Pieredze rāda, ka aptuveni 80% gadījumu gan kandidāti, gan darba devēji negatavojas darba intervijām. Rezultātā seko abpusēja vilšanās un aizvainojums. Kā izrādās, darba devējs pieņēmis darbā nepiemērotu speciālistu, savukārt darbinieks pārsteigts, ka iedomātās spozmes vietā to sagaida rutīna un nepieņemami darba apstākļi.
Bezdarbs Latvijā turpina augt. No vienas puses, arvien vairāk cilvēku iesaistās darba meklēšanas procesā. No otras puses, vēl joprojām daudzi uzņēmumi lūkojas pēc īstajiem darbiniekiem. Gan no darba devēju, gan meklētāju puses ik dienas dzirdu pārsteidzošus – dažkārt komiskus, citreiz skumjus – nostāstus.
Kandidāti visbiežāk sūdzas par to, ka darba devēji neizsūta atteikuma vēstules pat pēc intervijām, liekot veltīgi cerēt un gaidīt. Dažreiz kandidāti lolo cerības uz konkrēto vakanci un atsaka citiem piedāvājumiem. Daudzi darba devēji sludinājumos norāda, ka atteikumus izsūtīs tikai tiem, kas aicināti uz intervijām. Manuprāt, jebkurā gadījumā uzņēmums pats sev izdara lāča pakalpojumu, graujot savu darba devēja tēlu un nekomunicējot kandidātiem viņu statusu konkursā, lai gan mūsdienu tehnoloģijas ļauj atteikumus izsūtīt dažu minūšu laikā.
Otra biežāk kritizētā parādība ir triviālie intervētāju jautājumi. Ko gan var atbildēt uz aicinājumu: «Pastāstiet par sevi?» Viss, ko kandidāts varētu intervijā par sevi pastāstīt, ir minēts viņa CV. Vai tas būtu vēlreiz jāpārstāsta? Varbūt intervētājs nav lasījis CV? Jautājums ir tik vispārīgs un nekonkrēts, ka nav skaidrs, ar kādu nolūku vaicātājs to uzdevis.
Esmu piedalījusies vairākās 15 minūšu intervijās, kur augsta līmeņa vadītāji, negatavojoties intervijai, spēj tik vien kā uzdot iepriekšminēto un vēl vienu tradicionālu jautājumu: «Kādas ir jūsu trīs labās un sliktās īpašības?». Darba intervijas situācija jau pati par sevi veicina kandidātus sniegt sociāli vēlamas atbildes, bet novest to līdz absurdam nudien nav nepieciešams. Rodas iespaids, ka darba devējs uzdod šo jautājumu, zinot, ka atbildes nebūs patiesas, savukārt pretendents labprāt sniedz sen sagatavotas klišejas, apzinoties, ka darba devējs zin, ka atbildēm nav nekāda sakara ar realitāti.
Iemesli, kādēļ kandidāti negatavojas intervijām, var būt visdažādākie. Domāju, ka viens no būtiskākajiem iemesliem ir tas, ka cilvēks šī brīža krīzes situācijā ļoti koncentrējas uz darbu kā ienākuma avotu, nevis darba vietu – cik piemērota tā viņam ir, kā viņš tajā jutīsies.
Pieredzējuši personāla atlases speciālisti varētu daudz pastāstīt par kandidātu grūtībām, atbildot uz tik vienkāršiem jautājumiem kā «Ko jums nozīmē »interesants darbs»?», «Ko jums nozīmē labs vadītājs vai draudzīgs kolektīvs?», «Kā jūs zināt, ka šis darbs ir jums piemērots?». Lielākoties atbildes ir triviālas un liecina par to, ka cilvēks nekad patiesi nav aizdomājies par šiem jautājumiem, lai gan tie ir ļoti svarīgi darbinieku atlasē. Varu saprast, ka šobrīd kredīti un draudošie maksājumi tikai veicina tādu situāciju, kad pretendenti neiedziļinās šajos jautājumos. Tomēr pat šādos apstākļos mēs izdarām zināmu izvēli un nepiesakāmies uz katru vakanci, kas pagadās.
Diemžēl ārkārtīgi reti kandidāti sagatavo jautājumus darba devējam, lai gan tas būtu nepieciešams. Tādēļ neizbrīna, ka daudzi cilvēki stājas darbā, kas pēc laika izrādās neatbilst viņu iztēlei.
Secinājums ir tikai viens – intervijām pēc būtības negatavojas ne kandidāti, ne darba devēji. Parasti ir notikusi tikai virspusēja sagatavošanās, uzmeklējot internetā šos pašus triviālos jautājumus un darba devējam tīkamās atbildes uz tiem. Tādēļ nav brīnums, ka pat tik liela bezdarba apstākļos ne vadītājs spēj atrast īsto darbinieku, ne darbinieks – sev interesantu darbu. Tomēr risinājums šai situācijai ir. Tas slēpjas mums katram piemītošā spējā domāt, iedziļināties un vajadzībā tam atlicināt laiku.