Saistībā ar Covid-19 pandēmiju Latvijā ir izskanējuši apgalvojumi, ka tagad daudzi emigranti atgriežas, lai paglābtos no bīstamā vīrusa uzliesmojuma savā mītnes zemē. Līdzās dzēlīgām piezīmēm, sak, atbraucāt te citus inficēt, šis apgalvojums tiek arī izmantots, lai pierādītu, ka pandēmija veicina Latvijas valstspiederīgo remigrāciju. Taču šādi pieņēmumi drīzāk liecina par vēlmju domāšanu, nevis par būtiskām izmaiņām darbaspēka migrācijā.
Pašlaik publiski pieejamie dati liecina, ka pandēmijas iespaidā kopumā ir atgriezušies 5000 cilvēku. Saskaņā ar Ārlietu ministrijas apkopoto informācija marta beigās esot bijuši vēl apmēram četri tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Taču ne visi, kurus ĀM diezgan brīvi definē kā repatriantus, ir uzskatāmi par tādiem, kas atgriezušies no pastāvīgas dzīves ārvalstīs uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Lai gan "repatriācijas dati" neļauj spriest, no kādām valstīm pārsvarā atgriežas un kāda ir atgriešanās motivācija, ir skaidrs, ka šo cilvēku vidū ir gan aizkavējušies tūristi, gan tādi, kas Latvijā plāno pārlaist pandēmiju, bet ne palikt uz pastāvīgu dzīvošanu.
Apvienotajā Karalistē (AK) – populārākajā latviešu migrantu mītnes zemē un vienlaikus arī Eiropas valstī, kurā ir visvairāk Covid-19 upuru – dažbrīd arī var novērot šādu patvēruma domāšanu. Atsevišķi tur dzīvojošie Latvijas valstspiederīgie joprojām meklē iespējas, kā nokļūt dzimtenē. Taču tā, bez šaubām, ir tikai saujiņa cilvēku pret to latviešu migrantu kopumu, kas ar ģimenēm, īpašumiem un citām saistībām palikuši AK un negrasās to pamest. Turklāt jāņem vērā arī tie latviešu migranti, kas slēgto robežu dēļ ir iestrēguši Latvijā un nevar atgriezties pie savām ģimenēm.
Ja Covid-19 ēnā tomēr gribam saprast kaut ko svarīgu par Latvijas emigrantiem, tad to ļauj izdarīt jau pats fakts, ka pandēmijas iespaidā pietiekoši daudzi aizbraukušie sāk skaidrāk apzināties, ka Latvija var būt izeja brīdī, kad reālo un iespējamo zaudējumu nasta mītnes zemē kļūst pārāk smaga.
