Godātā redakcija, vēlētos pievienot savu balsi atkal uzsāktajai pulksteņu grozīšanas diskusijai. Tas ir labi, ka sabiedrības dienas kārtībā atgriežas labi pazīstama tēma, ar kuru saskaras ikkatrs viens. Arī Saeimā garākās diskusijas ir ne tik daudz par svarīgākajiem jautājumiem, bet gan par tiem, par kuriem vairumam deputātu ir kāda nekāda saprašana. Vistrakāk mēdz iet ar Medību likumu un Satiksmes noteikumiem, tur katram ir viedoklis. Labi gan, ka futbola komentēšana nav likumdevēja kompetencē.
Protams, ziņu virsraksti par jaunumu – ka Latvijai būtu sava nostāja pulksteņa grozīšanas lietā – bija ierasti maldinoši. No ziņotā izriet, ka principiālā un stingrā Latvijas nostāja ir diezgan prasts «odobrjams», atbalsts kopīgai ES lemšanai un neļaut šo lemt nacionālā līmenī. Nenoliedzami loģiski, bet tomēr atšķiras no mūsu Atmodas laika pacēluma, kad atteikšanās no Maskavas laika bija turpat vai himnas un Satversmes atjaunošanas līmeņa jautājums. Toreiz ar tam laikam negaidītu aicinājumu pēc neatkarības laika joslas nozīmē startēja pazīstamais tautfrontietis un komunists Andrejs Cīrulis, kura vadītā Padomju Jaunatne sāka publicēt vēstules par to, ka dažiem lasītājiem no rīta tomēr aumež grūti piecelties.
Atgādināšu, ka dzīvojām toreiz pēc tā saucamā Maskavas dekrēta laika, kurš jau bija stundu priekšā pašam Maskavas ģeogrāfiskajam laikam, tātad divas stundas agrāks par mūsu «dabisko» laiku. 1981. gada pavasarī tam pa virsu nāca pāreja uz vasaras laiku, tātad vēl vienu stundu agrāku, un piedevām pirmos gadus šī pāreja notika sovjetiskajā «mandeļu izraušana caur pakaļu» stilā, proti, 31. marta naktī, neatkarīgi no nedēļas dienas. Vēl šodien atmiņā pirmā darba diena pēc šīs dāvanas, jo togad tā nakts starp pirmdienu un otrdienu bija stundu īsāka.
Šī prakse gan 1984. gadā tika mainīta uz civilizēto sestdienas/svētdienas nakti, bet šausmīgās atmiņas palika. No Maskavas laika joslas atkabinājāmies 1989. gada pavasarī, kad pulksteni uz priekšu negriezām. Saskaņā ar attiecīgu PSRS laika un etalonu komisijas lēmumu, protams.
Tai raibajā starplaikā, kad no sovjetiem jau bijām ārā, bet Eiropā vēl nebijām iekšā, gadījās pa kādai neatkarības izraisītai ķezai. Tā 1999. gadā atbildīgā ministrija nebija savlaicīgi sataisījusi papīrus par pāreju uz vasaras laiku 2000. gada pavasarī, un pēdējā brīdī tika nolemts, ka šī pāreja nenotiks. Tauta bija sašutusi par nozagto gaismas stundu mazdārziņu kopšanai, lai arī igauņi togad darīja tāpat. Nākošajā gadā gan tika pieņemti MK noteikumi, kas mūs stingi iekļāva eiropeiskajā tradīcijā: visiem sinhroni čakarēt veselību iedomātu ietaupījumu vārdā.
Tā nu divreiz gadā klīstu pa māju, pārmeklēdams, ko nu atkal ir piemirsies pārregulēt. Protams, mūsdienās svarīgākās lietas notiek automātiski – telefoni un datori attiecīgajā svētdienā rāda to pašu, ko stāsta radio. Bet ir jau vēl visādi pulksteņi un pulkstentiņi mazāk apgarotās iekārtās – man tas ir apkures katls, pulkstenis automašīnā, visi modinātāji un taimeri, mehāniskais rokas pulkstenis galu galā. Un, kad jau krietnā pavasara plaukumā beidzot saņemies uz kādu sportisku varoņdarbu, izrādās, ka speciālais mežā skrienamais pulsometrs vēl čuč ziemas miegu.
Godātā redakcija, man ir pārdomāts priekšlikums šai jautājumā. Esmu sasniedzis to vecumu, kad tu, cilvēks, priecājies par katru rītu, ko ir izdevies nogulēt līdz puslīdz pieklājīgam laikam, un ar gadiem rīti kļūst tikai agrāki un agrāki. Lemšanai jautājumos, kas saistīti ar rīta celšanos, jāievieš stingrs vecuma cenzs. Balstiesības atstājamas tikai skolniekiem, studentiem un vecākiem ar maziem bērniem. Nu, varbūt vēl iedzīvotāju daļai, kas ir reproduktīvā vecumā un var to apstiprināt ar attiecīgu izziņu. Pensionāriem un priekšpensijas vecuma dzīves jēgas pārdomātājiem šeit nedrīkst būt nekāda teikšana.
Un vēl viens priekšlikums. Aicinu tomēr atcerēties, ka teiciens «pāreja uz laiku» ir aplams pašā pamatā. Laiks ir tāds, kādu nu Radītājs to ir uztaisījis, pie kam pat britu zinātnieki vēl nav noskaidrojuši, kāpēc tieši tas ir tāds, kāds tas ir. Mēs nevaram ceļot laikā, nevaram nekur «pāriet» vai «nepāriet». Tas pats attiecas uz «laika menedžmentu» – mēs varam «menedžēt» tikai savu ņemšanos, bet ne laiku. Mēs varam grozīt pulksteņus, laika ritējumu tas neietekmē. Ilgstoša aplama runāšana ar laiku var novest pie aplamas domāšanas.