redzam, ka Baltijas valstīm ir kopīgi ārējās vides izaicinājumi – kvalificēta darbaspēka trūkums un nenoteiktība, ko rada ģeopolitiskā situācija, taču Latvijas uzņēmēji krietni vairāk raizējas par iekšējās vides nesakārtotību, kamēr kaimiņvalstīm bažas vairāk saistās ar savstarpējo konkurenci, patērētāju uzvedības maiņu un citiem biznesa faktoriem. Vienlaikus, es vēlos norādīt, ka aptaujā parādījās arī vairākas pozitīvas lietas, kā piemēram, - mūsu valsts uzņēmēji ir gatavi sadarboties, sevišķi ar valsts institūcijām, lai kopīgiem spēkiem šo vidi uzlabotu.»

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Gan Baltijas, gan Centrālās un Austrumeiropas valstu eksperti, visi kā viens, norāda, ka Baltijai jāpalielina produktivitāte un konkurētspēja, lai kāpinātu investoru interesi, jo konkurence Eiropā strauji pieaug.

Visticamāk, ka investīcijas ienāks tirgū, taču un darījumu norise lielā mērā būs atkarīga tieši no tirgus pārrobežu konsolidācijas. Baltijas tirgus vispār investoriem šķiet ļoti ērts, tas sāk līdzināties Skandināvijas tirgum ar pārsteidzoši labiem IKP rezultātiem, tādējādi darījumu apetīte šajā reģionā pieaug. Lielākās cerības tiek liktas uz Citadele bankas potenciālo pārdošanu.

Šie ir galvenie secinājumi, kas radušies gadskārtējā Baltijas M&A un privātā kapitāla foruma 2013 pirmajā dienā. Šogad forums notiek no 24. līdz 25. oktobrim Rīgā, Latvijā.

Savā prezentācijā par globālās ekonomikas attīstību 2013. gadā un tās ietekmi uz Ziemeļvalstīm un Baltijas reģionu, kā arī par 2014. gada perspektīvām Helge J. Pedersen, Nordea galvenais ekonomists, norādīja, ka zemas procentu likmes apvienojumā ar stabilu pasaules ekonomikas atveseļošanos ir labs virzītājspēks vispārējai M&A aktivitātei 2014. gadā. Runājot par eiro stabilitāti un tā pozīcijas ilgtspēju, Pedersena kungs atsaucās uz ECB, kas ir gatava darīt visu, lai saglabātu eiro. Citu satraukuma iemeslu starpā ir arī jauni tirgus burbuļi un inflācija. Nekustamā īpašuma cenas, piemēram, Francijā, Kanādā, Norvēģijā un Zviedrijā rada bažas; valstis, kurām nācies saskarties ar nesenās krīzes sekām, zina, ka tādas situācijas atkārtošanos nedrīkst pieļaut. Attiecībā uz izaugsmes prognozēm – ASV paredzama ievērojami strauja izaugsme, Ziemeļvalstu starpā Zviedrijai ir visoptimistiskākās perspektīvas, Igaunijas izaugsme paātrināsies, bet Latvija un Lietuva, paredzams, saglabās savu līdzšinējo pozitīvo virzību. Eiropai visumā jānodrošina savas produktivitātes pieaugums, lai spēcinātu ekonomiku un radītu lielāku darījumu aktivitāti.

Baltijas valstis pēdējos gados ir audzējušas eksporta tirgus daļas, kas norāda uz spēju konkurēt globālajos tirgos, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Matīss Mirošņikovs un Santa Bērziņa.

Ekonomisti atzīst, ka ārējās tirdzniecības nosacījumi Latvijai bijuši labvēlīgi - eksporta cenas gan globālo cenu kāpuma, gan tagad krituma apstākļos pārsniedz importēto produktu cenas.Latvijas uzņēmumu konkurētspējas noturību var skaidrot ar joprojām zemākām darbaspēka izmaksām salīdzinājumā ar konkurentiem, kā arī produktu kvalitāti un atbilstību patērētāju gaumei.

Latvijas preču eksporta tirgus daļa pasaulē ir augoša, raksta ekonomisti. Tirgus daļu svārstību mazināšanai palīdz eksporta diversificēšana gan produktu, gan valstu skatījumā.

Baltijas valstu eksportētāji lielākoties pielāgojas cenām ārējos tirgos, tas ir, ir cenu ņēmēji, jo ar salīdzinoši nelielajiem apjomiem noieta tirgos nevar ietekmēt cenas. Tā visu Baltijas valstu eksporta cenu pieaugums krīžu laikos atspoguļoja globālo cenu kāpumu, skaidro ekonomisti.

Stretēģiski nozīmīgākie tirgi Latvijas uzņēmēju biznesa attīstībai 2015. gadā ir Krievija, ko norādījuši 53% aptaujāto uzņēmēju, Igaunija (24%) un Vācija (21%). Par būtiskiem Latvijas uzņēmēji uzskata arī Ķīnas, Ukrainas, Somijas, ASV un Baltkrievijas tirgus, liecina vispasaules uzņēmumu vadītāju aptauja, ko Latvijā veica auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC).

Latvijas uzņēmumu vadītāji, tāpat kā uzņēmēji Centrālajā un Austrumeiropā (CAE), uzskata, ka globālā ekonomikas izaugsme nākamā gada laikā saglabāsies līdzšinējā apmērā vai samazināsies, liecina vispasaules uzņēmumu vadītāju aptauja, ko Latvijā veica auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC).

Tikai 9% Latvijas uzņēmēju uzskata, ka ekonomiskā izaugsme uzlabosies.

Neskatoties uz to, uzņēmēji saglabā pārliecību par sava uzņēmuma izredzēm palielināt ieņēmumus, sevišķi īstermiņā. 71% Latvijas uzņēmumu vadītāju ir pārliecināti par ieņēmumu pieaugumu tuvākajos 12 mēnešos.

Liela daļa Latvijas uzņēmēju, tāpat kā uzņēmēji CAE reģionā, vēlas palielināt darbinieku skaitu. To plāno darīt 41% Latvijas respondentu un 42% CAE reģiona uzņēmumu vadītāju. Tikai 15% vadītāji Latvijā ir izteikuši viedokli par štatu samazināšanu tuvāko 12 mēnešu laikā.

Latvijā optimistiski noskaņoto uzņēmēju skaits sarucis par 14% - no 59% martā līdz 45% septembrī, liecina SEB bankas veiktā finanšu direktoru aptauja.

Lietuvas uzņēmēji ir noskaņoti vispozitīvāk – 53% sagaida, ka biznesa vide būs labvēlīga, kas varētu būt saistāms ar pozitīvajām iekšzemes patēriņa tendencēm. Taču Lietuvā viskrasāk (no 3% līdz 14%) palielinājies to uzņēmēju īpatsvars, kas nākotnē raugās ar bažām.

Septembrī 41% Baltijas lielo uzņēmumu biznesa vidi nākamajiem sešiem mēnešiem vērtējuši kā labvēlīgu vai ļoti labvēlīgu. Vēl šī gada martā šādu viedokli pauda vairāk nekā puse jeb 51% Latvijas, Lietuvas un Igaunijas lielāko uzņēmumu pārstāvju. Savukārt 15% uzņēmēju šobrīd uzskata, ka nākamajā pusgadā biznesa vide būs nelabvēlīga vai ļoti nelabvēlīga, kamēr 44% aptaujas dalībnieku pauduši neitrālu viedokli.

Krievijā recesija ir beigusies, un līdz ar to visas Baltijas jūras reģiona valstu ekonomikas aug, bet izaugsme ir pieticīga, liecina Swedbank Baltijas jūras indeksa apskatā iekļautā informācija.

Indeksa rādījums Latvijai ir nedaudz samazinājies. Sniegums ir labāks nekā Polijai un Krievijai, bet tas atpaliek gan no reģiona vidējā, gan no Igaunijas un Lietuvas sasniegtā. Populisma vēsmu pieaugums pasaulē palielina protekcionisma draudus, kas negatīvi ietekmēs Latvijas ilgtermiņa izaugsmi. Uz eksportu balstīts izaugsmes modelis joprojām ir vienīgais modelis, ar kura palīdzību Latvija var sasniegt ilgstoši strauju un ilgtspējīgu izaugsmi. Latvija atgūstas no tirdzniecības plūsmu krituma uz Krieviju un apgūst jaunus tirgus Eiropas Savienībā un citur pasaulē. Preču cenu kāpums pasaulē un ārējā pieprasījuma uzlabošanās palīdzēs eksportam augt nedaudz straujāk nākamajos gados. Tomēr eksporta izaugsmei nepieciešamas strukturālās reformas un konkurētspējas stiprināšana, kur Latvijai vēl ļoti stāvs kalns kāpjams, norāda Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.

Pēc krīzes laikā īstenotā taupības politika Baltijas valstīs novedusi viena no zemākajiem valsts budžeta deficīta un parādu līmeņa Eiropas Savienībā. Interesanti, ka Baltijas valstis ir to sešu Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, tostarp Luksemburgu, Dāniju un Slovākiju, kas spēj izpildīt visus Māstrihtas kritērijus, jaunākajā apskatā norāda Nordea eksperti.

«Baltijas valsts spējušas uzrādīt ievērojamus uzlabojumus konkurētspējā, par ko liecina augstās pozīcijas Global Competitiveness, Ease of Doing Business un Economic Freedom indeksos. Kopumā Baltijas valstis ir labi sagatavotas, lai spētu pārdzīvot jebkādus iekšējus vai ārējus satricinājumus pretstatā situācijai pirmskrīzes periodā – 2005. līdz 2008.gadam, skaidro Žīgimants Mauricas, Nordea Galvenais ekonomikas eksperts Baltijas valstīs.

Neraugoties uz to, IKP prognozes ir zemākas nekā potenciālā izaugsme, kas skaidrojams ar vispārēju nenoteiktību, tādējādi Baltijas valstu ekonomikām turpmāk nesolot vieglu pastaigu parkā.

Skujkoku konstrukciju materiālu ražotāji sastapušies ar būtisku izstrādājumu pieprasījuma un līdz ar to arī cenu kritumu Eiropas un Āzijas tirgos, savukārt to ražošanai nepieciešamos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāja spiesti iegādāties par labo laiku cenām, kā rezultātā zaudēta konkurētspēja un tiek zvanīti trauksmes zvani, cerot uz ministru un valdības iesaisti situācijas normalizēšanai.

Stāvokli vēl skarbāku padara fakts, ka citās Latvijas zāģētās produkcijas ražotāju konkurentvalstīs to pašu izejvielu – skujkoku zāģbaļķi - varot iegādāties par būtiski zemākām (pat par 40%) cenām, nekā tos atbilstoši noslēgtajiem līgumiem piegādājot AS Latvijas Valsts meži (LVM). Rezultātā uzņēmumi cenšas superdārgos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāju mežiem jaukt ar lētākajiem, kas iegādāti no privātmežu īpašniekiem, un vai tos importēt no Skandināvijas. Vienlaikus par šo problēmu apspriedes tiek rīkotas ne tikai nozares uzņēmēju organizācijās, bet nu jau arī citā līmenī, jo pagājušajā nedēļā par šo jautājumu sprieda arī Vācijas - Baltijas Tirdzniecības kamerā.

Dabasgāzes tirgus liberalizācijas priekšplānā izvirzās cenu konkurētspēja, Inčukalna pazemes gāzes krātuves stratēģiskā loma un vienots Baltijas un Somijas tirgus 2021. gadā

Un visi šie «trīs vaļi» apauguši ar virkni jautājumu, uz ko vēl pagaidām skaidru atbilžu nav. Spraigā ieteikumiem un komentāriem bagātā diskusijā DB uzņēmēju kluba biedru tikšanās reizē neskaidrību virpulī tiek ierauts aprīļa īpašais viesis – Ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš pamato reformu – 3. aprīlī Latvijā atvērto gāzes tirgu – un zina nosaukt tās konkrētus mērķus.

A. Ašeradens sāk ar enerģētikas bilanci, stāstot, ka nozare aizņem 3% no IKP un vienlaikus pozicionējas kā ne tik liela un apjomīga sfēra, toties ārkārtīgi svarīga, kas ietekmē teju visus. Dabasgāze ir ceturtā daļa no kopējā energoresursu patēriņa. «Acīmredzamais lielais jautājums, raugoties no ekonomikas viedokļa, ka šobrīd gāzes cenas ir augstākas nekā Centrāleiropā jeb liberalizētos gāzes tirgos,» uzsver ekonomikas ministrs. Viņš apskata gāzes cenu ekvivalentus ES telpā 2016. gada trešajā ceturksnī. Igaunijā tie ir 18,2 eiro par megavatstundu, Latvijā – 16,6, Lietuvā – 16,7, Polijā – 14,2, Vācijā – 13,01. «Cenas Eiropas centrālajā telpā ir būtiski atšķirīgas no tām, kādas tās ir tā saucamajās noslēgtajās teritorijās, kāds ir arī Baltijas tirgus. Dabasgāzes tirgus attīstības mērķis ir panākt Latvijas gāzes patērētājiem konkurētspējīgas cenas ar citiem gāzes patērētājiem Rietumeiropā,» uzsver A. Ašeradens. Kā otru fundamentālo aspektu viņš min gāzes apgādes drošību. Baltijas tirgus lielā mērā līdz šim ir bijis atkarīgs no viena gāzes piegādātāja līdzīgi kā Somijā. Šobrīd neapšaubāmi priekšplānā izvirzās arī gāzes cenu konkurētspēja ar citiem Eiropas gāzes piegādātājiem, kā arī apjomīgāks tirgus.

Turpina pieaugt to uzņēmēju skaits, kuri uzskata, ka darbaspēka pieejamība Latvijā jau tagad ir kritiskā līmenī, kā arī to respondentu skaits, kuri ir saskārušies ar tā trūkumu valstī, liecina Latvijas lielākās uzņēmēju biedrības Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) veiktā aptauja.

Jautājot uzņēmējiem, vai viņus satrauc darbaspēka pieejamība Latvijā, 67% apliecināja, ka tas jau tagad ir nepietiekams pretstatā 64% respondentu, kuri šādu atbildi sniedza šā gada martā. 23% aptaujāto uzskata, ka drīzumā nāksies saskarties ar šo problēmu, savukārt tikai 8% norādīja, ka darbaspēka trūkuma nav un drīzumā arī nebūs.

«Kopš pērn rudenī veicām pirmo aptauju un martā otru, ievērojami pieaug to uzņēmēju skaits, kurus ne tikai satrauc darbaspēka pieejamība, bet arī to, kuri jau saskārušies ar vakanču aizpildīšanu. Tas ir ļoti nopietns signāls politiķiem, ka jāsāk rīkoties, domājot gan par dažādu sabiedrības grupu integrēšanu darba tirgū, gan arī citiem risinājumiem, lai nebremzētu biznesa attīstību,» saka LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Lai apturētu cilvēku aizplūšanu, ir jādomā, cik pievilcīgs Rīgas centrs ir iedzīvotājiem, nevis automašīnām, piektdien intervijā Dienas Biznesam teic sociālantropologs un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.

Fragments no intervijas:

OECD pētījumā par Latvijas ekonomikas attīstību ir norādīts: lai gan Rīga ir valsts ekonomiskais dzinējspēks, tomēr tās konkurētspēja salīdzinājumā ar citām Baltijas jūras reģiona metropolēm ir zemāka. Kādas, jūsuprāt, ir Rīgas konkurētspējas stiprās un vājās puses?

Baltijas jūras reģiona pilsētas, kas tiek savstarpēji salīdzinātas, ir līdzīgas pēc formāliem kritērijiem, bet ne kvalitatīvi. Tallina un Viļņa nav tas pats, kas Stokholma un Helsinki, līdz ar to atšķirības konkurētspējā ir tikai likumsakarīgas – dažādi apdzīvotības blīvumi, transporta infrastruktūra un iedzīvotāju kvalifikācija. Galvenais iemesls, kādēļ Rīga savā attīstībā atpaliek, ir saistīts ar funkcionālo integritāti. Proti, Rīga apdzīvotības ziņā ir pārāk izkliedēta – centrs ir pārāk tukšs, tas zaudē iedzīvotājus, savukārt Pierīga pārāk uzblīdusi. Pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski pieaugusi Rīgas aglomerācija, kas nozīmē, ka mums ir zema koncentrācija - cilvēki daudz vairāk laika pavada ceļā uz un no darba. Vienkārši sakot, Rīgas funkcionālās integritātes vājums ir tas, ka cilvēki dzīvo pārāk tālu no darba vietām un sociāliem pakalpojumiem. Pēdējo desmit gadu laikā Rīgā automašīnu skaits ir pieaudzis par 60%, un puse no tām ikdienas brauc uz Rīgu no Pierīgas, kamēr ceļu infrastruktūra nav būtiski paplašināta. Šāda noslodze atstāj negatīvu ietekmi uz pilsētnieku dzīves kvalitāti (troksnis, izmeši, sastrēgumi, utt.). Cita situācija, būtu, ja no Pierīgas uz Rīgu kursētu ērts un ātrs sabiedriskais transports.

Globālās ekonomikas izaugsme pastiprinās, un tas ir pamats ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) plūsmu pieaugumam pasaulē. Tomēr gaisā joprojām virmojošā politisko procesu nenoteiktība neļauj strauji uzlaboties investoru noskaņojumam.

Neskatoties uz noturīgajām ĀTI ieplūdēm Latvijā pēckrīzes periodā, globālā integrācija investīciju jomā Latvijai vēl ir vāja.

Lai Latvija arī turpmāk spētu paņemt savu ĀTI daļu, konkurencē Centrālās un Austrumeiropas valstu (CAE) reģionā bez valsts izaugsmes potenciāla nozīmīgi ir arī strukturālie aspekti.

2016. gadā pasaulē pēc būtiska ĀTI pieauguma gadu iepriekš bija vērojams kritums, tomēr ieplūdes saglabājās nedaudz virs pēckrīzes perioda vidējām plūsmām. Protekcionisma pieauguma un vājas globālās tirdzniecības gaisotnē vēl jo svarīgāka kļūst klātbūtne vēlamo noieta tirgu tuvumā.

2016. gadā TOP3 ĀTI saņēmējvalstis pasaulē bija ASV, Lielbritānija un Ķīna. Turklāt ASV un Ķīna savas pozīcijas saglabā jau četrus gadus pēc kārtas. Nemainīgā investoru interese liecina par šo lielo ekonomiku pievilcību, neskatoties uz svārstībām globālajā ekonomikas un politiskajā vidē.

Jau ierasts, ka daudzās nozarēs attīstības tendences pērn bija cieši saistītas ar Covid-19 izplatības dinamiku un faktiski nerimstošu cīņu ar dažādu ierobežojumu sekām. Tomēr enerģētikā globālā pandēmija bijusi tikai viens no ietekmes faktoriem.

Arī bez tā šī nozare spējusi patstāvīgi parūpēties, lai gads būtu notikumiem bagāts, vienlaikus veidojot intrigu par to, kā šīs norises ietekmēs mūs visus 2021. gadā.

Pērn piedzīvots ievērojams cenu kritums, atjaunīgās enerģijas spēkstaciju apjoma kāpums, jauni tarifu projekti elektroenerģijas un gāzes pārvadei, cīņa ar Baltkrievijas elektroenerģijas importu un nerimstošas kaislības ap OIK jautājumu, kā arī tam visam fonā gausā Nacionālā enerģētikas un klimata plāna ieviešana. Arī šogad enerģētikas sektorā atbalsosies cīņa ar Covid-19, tomēr līdz ar ekonomikas stabilizēšanos pieaugs arī enerģijas patēriņš. Tādēļ šis gads drīzāk būs seku jeb eksāmena gads, parādot reālo pērnā gada ieceru un norišu ietekmi.

Katram lēmumam ir sava cena, un nereti nepieņemtam lēmumam tā var būt vēl augstāka nekā pieņemtam – kaut varbūt ne līdz pilnīgam galam.

Šodien mēs plūcam negatīvos augļus, ko radīja savulaik nepieņemti lēmumi par investīcijām izglītībā. Tas pats vērojams transporta jomā. Nemaz ne tik sen mēs jutāmies kā monopolisti, kaimiņvalstu ostas mums nešķita vērā ņemami konkurenti. Kravu plūsmas veda caur Latviju, neaizsalstošās ostas strādāja nepagurdamas, brīdinājumus par iespējamām izmaiņām nozare uzklausīja, bet īpaši vērā neņēma, un te nu esam – nepieņemot svarīgus lēmumus par savlaicīgu darbības virzienu dažādošanu, mēs īsā laikā esam daudz zaudējuši. Šodien līdzīgu kļūdu varam pieļaut atkal – neinvestējot salīdzinoši nelielus līdzekļus savas valsts un transporta nozares konkurētspējā, Latvijas tranzīta artēriju elektrificēšanā, riskējam, ka pēc 20–30 gadiem būsim vēl lielākā bedrē, nekā šobrīd spējam iedomāties. Skaidrs, ka valstī naudas nekad nebūs par daudz. Tomēr ir lēmumi, kas nosaka stratēģisku izdzīvošanu, un šis ir viens no tādiem. Es uzskatu – ja mēs šo lēmumu nespējam valstiski pieņemt, īstenot un tādējādi izglābt nozari, – tas ir noziegums pret nākotni. No projekta kritiķiem dzirdētas šaubas, vai pašreizējā brīdī, kad situācija nozarē pasliktinājusies, esot īstais mirklis īstenot šādu projektu. Taču, klausoties viņos, neviļus rodas jautājums – kā interesēs viņi runā, kā interesēs ir tas, lai Latvija un tās tranzīta nozare būtu konkurētnespējīga? Jo elektrifikācijas neīstenošanas cena ir tieši Latvijas konkurētspējas zudums.

Nākamā gada budžeta veidošanas kontekstā rudeņos tradicionāli izskan visdažādākās idejas, kā pareizāk pārdalīt nodokļu naudu, kam dot vairāk, kam mazāk. Taču ļoti maz tiek meklētas atbildes uz fundamentālo jautājumu – kā palielināt Latvijas valsts ienākumu budžetu, lai naudas pietiktu visām vajadzībām. Vairāku valstu pieredze rāda, ka šis ir pārbaudīts ceļš uz sabiedrības labklājības pieaugumu. Kādēļ gan Latvijai beidzot nesekot šim piemēram?

Atcerēsimies kaut Dienvidkorejas gadījumu, kas, cenšoties pārvarēt Korejas kara sekas, 1960. gados novirzīja uzņēmējiem lielus naudas līdzekļus un radīja labvēlīgus apstākļus visdažādāko biznesu attīstīšanai. Lielā mērā šīs iniciatīvas rezultātā par pasaules līmeņa spēlētājiem šodien kļuvušas tādas Dienvidkorejas kompānijas, kas Samsung, LG, Hyundai, Kia un citas. Tās ienes valsts budžetā iespaidīgus naudas līdzekļus un palīdzējušas padarīt nepilnu 52 miljonu iedzīvotāju valsti par 13. lielāko ekonomiku pasaulē. Viens pats elektronikas gigants Samsung «saražo» ceturto daļu no visa Dienvidkorejas 1,8 triljonu ASV dolāru iekšzemes kopprodukta. Panākumu pamatā bija korejiešu uzņēmumu neatlaidība un labvēlīgie uzņēmējdarbības vides apstākļi, kas rezultējās augstā uzņēmumu konkurētspējā.

Vācijas zemo cenu veikalu tīkla Lidl piedāvājumam Latvijas tirgū atradīsies pietiekami daudz pircēju, intervijā aģentūrai LETA atzina mazumtirdzniecības veikalu tīkla SIA Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs Valdis Turlais.

Komentējot to, kā Lidl ienākšana Latvijas tirgū ietekmēs konkurenci mazumtirdzniecībā gan Latvijā, gan Baltijā, Turlais sacīja, ka, runājot par konkurenci Baltijas valstīs, katrai no tām ir sava specifika un atšķirība. «Jā, mēs zinām, ka Lidl ir ienācis Lietuvā un ir mainījis tendences tirgū. Esam redzējuši rindas pie šiem veikaliem, un pieļauju, ka arī Latvijā būs pietiekami daudz cilvēku, kas gribēs iepirkties Lidl. Tur būs savs piedāvājums. Neesmu drošs, vai tās ir labas ziņas vietējiem ražotājiem,» sacīja Turlais.

Viņš skaidroja, ka, vērtējot citu valstu pieredzi, viņu māc šaubas, ka lielākā daļa produktu būs Latvijā ražoti. «Tas ir koks ar diviem galiem. Protams, ka ir ļoti labi, ja mūsu pircējiem ir pieejamas zemākas cenas preces un cita koncepta veikali. Konkurence - tas jau ir tikai labāk patērētājiem. Tomēr Latvijas ražotāju produkcijas īpatsvars Lidl veikalos šajā gadījumā ir tāds aktuāls jautājums,» uzsvēra Rimi Latvia valdes priekšsēdētājs.

Par pandēmijas laikā ieviesto ierobežojumu atcelšanu šoreiz nerunājam. Jo tas jau izrunāts. Pozīcija skaidra – ja omikrons nav dzīvībai bīstams, proti, ja tā bīstamība ir pielīdzināma saaukstēšanās bīstamībai, visi ierobežojumi bija jau pirms pāris nedēļām atceļami bez liekas runas. Bet tā nav.

Tā vietā ir garas runas ap un gar. Politiskais priekšvēlēšanu teātris, raušanās pēc tā, kurš izpelnīsies lielākus aplausus. Nesaprotot, ka aplausi faktiski ir par komisko neizlēmību.

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #7 

Birokrātisko procesu slogs finanšu, būvniecības un migrācijas jomā un fokusēta atbalsta trūkums...

Aplausi caur asarām. Pie kā noved šāda garo runu un tukšo darbu politika – par to gan rakstām. Arī šajā izdevumā. Kolēģis Māris Ķirsons ir izpētījis PwC uzņēmēju aptaujas datus, izvaicājis par tiem arī eksperti PricewaterhouseCoopers Latvija vadošo partneri Zlatu Elksniņu-Zaščirinsku.

Aina, kas atklājas, ir visai bēdīga. Daudzos būtiskos rādītājos situācijas vērtējums Latvijā ir bijis bēdīgāks par to, kāds ir konstatēts kaut vai tepat Lietuvā un Igaunijā. To pašu atklāj arī Dienas Biznesā iepriekš publicētā statistika par investīcijām, IKP pieauguma tempiem, demogrāfiju reģionā utt. Un mums ne tā cerīgākā aina veidojas ne jau tāpēc, ka mēs paši būtu kūtrāki vai neprasmīgāki – vienkārši tā dēvētie spēles noteikumi biznesam Latvijā ir pārlieku smagi. Un aizvien vairāk tiek birokratizēti.

Kā arī Valsts kontrole nupat secinājusi, ka valsts pārvalde reformējas reformēšanās pēc – ir skaļi saukļi par cēliem mērķiem, ir milzu ieguldījumi, aktīva darbošanās, taču tā rezultātā valsts pārvalde efektīvāka nekļūst. Vien biznesa darbību apgrūtinošāka un dārgāka, kā redzam no budžeta likuma un neslēptas vēlmes slaukt naudu no nodokļu maksātājiem vēl vairāk un vairāk, kā arī visādiem savas haotiskās darbības izskaidrošanas projektiem, šķērdējot līdzekļus, tā teikt, pa labi un pa kreisi.

Arī Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss intervijā Jānim Goldbergam vērtē, ka šobrīd mūsu konkurētspēja ir sliktāka tieši lielāka birokrātiskā sloga dēļ. “Mums šogad ir liels risks zaudēt konkurences cīņā ar citām reģiona valstīm, zaudēt eksporta tirgus, kur mums ir konkurenti no tās pašas Lietuvas vai Igaunijas, Zviedrijas vai Somijas, galvenokārt Polijas. Arī Turcija ir ļoti aktīva Eiropā kopumā, un mēs to jūtam. Turkiem valūta ir ļoti nepieciešama, un viņi ļoti piestrādā, lai veicinātu tirdzniecības kontaktus ar Eiropu.”

Mēs esam lielā, vienotā tirgū, ir virkne mūsu uzņēmumu, kas ir ļoti spēcīgi un spēj ļoti veiksmīgi konkurēt globāli, taču tādu ir maz. Kopējo bildi tie nespēj uzlabot. Lai valsts izaugsmē neatpaliktu, lai mēs beidzot sasniegtu neatkarības gadu sākuma sapni dzīvot kā Eiropā, ir svarīgi, lai apstākļi uzņēmējdarbībai kopumā pie mums būtu labāki nekā vairumā citu valstu. Un tas, uzsvērsim, nav stāsts par to, ka viss ir slikti, – šis ir stāsts par to, ka viss ir nepietiekami labi. Arī jau pieminētajā intervijā ar Zlatu Elksniņu-Zaščirinsku par to varam lasīt: “Ņemot vērā, ka viens no lielākajiem uzņēmēju izaicinājumiem pēdējo gadu laikā ir bijis efektivitātes kāpināšana, līdzīgu rīcību uzņēmumu vadītāji sagaida arī no valsts, norādot, ka vēlas redzēt valdības efektīvāku darbību. 83% aptaujāto pauda neapmierinātību ar valsts paveikto administrācijas izmaksu samazināšanā, 60% neapmierina izglītības politikas atbilstība ekonomikas vides izmaiņām, 58% – nodokļu režīma konkurētspēja un 56% – biznesa vides attīstība.”

Šķiet, tās ir ābeces patiesības. Kāpēc virzība ir buksējoša? Politiķi nesaprot, ko dara? Paši saka, ka saprot, bet izskatās, ka šī saprašana nāk pārāk lēni, dažkārt pat par vēlu. Kā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, kurš tikai nupat aptvēris, ka iepriekšējās epidemiologu prognozes bijušas katastrofāli nepareizas un ka, iespējams, šī iemesla dēļ valdība ir pieņēmusi kādu nepareizu lēmumu. Vai kā ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam, kurš pēdējā laikā atkārto uzņēmēju jau sen pausto, ka Latvija ir “pazaudējusi savas pozīcijas Baltijas mērogā, jo kaimiņiem tā pieeja bija liberālāka, uzņēmēji varēja strādāt, un latvieši bieži vien brauca un sildīja mūsu kaimiņvalstu ekonomiku”.

Līdz ar to jāsaka: brīžiem šķiet, ka politiķi visu saprot, taču arī pārāk bieži aizraujas ar tukšu debatēšanu un ar stipri kreisu pieeju visu regulēt, visu noteikt, drošības pēc daudz ko ierobežot. Jo, tiklīdz kāds rosina kādas prasības atcelt, kādus spēles noteikumus biznesam liberalizēt, tā citi uzreiz atceras par saviem vēlētājiem un asi iebilst, ka tā, lūk, kāds būšot labākā situācijā nekā citi, jo esot jāmazina krāpšanās riski, esot jānodrošina, ka visiem vienādi apstākļi utt. Bet... mēs jau zinām, pie kā tāda novienādošana noved.

Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par kādiem projektiem, bet gan par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem, nozarēm ir jāstrādā kopā, vienlaikus sameklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Bizness sadarbībā ar ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.

Mērķiem jābūt pamatotiem

«Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas Zaļo kursu — 2050. gadā ir jābūt neitrāliem pret klimatu — cik emitējam, tik arī piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,» teic Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam. «Lai izpildītu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā tika aptverti visi virzieni,» tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzīgais «zirneklis», kā mainīsies dzīve.