Valsts prezidentes apsveikums Latvijas iedzīvotājiem Ziemassvētkos Latvijas Televīzijā
Labvakar, mīļie skatītāji!
Man prieks šajā Ziemassvētku vakarā atkal ar Jums brīdi būt kopā. Mēs esam šos svētkus ilgi gaidījuši, nu, šovakar, tie ir klāt.
Nāc, Dieviņ, pie manīm
Šovakar vakarēt –
Balti mani liepu galdi,
Tīra mana istabiņa.
Svētku prieks ir ne tikai tajā brīdī, kad tie ir atnākuši un kad viss tiem ir sagatavots. Varbūt vēl lielāks prieks ir gatavošanās svētkiem, sevišķi bērniem, – eglītes pušķošana, dāvanu tīšana, un varbūt satīt dāvanu ir lielāks prieks nekā to attīt. Dāvināšanas prieks ir tikpat liels, ja ne pat vēl lielāks par saņemšanas prieku. Galvenais, ka mēs esam svētkiem gatavojušies un esam gatavi tos uzņemt savā sirdī.
Dažreiz ļaudīm pazūd svētku noskaņa, jo, šķiet, materiālā pasaule ar savām prasībām mūs nomāc, par daudz no mums sagaida, mēs nespējam visam tikt līdzi. Tad ir jāatceras, ka mums pašiem ir kontrole pār savām jūtām, noskaņām un pār saviem svētkiem. Ziemassvētki ir ģimenes svētki, tie pieder katrai ģimenei, un katrs var tos veidot, kā viņam tīk. Turīgās ģimenēs varbūt ir citādi apstākļi nekā trūcīgās, bet to prieku, kas ir sirsniņā katram bērnam, nekas nevar ne pielikt, ne atņemt, jo katrs bērns zina, ka dāvanas, kas ir dotas ar mīlestību, ir tās vērtīgākās un svarīgākās. Mums nevajag, lai bērni kļūtu mantkārīgi un kašķīgi par to, ka vienam ir vairāk dāvanu nekā citam, ka vienam ir dārgākas, skaistākas, spožākas mantas, nē, bērnam ir jājūt, ka viņu mīl tēvs un māte, brāļi un māsas, vecāmāte, vecaistēvs, krusttēvi un krustmātes, radi un draugi, un tas vajadzīgs mums visiem.
Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus piedzimšanu, un tie ir svētki, kad katrs jūt sevī atdzimstam to mazo bērnu, kas mēs katrs kādreiz bijām. Mēs atceramies tās tālās dienas, kad katrs arī jutām to prieku, kādu tikai bērns prot izjust, kad visa pasaule šķita vēl svaiga un neapgūta un katra jauna lieta, kas notika, pati par sevi jau bija brīnums. Es atceros tādu brīdi, kad vecāmāte uz laukiem kara laikā man uzdāvināja cieti vārītu olu – tādu sajūsmu es reti esmu savā mūžā izjutusi par kādu citu varbūt daudz dārgāku lietu. Spēja priecāties bērnam piemīt dabiski. Mums – lielajiem un pieaugušajiem – ir tā jāatceras un jāmācās no bērniem.
Jēzus silītē mūs apveltīja kā glābējs, kas ir nācis pasaulē, lai mūs atpestītu no mūsu miesas un mūsu vieliskās dzīves smaguma. Grēki ir mūsu maldi, tās ir visas tās kļūdas, ko mēs pieļaujam gan pret sevi, gan pret citiem. Kristus bērna piedzimšana ir atgādinājums, ka mūsu dvēsele katrus Ziemassvētkos var atdzimt no jauna ticībā, cerībā un mīlestībā, var atdzimt priekā. Ziemassvētki mums atgādina, ka nākotne ir mūsu un katru dienu mēs varam atdzimt no jauna, jo šī pestīšana ir apziņas sajūta. Mēs izjūtam to svētkos, kad esam īpaši tam posušies, un vēl skaistāk būtu, ja mēs šo sajūtu varētu paņemt līdzi visa gada garumā. To es novēlu jums katram. Atcerieties to priecīgo bērnu, kas kādreiz jūs bijāt, atcerieties bērnus sev apkārt, cik viņi trausli, saudzējami, un atcerieties, ka Dieva mīlestība ir ar mums visiem, tāpat kā savulaik, kad mums bija mūsu vecāku mīlestība.
Lai jūsu svētki būtu priecīgi, svētīgi un gaiši un lai Ziemassvētku gaisma jūs pavada visu nākamo gadu!
