Godātā redakcija, drīz būs mēnesis kopš vēlēšanām, bet jaunās valdības veidošana plašākai sabiedrībai sāk šķisties aumež dīvaina. Cilvēku grupas rīko sanākšanas krustiskos sastāvos un dažādās grupās, bet tām sekojošie paziņojumi par to, kas ir runāts un kas sarunāts, rādās līdzīgi kā viena metiena žurkuļi.

Kā zināms, visos laikos ir bijusi mode ne tikai uz apģērbiem un dejām, bet arī uz īpašiem mīļvārdiņiem un izteicieniem. Un līdzīgi, kā pa gabalu var uzpazīt no dzīves atpalikušu indivīdu pēc kļošenēm vai aveņkrāsas žaketes, līdzīgi ir arī ar sarunu vārdnīcu. Atcerēsimies, ka ap 6. Saeimas vēlēšanu laiku uz žurnālistu jautājumu par kandidāta lielāko trūkumu smalka atbilde skanēja: «Es esmu pārāk godīgs.» Šobrīd retardētus pusstulbeņus izdod gadsimtu mijas frāzes «nekļūdās tas, kas neko nedara» un «mēs gribam būt daļa no risinājuma, nevis problēmas».

Tā kā sarunu festivāls iegājis jaunā cēlienā, kura rezultāti vēl ne tik drīz gaidāmi, piedāvāju caur Jūsu plaši iecienītā laikraksta slejām dot zināmu atbalstu aktuālo politisko paziņojumu tulkošanā. Tas būtu tāds kā ceļvedis šīgada politizteicienu modes jaunumos ar skaidrojošās vārdnīcas elementiem. Tabulas kreisajā stabiņā – kas reāli noticis, runāts un apspriests, labajā – kas pēc tam paziņots.

Pieci advokāti nosūtījuši atklātu vēstuli ģenerālprokuroram Jurim Stukānam ar aicinājumu Ģenerālprokuratūrai uzraudzības kārtībā pārtraukt kriminālprocesus, kas uzsākti, nekritiski vērtējot Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) iesniegtās lietas noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jautājumos.

Dienas Bizness lūdza papildu skaidrojumus ZAB Davidsons un partneri vadošajai partnerei un zvērinātai advokātei Daigai Siliņai.

Advokātu atklāto vēstuli ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, kas pilnībā publicēta db.lv portālā, redakcijai iesniedza zvērināti advokāti Daiga Siliņa, Lauris Liepa, Oskars Rode, Saulvedis Vārpiņš un Aivo Leimanis. Tās galvenā norāde bija, ka ir rūpīgāk jāvērtē, vai visos gadījumos, kad saņemti FID ziņojumi, būtu uzsākami kriminālprocesi, savukārt jau uzsāktie ir labāk jāuzrauga, tomēr vēstulē pieminēti arī vairāki blakus aspekti, kas prasa skaidrojumus.

Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Godātā redakcija, rakstīt šīs rindas mani rosināja Kozlovska un Tomsona k-gu saruna pirmdienas Krustpunktos. Tās gaitā aumež korektais Aidis uzmanīgi izstūrēja līdz jautājumam, kurā brīdī policijai būtu jāsāk rosīties.

Kas iekustinās izmeklēšanas mehānismu zobratus, ja pat publiski jau zināms, piemēram, par daudzdesmitu politiskas izcelsmes konsultantu leknu piebarošanos no nodokļu maksātāju naudiņu miljoniem?

Bija kāds formāli ļoti līdzīgs gadījums: kāds cienījams uzņēmējs maksāja gudram cilvēkam par biznesa konsultācijām, bet izrādījās, ka faktiski tas tomēr gājis politiskas partijas uzturēšanai. Toreiz iejaucās knābistu masku šovs un abi - gan maksātājs, zaļuzņēmējs Tamuža k-gs, gan saņēmējs, kāpēvēelvē augstais priesteris Zakatistova k-gs - ietrāpīja uz kādu brītiņu aiz restēm. Kāpēc tad 46 reizes lielākā gadījumā, kad cienījami saskaņieši it kā konsultē Rīgas satiksmi, publika tikai burbuļo par kaut kādu auditu, kas galu galā ir vien tāda ciparu un skaitļu lieta? Kur sirēnoti auto, roku dzelžu šķindoņa TV kameru priekšā un sekojošā advokātu skaidrošanās ar presi cietuma vārtu priekšā? Kur atšķirība?

Godātā redakcija,jaukais laiciņš atnācis reizē ar publisku atjautu, ka šai Saeimai jābalso par virkni augstu, svarīgu un pat ļoti svarīgu amatpersonu,kuru amata pilnvaras beigsies visai pārskatāmā nākotnē.

Pirms Jāņiem atrisināsies jau uzsāktais jampadracis ap zobārstu un santehniķu kandidatūru izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, rudenī beidzas Latvija Bankas prezidenta pilnvaru termiņš, bet nākamvasar jāpārvēl ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis. Piedevām te nāktu klāt premjera iecerētā finanšu uzrauga FKTK uzspridzināšana (operācija ar segvārdu«remonts»), kā rezultātā varētu būt vēl vesels FKTK padomes sastāvs jāatrod un jānobalso.

Ja mūsu politika būtu kaut cik sakarīga, tad šāda amatpersonu pārvēlēšana tipiski būtu valdošās koalīcijas kompetence: vienoties par sadalījumu, izdiskutēt personālijas, iekļaut apspriežamajā kontekstā vēl tur piederīgus jautājumus (piemēram, jaunvecvienotībai tik ļoti svarīgo eirokomisāra amatu) un tad pakāpeniski to visu realizēt. Bet! Mums ir valdība, kuras ministri tikai sāk mācīties amatu un ko atbalsta koalīcija, kura pati īsti nezina, no kā tā sastāv un cik tajā būs balsu pēc kārtējā drošības iestāžu reida.

Godātā redakcija, šai laikā, kad visas sabiedrības uzmanība safokusējusies uz valdības veidošanu, publikas nemanīta ir notikusi viena cilvēciska ķeza. Proti, notikumu virpulī kāds rūķis vai cits Ziemsvētku steigas pārmākts pārcilvēcīgs subjekts bija izkaisījis un pazaudējis Saeimas frakciju kolektīvās vēstules Ziemsvētku vecītim. Lai arī samirkušas un saburzītas, savācu tās gandrīz visas. Tiesa, tās bija sajauktas, no frakciju zeķēm izņemot, tādēļ saklasificēju tās pa dāvanu grupām – līdzīgi kā ģimenē. Proti, ko likt zem eglītes, ko pasniegt skaisti iepakotu, bet ko apsolīt uz vēlāku laiku.

Dabiskā kārtā vēstulītēs bija lūgtas dāvanas, ko vēlējās vairāki rakstītāji, tādēļ tabulā ir atrodams to skaits. Kā Ziemsvētku vecītis tiks galā ar situāciju, ja vairumā jāgādā ir ne tikai masveidā ražots telefons, es nezinu. Tā, piemēram, kāds oriģināls eglītes rotājums, ko iekārojušas pat četras frakcijas, iespējams, būs jāklonē. Bet es paļaujos uz ticību saulgriežu brīnumam.

Lai arī frakciju vēstulītes bija sajauktas, manā ieskatā nevajadzētu būt nekādām grūtībām dāvanas pareizi sadalīt, jo sarakstā nav nekā pārāk negaidīta vai grūti izskaitļojama. Un tās galu galā ir frakciju kolektīvās vēlmes, pieņemu, ka deputāti arī katrs atsevišķi sūta savus lūgumus, bet tie pašlaik manās rokās nav nonākuši.

Godātā redakcija, šai skaistajā svētku laikā atļaujiet man caur jūsu laikraksta slejām paust visnotaļ pozitīvu atziņu: šī valdība man sāk iepatikties. Vēl vairāk, šis tas no valdības šķietami komediantiski grābstīgās ņemšanās pēkšņi parādās jaunā gaismā.

Atklāsme man uznāca brīdī, kad līdz šim no lielu muļķību runāšanas un darīšanas izsprukušais Iekšlietu ministrs Ģirģena kgs tomēr atvēzējās varoņdarbam: ar spēku pārņemt trolejbusu un autobusu kustības kārtošanu Rīgas pilsētā.

Pirmajā acu uzmetienā tā varētu šķisties kantaina stulbuma manifestācija. Ar šādu pašu pamatojumu – iespējams iedzīvotāju apdraudējums – policijai būtu jāpārņem krietns ducis lauku klubu, jāsāk vadīt kādas provinces bibliotēkas, jāpārraksta uz policijas vārda zemesgrāmatā pārdesmit Rīgas slavenāko graustu, un vēl sabiedrības drošības garantēšanai jāsašņorē pāris trīs deputātu. Bet tad iemetu aci valdības deklarācijā: tur par iekšlietām ir tikai dažas rindkopas, un nevienā no tām nav solīta policijas virsvadība pašvaldības transporta jomā. Bet! Toties ir solījums tikt galā ar OIK, pašā pašā sākumā. Kā zināms, Saeima pat nobalsoja par OIK sistēmas tūlītēju likvidēšanu, ko jevroglumais Kariņa kgs pēčāk iegrieza tā, ka tas ir bijis tikai naivs deputātu vēlējums EM nākt klajā ar kādu nekādu plānu. Vienvārdsakot, valdība ir aptaisījusies jau pašā startā, bet te OIK atcelšanas vietā nāk satiksmes atcelšana uz Deglava tilta, un visi priecīgi.

Godātā redakcija,

šai laikā, kad gribot negribot jāatceras epizode no ģeniālās Aivara Freimaņa filmas Puika – «nu kāpēc tā ziema tik gara» – neatliek nekas cits, kā cerēt uz pavasari, gaismu un neizbēgamu laimību. Te nu gan nevaram izvairīties no realitātes atzīšanas: vecā valdība tautai pagalam apnikusi, un apnikusi ir arī jaunās valdības stutēšana. Vēl vairāk, ja vecā sēž puslīdz mierīgi un tikai pa reizei kādu duļķi uzkuļčina, tad jaunās veidotāji ar saviem bezrezultātu ļembastiem mūsu daudzcietušās tautas pacietību nupat būs pavisam nodeldējuši.

No vienas puses, tā kā būtu cerība, ka nākamnedēļ Saeimā jaunais dr. Frankenšteina vārdā nosauktais homunkulis tiks līdz balsojumam, bet no otras – visādi var gadīties. Un prognozēšana ir tāda riskanta lieta, it īpaši, ja runa ir par nākotni (šamo asprātību pieraksta Markam Tvenam, bet es pilnībā tai piekrītu). Tā, piemēram, manis iejūtīgi tabulētajā 13. Saeimas veidotās valdības prognožu spēlē, kurā dalībnieki aicināti savu prognozi precizēt ik piektdienu, Tālis Linkaits, JKP nominētais satiksmes ministra kandidāts, turpina uzturēt (kā vienīgais no spēles dalībniekiem!) versiju, kurā JKP nav ministru posteņu. Ko tas nez varētu nozīmēt...

Godātā redakcija, droši vien nav liels noslēpums, ka krietnu daļu sava darba mūža esmu bijis profesionāls fotogrāfs. Tajos laikos importa frāze say cheese nebija pazīstama, bildējamās grupas uzmanību ierastā kārtā piesaistīja ar izsaucienu, kurā tika blēdīgi apsolīta putniņa izlidošana.

Daļa publikas tiešām pasmaidīja, slēdzis noklikšķēja, un dzīve turpinājās. Neviens nekad man nav jautājis, kāpēc putniņš nav izlidojis.

Pārlaidusi asinskrāsas pilnmēness aptumsuma šausmas, Saeima mums beidzot dāvājusi jaunu, spraunu valdību. Nu varbūt ne pavisam pilnīgi jaunu, bet tādu refurbished – daļa detaļu jaunas, daļa vecas, bet lietojamas, un beigu beigās iznāk lētāk. Un šī rifērbišētā valdība uzreiz un zibenīgi ķeras pie vingrinājuma ar uzmanību, tūlīt izlidos. Sarakstā uz izlidošanu bez lielas slēpšanās tiek apspriestas pašas augstākās prokuratūras, policijas un KNAB amatpersonas.

Arī uzreiz un zibenīgi sākas nākošo Valsts prezidenta kandidatūru apspriešana, jo pašreizējais Saulvedis Varaidotis uz otru termiņu netiek apspriests pat joka pēc, tātad izlidos jau šovasar. Un pirmie reālie izlidotāji ar 44. numura zābaka nospiedumu uz muguras lejasdaļas jau pamet nozīmīgu valsts dienestu vadību.

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka, salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem, tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.

Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Godātā redakcija, vēlos pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam iemeslam mūsu kopīgajām ķezām. Proti, lozungiem. Ņemšanās ap partiju programmām, valdības deklarācijām un sirdsdziļu attiecību smeldzes izliešanu no Saeimas tribīnes ir par maz. Labi, bet maz.

Jāizpurina un jāatjauno ne tikai politikas saturs, personāži un ideoloģijas, jārevidē arī lozungu saimniecība. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un pielāgojot pārbaudītas vērtības mūsdienu sabiedriski politiskajai caurejai situācijai. Daļa vienkārši jātulko, daļa jāmodificē, un būs pa kādam vecam labam aizmirstam, kuri vienkārši jāceļ atkal saulītē.

Tā mana studenta jaunība Rīgas centrā ilgus gadus bija neona uguņu apstarota, kas no Padomju bulvāra nama jumta vienkārši un gaumīgi postulēje «SLAVA PSKP». Savukārt Ganību dambi šķērsojošo tiltu malas rotāja filosofiskais «Trešais – piecgades izšķirošais gads», ko nomainīja paša Ļeoņidiļjiča prātula «Ekonomikai jābūt ekonomiskai».