Zivju produkcijas ražotāju ieiešana jaunos tirgos ir gausa, lēna un jāizcīna liela konkurence, DB rīkotajā diskusijā «Latvijas – Krievijas ekonomiskā sadarbība vakar, šodien, rītdien?» uzsvēra Brīvais vilnis valdes loceklis Māris Trankalis.
«Mūsu grozā zivju eksports veidoja 95% no saražotās produkcijas apjomiem, un tikai 5% zivju produkcijas pārdevām Baltijā, turklāt 40-50% no eksporta bija uz Krieviju. Pēc tam, kad tika piemērots aizliegums, aizliedza ne tikai Krievija, bet arī Muitas savienības valstis, piemēram, Kazahstāna, kas bija viens no lielākajiem tirgiem. Ekonomiskā kara rezultātā eksporta tirdzniecība izskatās riskanta, jo kurš uzņemsies sūtīt preci uz šīm valstīm, ja nav garantijas, ka saņems naudu par to un varēs pārdot,» viņš piebilda.
«Savukārt jaunajos tirgos, kur cenšamies ieiet, tradicionāli cilvēki patērē savādākus produktus nekā ražojam Latvijā, jo no Baltijas jūras produkcijas, kas veido ap 50%, bet ja ņem Eiropas valstis, ASV, jo tur 80% no patērējamā konservu apjoma veido tuncis, bet Eiropā un Skandināvijā pērk arī skumbrijas un sardīnes. Neviena no šīm zivīm nav mums tuvumā, kas sadārdzina to iepirkumu un rezultātā ir grūti ieiet šajos tirgos - tās ir papildus izmaksas, un ir grūti konkurēt,» viņš piebilst.
«Latvijas ražotāji piena, gaļas un zivju ražošanas nozarēs vienmēr kotējušies kā kvalitatīvas produkcijas ražotāji. Tradicionālie tirgi to novērtējuši un gatavi maksāt par pietiekami augstu cenu, bet Eiropā ierindas patērētājam iestāstīt, ka mūsu kārbiņa ir labāka, būs grūti. Tāpat šajās valstīs lielveikalu ķēžu politika ir tirgot produkciju ar savu preču zīmi, līdz ar to patērētājs nezina, kur tas ražots un ne vienmēr varam piedavāt tik zemu cenu kā, piemēram, Polija, jo tad sanāks atstāt novārtā kvalitāti,» viņš skaidro.