Valsts Ieņēmumu dienesta (VID) informācija liecina, ka vidējā alga tādā nozarē kā ēku būvniecība šī gada pirmajā ceturksnī bija 543 eiro pirms nodokļu nomaksas. Būvniecības un ainavu arhitektu pakalpojumu sniedzēji bija pelnījuši vēl mazāk - vien 367 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tādi ir oficiālie dati.
Kāda ir reālā situācija? Karjeras un darbā iekārtošanas portāla CV-Online Latvia pētījums parāda, ka pat vienkāršāko būvniecības darbu veicēji saņem 600 līdz 780 eiro mēnesī «uz rokas». Pirms nodokļu nomaksas attiecīgi daudz vairāk. Cita portāla – Algas.lv vidējā atalgojuma salīdzināšanas rīks uzrāda, ka, piemēram, vidējā apdares darbu strādnieka neto darba samaksa Latvijā ir 683 eiro. To, ka būvniecībā apgrozās lieli neuzskaitītas naudas apjomi, un ievērojamu daļu strādājošo darba samaksas veido tieši aplokšņu algas, pierāda arī Rīgas Ekonomikas augstskolas ikgadējais pētījums par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs „Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009 – 2014”. Saskaņā ar šo pētījumu ēnu ekonomikas īpatsvars celtniecības nozarē Latvijā 2014. gadā bija 48,9%. Aiz neuzrādītajiem uzņēmējdarbības ienākumiem, kas 2014. gadā sasniedza 21, 7% procentus no faktiskās peļņas un, kas šobrīd veido aptuveni 45,5% no Latvijas ēnu ekonomikas apjoma, otru nozīmīgāko nelegālās naudas plūsmas daļu veido tieši aplokšņu algas - 36,1%.
Salīdzinot VID ziņas par strādājošo atalgojumu celtniecības nozarē ar citur gūstamo informāciju par reālo algu apmēru redzam, ka oficiāli aprēķinātā darba samaksa ievērojami atšķiras no reālās, ko strādājošie saņem «uz rokas». «Aplokšņu algas» ir gandrīz tikpat lielas, ja ne lielākas, kā oficiāli izmaksāta atalgojuma daļa.
Paradoksāli. Valstij trūkst naudas. Runājam par nepieciešamību palielināt budžeta ieņēmumus, nodokļus un tajā pašā laikā nedarām neko, lai iekasētu naudu tajās jomās, kurās tā acīmredzami slīd garām valsts kasei.
Vēl jo vairāk. Nerisinot aplokšņu algu problēmu, kaitējam valsts ekonomikas ilgtspējai un stabilitātei. Situācija, kad daži uzņēmumi nodokļus maksā, savukārt citi nemaksā, būtiski kropļo konkurenci un apgrūtina godīgi strādājošo uzņēmumu darbu. Darbaspēka izmaksas ir viena no nozīmīgākajām būvniecības izmaksu sastāvdaļām. Šī iemesla dēļ būvuzņēmums, kas daļu algu maksā nelegāli, var piedāvāt zemāku cenu valsts un pašvaldību iepirkumu konkursos. Tiem, kas strādā godīgi, sacensties ar pelēkā sektora firmām ir grūti. Arī mazākiem būvuzņēmumiem sacensties ar pelēkā sektora firmām ir gandrīz nereāli. Tiem vai nu jābankrotē, vai jāpielāgojas situācijai un daļa darbību jāveic nelegāli.
Nozarē strādājošie uz uzņēmuma vadības nelegālajām darbībām diemžēl piever acis. To var saprast. Labāk «aplokšņu alga» nekā bezdarbs un ubaga darba. Būvniecībā strādājošajiem ir jāpabaro savas ģimenes, un viņi jau sen ir pieraduši pie zināmiem dubultstandartiem gan algu izmaksā, gan Latvijas politiskajā dzīvē. Kurš gan gribēs kļūt par Pavļiku Morozovu un atmaskot darba devēju netīros darījumus, pateicībā par to saņemot vien vilka pasi un VID ceļošo vimpeli? Labāk jau strādāt un daudz nekurnēt.
Kā «aplokšņu algas» varētu izskaust? Izveidot speciālu Saeimas izmeklēšanas komisiju? Aicināt būvniecībā strādājošos iet uz VID un ziņot par darba devēju nelikumībām? Piedāvāt ziņotājiem naudas prēmijas un liecinieku aizsardzības programmu?
Nesarežģīsim vienkāršas lietas. Pilnībā pietiktu ar dažiem elementāriem lēmumiem. Likumdevējiem beidzot būtu jāatver acis uz to, ka «aplokšņu algas» būvniecībā ir nopietna problēma un jāpalielina oficiāli noteiktās minimālās algas apmērs.
Tas paaugstinās to atalgojuma daļu, ko darba devēji darba ņēmējiem maksā oficiāli un samazinās «aplokšņu algu» apmērus. Papildus tam būtu jāapsver iespēja palielināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu. Gan darba ņēmējiem, gan darba devējiem ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšana ļaus justies daudz komfortablāk, mazinās nabadzību un būs papildus motivators, lai pārietu uz pilnīgu darba samaksas legalizēšanu. Jāuzsver, ka atsevišķās darbības jomās lielajiem būvniecības uzņēmumiem ir grūti konkurēt ar nesen izveidotajām mazajām firmām, kas maksājot mikrouzņēmuma nodokli, var ievērojami optimizēt izmaksas. Atzīstot to, ka mazie un jaunradītie uzņēmumi ir jāatbalsta, tomēr jāraugās, lai mikrouzņēmumu tīklu veidošana nekļūtu par veidu, kā oficiāli un legāli maksāt mazākus nodokļus. Ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšana uzlabos arī lielo uzņēmumu konkurētspēju un samazinās mākslīgi veidoto mikrouzņēmumu skaitu.
Pašlaik minimālā alga Latvijā ir 360 eiro, taču nav ne mazāko šaubu, ka pat zemāk atalgotie celtniecības nozares darbinieki saņem daudz vairāk. Tas beidzot būtu jāatzīst un attiecīgi jārīkojas – jānosaka augstākā minimālā alga. Neiegrimstot plašos politiskos strīdos par to, kad un par cik celt minimālo algu valstī, mēs varam sākt ar vienu nozari – būvniecību. Nozari, kurā pelēkās ekonomikas un aplokšņu algu īpatsvars ir vislielākais.
