Kokapstrādē radušās atliekas a/s Latvijas Finieris izmanto kā izejvielu ne tikai siltuma ražošanā, bet arī brikešu gatavošanā, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
No tām var ražot arīdzan apdares un siltumizolācijas materiālus.
Koksnes atlieku masveida izmantošana Latvijā aktualizējās pēc tam, kad beidzās padomju laiku lētā dabasgāze un mazuts. Izņēmums nav arī a/s Latvijas Finieris, kuras ražotnēs padomju laikos finiera žāvēšanai nepieciešamais siltums tika ražots kā izejviela, izmantojot fosilo kurināmo. «Pazūdot lētajai dabasgāzei un mazutam, kokapstrādes procesā radušās atliekas kļuva arvien vērtīgāks resurss, lēnām tuvojoties tam līmenim, kāda ir to izmantošana Skandināvijas valstīs, Vācijā, Francijā,» stāsta a/s Latvijas Finieris padomes loceklis Juris Matvejs. Viņš atceras, ka saplākšņa ražošanā nepieciešamais siltums 90. gadu nogalē tika ražots, izmantojot dabasgāzi, taču tās cenas pieaugums un iespējamais kāpums nākotnē licis nopietni pievērsties saplākšņa ražošanas procesā radušos atlieku un putekļu izmantošanai siltuma ražošanā. Pašlaik a/s Latvijas Finieris rūpnīcā Lignums ir divas katlumājas ar jaudu attiecīgi 18 MW un 11 MW, kas kopumā izmaksāja aptuveni 8 milj. eiro, taču ļāva ietaupīt naudu no dabasgāzes patēriņa samazināšanas. Pēc J. Matveja sacītā, pilnībā no dabasgāzes atteikušies Lignumā nav, taču krāns tiek atvērts tikai tad, kad gaisa temperatūra ārā pazeminās zem –20.
Briketes un dēļi
«Lai siltuma ražošanā varētu izmantot koksnes atliekas ar ķīmiskiem piejaukumiem un vienlaikus nepārsniegtu Eiropas Savienības noteiktās dūmgāzu izmešu normas, ir jānodrošina, lai kurtuvē sadegšanai atgrieztos dūmgāzes, turklāt temperatūras režīms būtu 800–900 grādu robežās,» specifiskās prasības rāda J. Matvejs. Pirmā šāda katlumāja rūpnīcā Lignums tika izveidota jau 2000. gadā, savukārt otra pabeigta ekonomiskās recesijas laikā – 2009. gadā.
«Katlumājās izmantojam visu: mizu, šķeldu, saplākšņa ražošanas procesā radušos atgriezumus, kā ar smalkās frakcijas – slīpputekļus,» skaidro J. Matvejs. Viņš gan bilst, ka 90. gadu sākumā slīpputekļi tika vesti uz izgāztuvi, bet vēlāk šos atkritumus, kuriem tobrīd nebija izmantošanas iespēju, dzērveņu audzētāji bija gatavi paņemt par velti, paši nodrošinot transportēšanu. «Pašlaik ir pieprasījums pēc slīpputekļiem, un tie tiek tirgoti. Slīpputekļus izmanto gan kokskaidu brikešu, gan apdares dēļu (plastmasu un koksnes putekļus savieno ar saistvielu) ražošanā, turklāt tie ir laba izejviela arī citu produktu izgatavošanā,» skaidro J. Matvejs. Kā piemēru kokskaidu brikešu ražošanā viņš min a/s Latvijas Finieris meitas kompāniju SIA Verems. «Šo brikešu sastāvā 60% ir bērza saplākšņa slīpputekļi, tām ir maz pelnu un augsts siltumatdeves koeficients, kas ļauj produktu sekmīgi pārdot tirgū,» tā J. Matvejs. Viņš norāda, ka tieši pēdējo gadu laikā Latvijā ir audzis to pircēju skaits, kuri vēlas iegādāties slīpputekļus. «Šķiet, ka tādi uzņēmumi ir,» tā uz jautājumu, vai Latvijā ir ražotāji, kuri slīpputekļus jauc kopā ar plastmasu un ražo apdares dēļus, atbild J. Matvejs.
Visu rakstu Siltuma avots – slīpputekļi lasiet 10. novembra laikrakstā Dienas Bizness.