Vēl 1977. gadā Pāvilostā bijuši divi prāvi govju ganāmpulki, tagad Āris Vaskops savu vienīgo brūnaļu, gluži kā vēstures liecību, izved pasiet Dzintaru ielai piegulošajā pļavā. «Pēc šīs, nezinu, vai gribēsim ņemt vēl vienu gotiņu,» atklāj saimnieks. Kaimiņiene Vizma Ģēģere govs vietā tagad tur kazas, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.
Govis turēt daudzi pilsētnieki pārtraukuši jau padomju gados, zina Āris Vaskops. «Siens bija jāvāc ar rokām, jāved no tālienes. Labums gan bija – izpļāva visas malas, tomēr tās bija pamatīgas rūpes. Esmu dzimis 1954. gadā. Visu bērnību un jaunību gotiņas ir bijušas, tā nu turos pie savas brūnaļas,» stāsta Ā. Vaskops.
Jautāts, kādēļ grasās atteikties no pašu piena un krējuma, brūnaļas turētājs uzsver, ka tas nav slinkums, bet drīzāk izmaksas, kas ik gadu pieaug. «Jāmaksā ir par visu. Par «auskariem», par sēklošanu, par dokumentiem. Vienas govs īpašniekam ir tādas pašas prasības kā lielsaimniekam, un iznāk, ka vienas govs turēšana ir tāds luksusa pasākums,» paskaidro saimniece Daina Vaskopa. Izrādās, ka pat īstu bulli gotiņai pagādāt nedrīkst, jo tad teļu kautuvē neņems, bet pašiem tik daudz gaļas uzreiz nevajag. «Sēklošana tikai no mēģenes, tagad jau esam Eiropā,» viņa saka.
Izmaksas palielina arī tas, ka viena lopiņa dēļ traktoru nepirksi, bet lauku apstrādei tehnika jānomā. «Slaukt ejam pa kārtai. Visiem darba pietiek un piens garšo, bet tas iznāk dārgāks nekā veikalā,» lēš saimniece.
Smalkāk izjautāti, Vaskopi pastāsta, ka vēl divas gotiņas ir Modrim Arājam Sporta ielā. «Ja izbeigsim turēt govi, vēl divas Pāvilostā paliks,» atklāj Ā. Vaskops.