Mūsdienu saspringtajā situācijā, kad katrs uzņēmums cīnās par izmaksu samazināšanu un dažkārt pat par izdzīvošanu, noteikti nedrīkst aizmirst arī par drošību uzņēmumā un katra nodarbinātā darba vietā. Līdzekļu taupīšana uz darbinieku drošības rēķina nebūs nedz efektīvs, nedz ilgtermiņā pārdomāts risinājums, lai arī nereti notiek savādāk un līdzekļi tiek taupīti arī uz darba aizsardzības izmaksu samazināšanas rēķina. Turklāt atbildību par sekām, kas var rasties šādas rīcības rezultātā (nelaimes gadījumi darbā, iekārtu bojājumi, uzņēmuma darbības apturēšana u.c.), protams, būs jāuzņemas darba devējam.
No darba devēja puses nereti izskan apgalvojumi, ka Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti dažkārt ir nepārdomāti, nav savstarpēji saskaņoti un lielai daļai uzņēmumu tādēļ rodas lieki izdevumi. Turklāt nereti šiem apgalvojumiem ir pamats. Kā situācijas uzlabojums vērtējams 2010.gada 25.martā Saeimā pieņemtie un 28.aprīlī spēkā stājušies grozījumi Darba aizsardzības likumā (turpmāk tekstā grozījumi), kas būtiski atvieglos uzņēmumu darbību un samazinās izdevumus.
Darba aizsardzības organizatoriskā struktūra
Būtiskākās izmaiņas minētajā normatīvajā aktā ir saistītas ar grozījumiem likuma 9.pantā «Darba aizsardzības organizatoriskā struktūra». Tie nosaka, ka iespējama situācija, kad pats darba devējs ir darba aizsardzības speciālists uzņēmumā.
Darba devējs pats var veikt darba aizsardzība speciālista pienākumus, ja uzņēmumā ir ne vairāk kā 10 nodarbināto un darba devējs ir apmācīts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā*.
Tāpat pieņemts, ka turpmāk, lai organizētu darba aizsardzības sistēmu, darba devējs varēs norīkot vai pieņemt darbā vienu vai vairākus darba aizsardzības speciālistus vai izveidot darba aizsardzības organizatorisko struktūrvienību, tieši ņemot vērā uzņēmumā nodarbināto skaitu un darbības veidu. Darba aizsardzības speciālistu skaitu vairs nenoteiks tikai uzņēmumā nodarbināto skaits, kā bija līdz šim - veidojot darba aizsardzības organizatorisko struktūru, būs iespējams ņem vērā arī uzņēmuma darbības veidu un bīstamības, kurām nodarbinātie ikdienā ir pakļauti veicot darba pienākumus. Tas ļauj samazināt darba aizsardzības speciālistu skaitu uzņēmumos, kuros darba procesi nav tik sarežģīti un bīstami. Darba devējam dota lielāka izvēles brīvība, nosakot darba aizsardzības speciālistu skaitu, taču arī uzlikta lielāka atbildība par pieņemto lēmumu, tāpēc katram rūpīgi jāizvērtē uzņēmuma procesu bīstamība, iespējamie riski, iekārtu stāvoklis u.c. apstākļi.
Ja darba aizsardzības sistēmu nav iespējams organizēt neiesaistot kompetentu institūciju** vai kompetentu speciālistu, vai arī darba devējs pats vēlas iesaistīt kompetentu institūciju vai kompetentu speciālistu arī gadījumā, kad to nepieprasa normatīvais regulējums, uzņēmējs darba aizsardzības sistēmas izveidē un uzturēšanā iesaista gan izvēlēto ārpakalpojuma sniedzēju, gan uzņēmumā norīko par darba aizsardzību atbildīgo personu, kura var nebūt apmācīta darba aizsardzības jomā. Darba devējs ar atbildīgās personas starpniecību informē kompetento institūciju vai kompetento speciālistu par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā un darba vietās, kā arī par darba vides faktoriem, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai. Atbildīgā persona darba aizsardzības jomā ir nepieciešama tādēļ, ka piesaistītā kompetentā institūcija vai kompetentais speciālists nepārzinās darba procesus un dokumentāciju uzņēmumā tik labi, kā uzņēmumā strādājošs darbinieks, kā arī tā nodrošinās sniegto ārējo ierosinājumu īstenošanu un īstenošanas kontroli uzņēmuma ikdienā.
Darba aizsardzības speciālistu, darba aizsardzības koordinatoru, darba devēju, nodarbināto un uzticības personu apmācības kārtību nosaka Ministru kabinets. Jāņem vērā arī tas, ka drīzumā tiks pieņemti grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumos Nr.323 «Noteikumi par apmācību darba aizsardzības jautājumos» (turpmāk tekstā MK noteikumi Nr.323).
Pārejas periods, pēc kura spēkā stājas 9.panta pirmās daļa, ir noteikts Darba aizsardzības likuma (turpmāk tekstā DAL) pārejas noteikumos. Līdz MK noteikumu Nr.323 grozījumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā sešus mēnešus no DAL 9.panta pirmās daļas jaunās redakcijas spēkā stāšanās dienas, tiek piemēroti MK noteikumi Nr.323, ciktāl tie nav pretrunā ar DAL.
Īpaša riska definējums
Ar grozījumiem tāpat tiek definēts jēdziens «īpašs risks». Tas ir darba vides risks, kas saistīts ar tādu paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai tādu paaugstinātu risku nodarbinātā drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai līdz pieļaujamam līmenim samazināt ar citiem darba aizsardzības pasākumiem, kā vien saīsinot darba laiku, kurā nodarbinātais pakļauts šim riskam.
Šajā gadījumā ir nepieciešams precizēt, kā izvērtēt vai darbinieks ir pakļauts īpašam riskam un kas ir «pieļaujams riska līmenis».
Apsardzes darbības likumā, piemēram, ir skaidri norādīts, ka, novērtējot, vai darbinieku pienākumu veikšana ir saistīta ar īpašu risku, jāņem vērā, ka īpašam riskam ir pakļauti darbinieki, kuri 50 procentus un vairāk no sava darba laika velta naudas savākšanai, pārnēsāšanai, pārvadāšanai vai citu lielu materiālo vērtību pārvietošanai.
Atgriežoties pie termina «īpašs risks» Darba aizsardzības likuma izpratnē ir skaidrs, ka darba devējam papildus jau esošajiem sarakstiem, kuros norāda tās personas vai profesijas (amatus) vai darba vietas, kurās nodarbināto veselības stāvokli ietekmē vai var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, kurus darba devējs ir konstatējis savā uzņēmumā un, kurās nodarbinātajiem darbā ir īpaši apstākļi, ir jāsastāda saraksts, kurā norāda tās personas vai profesijas (amatus) vai darba vietas, kurās nodarbinātie veic darbu, kas saistīts ar īpašu risku (DAL 7.pants). To, vai nodarbinātie uzņēmumā ir pakļauti īpašam riskam vai nav, izvērtē darba devējs.
Darba aizsardzības prasības, kas ir saistītas ar īpašu risku, manuprāt, vēl ir nepieciešams pilnveidot, lai tās pilnvērtīgi veicinātu darba vides drošības uzlabošanu, neradītu papildus šķēršļus uzņēmumu darbībā un nebūtu tikai formāla norma likumā. Ar pilno Darba aizsardzības likuma grozījumu versiju var iepazīties interneta vietnē http://www.likumi.lv/doc.php?id=207998.
Grozījumi neapstrīdami bija nepieciešami, kā arī ir lietderīgi uzņēmumiem dot lielāku izvēles brīvību darba aizsardzības sistēmas izveidē, lai to varētu piemērot katra uzņēmuma individuālajām īpatnībām. Taču būtiski atcerēties, ka tie nosaka arī lielāku atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Tikai informētas izvēles ļaus uzņēmumam optimizēt darba aizsardzības struktūru un grozījumos iekļautās prasības pildīt tā, lai samazinot izmaksas, nesamazinātu cilvēku drošību darba vietās. Tāpēc aicinu tos uzņēmējus, kam ir radušās kādas neskaidrības par jaunajiem grozījumiem vai to piemērošanu, izmantot iespēju bez maksas konsultēties LDDK reģionālajos konsultatīvajos centros Rīgā, Vīlandes ielā 12-1 (tālr. 67 22 51 62; e-pasts: [email protected]), Daugavpilī, Mihoelsa ielā 43 (tālr. 65 42 43 76, epasts: [email protected]), Ventspilī, Lauku ielā 2 (tālr. 63 62 49 49, e-pasts: [email protected]), Valmierā, Garā ielā 7, 206.kab. (tālr. 64 23 34 48, e-pasts: [email protected]) vai Jelgavā, Atmodas ielā 19 (tālr. 63 02 01 94, e-pasts: [email protected]).
* Darba aizsardzības speciālistu, uzticības personu un nodarbināto apmācības kārtību darba aizsardzības jautājumos, kā arī darba aizsardzības apmācības līmeņus nosaka
** Ministru kabinets (Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumi Nr.323 „Noteikumi par apmācību darba aizsardzības jautājumos”).
Komercdarbības veidus, kuros darba devējs iesaista kompetentu institūciju vai kompetentu speciālistu, nosaka Ministru kabinets (Ministru kabineta 2005.gada 8.februāra noteikumi Nr.99 „Noteikumi par komercdarbības veidiem, kuros darba devējs iesaista kompetentu institūciju”).