Es jūtos ļoti nedroši ne jau tāpēc, ka man nebūtu naudas, bet man labu laiku nav vairs nekāda viedokļa par to, kas valstī notiek. To laikrakstam Dienas bizness intervijā saka rakstniece un uzņēmēja Andra Neiburga.
Pašā Vecrīgas sirdī savus viesus gaida A. Neiburgas īpašumā esošais, pilnībā renovētais jūgendstila nams - tagad Hotel Neiburgs. Kādreizējie dzīvokļi pārtapuši viesnīcas numuros ar neatkārtojamu skatu pa logu, kas ļauj ieraudzīt Rīgas seju, kādu to grūti atrast pat fotomākslas albumos. Viesnīcas restorānā dienas vidū lielākā daļa galdiņu ir aizņemti, tas jau atradis savus cienītājus.
Kā jūs šajā laikā nonācāt līdz domai par viesnīcu-restorānu?
Pirmkārt, doma neradās šajā laikā. Šāds projekts ir ilgstošs process, kas kopumā vilkās apmēram gadus piecus. Sākām to attīstīt laikā, kad bija pilnīgi cita situācija gan ekonomikā, gan viesnīcu un tūrisma biznesā. Turklāt tagadējās viesnīcas māja piederēja mums pašiem. Protams, celtniecība sanāca laikā, kad tā bija visdārgākā, bet numuri viesnīcā jāpārdod tagad, kad tas ir visgrūtāk. Tomēr šis projekts man ir ļoti īpašs, jo tas ir ģimenes mantojums. Tas nekad nav bijis tikai biznesa jautājums. Treknajos gados nebūtu bijis īpašu problēmu šo māju sadalīt dzīvokļos, bet šī ēka ir viena no Vecrīgas jūgendstila simboliem. To var atrast praktiski visās Rīgas tūrisma grāmatās. Mums likās, ka šī māja ir ģimenei jāsaglabā. Domājām, ko šeit var darīt — dzīvokļi Vecrīgā nez vai ir tā ejošākā prece, turklāt viesnīcas projektā vislabāk bija iespējams saglabāt esošo mājas raksturu. Tas mums bija ļoti svarīgi.
Tomēr mēs nejūtamies pārāk nedroši, lai gan situācija ir šobrīd ļoti smaga. Apzināmies, ka savu lietu esam izdarījuši ļoti labi un tas vieš pārliecību. Ja vien vispār šajā valstī kaut kas mainīsies un ies uz labo pusi, tad arī mēs dzīvosim.
Pieņemt lēmumu no šī gada sākuma palielināt PVN par 16% — tas nozīmē nozari iznīcināt. Es domāju, ka daudzi no šī trieciena neatkopsies. Tieši viesnīcu nozare piedzīvo krīzi visā pasaulē, bet citas valstis PVN pazemina, kamēr pie mums viss atkal notiek īpaši- radikāli pretēji. Latvija atkal ir vissliktākajā situācijā, jo tik dramatiski PVN nav pieaudzējusi neviena valsts. Cik vienkāršoti un primitīvi ir jādomā, ja valsts šādi domājusi palielināt savus ienākumus! Mēs redzam, kas notiek ar viesnīcu biznesu, cenas ir ļoti sarukušas. Īstenībā notiek nežēlīgs dempings, bet tā jau vairs nav gudra konkurences cīņa. Tas, ka viesnīcas pat pārpērk viena no otras gultas, solot, ka es pārdošu vēl par 5 eiro lētāk, tas nav normāli un sakropļo tirgu. Tāpat kā nav normāli četru un piecu zvaigžņu viesnīcām pārdot sevi par trīs zvaigžņu viesnīcu cenu vai pat zemāk. Tā nav ilgtermiņa politika. Tas ir iemesls, kāpēc mēs savu viesnīcu neatvērām jau šovasar, jo ielekt jaunai viesnīcai šajā vidē ir ļoti smagi.
Skatos, ka viesnīcai piederošais restorāns ir labi apmeklēts. Pašlaik nemaz tik bieža parādība Vecrīgas restorānos...
Restorānā mums iet labi. Mēs priecājamies, ka esam savam klientu lokam piesaistījuši vietējos cilvēkus, un tas arī bija mūsu mērķis, restorānu ierīkojot. Mēs nevaram orientēties tikai uz tūristiem un viesnīcas viesiem. Jo skaidrs, ka viesnīcas viesi parasti vairāk vēlas izbaudīt piedāvājumu ārpus viesnīcas. Latvijā mums gan ir tādi stereotipi, ka vietējie cilvēki ļoti reti iet uz viesnīcu restorāniem vienkārši vakariņās. Viņiem ir kaut kādi aizspriedumi. Tāpēc mēs gribējām šo priekšstatu lauzt un dabūt pie sevis iekšā garāmgājējus. Un tas mums ir izdevies.
Jūsu viesnīcā ir arī tāda viesnīcām netipiska telpa kā bibliotēka?
Mēs gribējām, lai viesiem būtu iespēja paņemt kaut ko palasīt. Šī patiešām ir lasāma bibliotēka, nevis dekoratīvi plaukti. Tur ir visās valodās populāra un mazāk populāra literatūra. Te var atrast gan pašu, gan draugu grāmatas, gan speciāli arī viesnīcai iepirktās.
Jūsu grāmata Stum Stum arī ir šeit?
Manas grāmatas šeit nav, jo šīs grāmatas arī man pašai vairs nav. Izdevu to 2004. gadā, bet savā rīcībā esošos visus savas grāmatas eksemplārus uzdāvināju draugiem.
Vai šobrīd kaut ko rakstāt?
Par rakstīšanu neesmu domājusi ļoti sen. Kad viesnīcas projekts pa īstam sākās — projektēšana un renovācija, es vēl kādu brīdi mēģināju paralēli rakstīt, bet tad sapratu, ka nevaru sevi salauzt, nododoties divām lietām, un tad katrai no tām nekvalitatīvi.
Jūs pašlaik jūtaties kā uzņēmēja?
Jā, arī kā uzņēmēja, lai gan man ir ļoti maz kontaktu uzņēmēju vidē, starp šiem cilvēkiem man nav tuvu draugu.
Kā jums šķiet, vai literatūra šajā laikā ir svarīga?
Tā ir svarīga. Tā vienmēr būs svarīga, pat ja runājam par to sabiedrības daļu, kam literatūra nav dzīves pamatnodarbošanās. Grāmatnīcās arī tagad ir diezgan cilvēku, arī pie oriģinālliteratūras plauktiem. Cits jautājums, ko viņi tur meklē un kādu literatūru izvēlas. Jautājums arī, kāda attieksme sabiedrībā ir pret kultūru vispār. Diemžēl šķiet, ka kultūra mums tagad ir pēdējā vietā, ka pa priekšu vajag paēst, apģērbties, pabarot bērnus.
Tās, protams, ir eksistenciālās vajadzības, bet kultūra arī ir tāda vajadzība. Taču, ja nav valsts finansētas kultūras, mēs paliekam kultūras vakuumā vispār. Jo kultūra jau ir tā lieta, kas mums ļauj domāt pāri ikdienai. Pretējā gadījumā paliek tikai tās domas, ko es šodien ēdīšu, kur likšu kāju, tad dzīve ar to arī aprobežojas.
Tāpēc tagad tas, kas notiek ar mākslas un mūzikas skolām, izglītību vispār- tā ir liela katastrofa. Kā mēs varēsim dot jaunajai paaudzei kaut kādus dzīves atskaites kritērijus? Jā, radošie cilvēki zināmā mērā ir misionāri un savu darbu darīs, bet katram skolēnam un pusaudzim kultūru vispirms ir jāiemāca pazīt. Ja valsts pēc veiktās funkciju vērtēšanas pat vairs pieklājības pēc nebaidās pateikt, ka kultūra nav būtiska, ko tad lai sagaida no cilvēkiem? Sabiedrība bez kultūras kļūst ļauna un primitīva. To mēs redzam kaut vai komentāros interneta portālos. Tas nav nekas cits kā bezkultūra. Ļaunums pašlaik sabiedrībā ir ļoti biedējošs.
Vai jums pašai vienmēr izdodas pacelties virs tīri sadzīviskā līmeņa, skatīties plašāk?
No darba brīvajā laikā — jā. Bet vispār ir ļoti smagi, domājot varbūt nevis tīri par to sadzīvisko, bet par to, kas valstī notiek. Man ir skaidri mani kritēriji dzīvē un darbā, bet apkārtējā sabiedrībā lielākos mērogos es vairs nesaprotu, kas ir labi un kas ir slikti. Man patīk Fonteina sacītais, ka viņš izvēlas būt opozīcijā un runāt par sliktām lietām. Tomēr uzsverot, ka notiek jau arī labas lietas, tomēr aiz tām bieži slēpjas sliktas lietas. Šo citātu es varētu attiecināt uz neseno notikumu ar Bērnu slimnīcu.
Tāpēc es nezinu, kam ticēt, un īstenībā neticu nekam. Ļoti liela vilšanās ir bijusi arī kopš tās pašas lietussargu revolūcijas laikiem un es tagad nevarētu pieslieties nevienam spēkam vai viedoklim. Vienmēr ir tā doma, kas aiz kā slēpjas? Un cilvēki ir tik ilgi un mērķtiecīgi mānīti, ka no tā ir iestājies ļoti liels nogurums, ka pat vairs negribas meklēt un atrast to patiesību. Es domāju, ka tā jūtas daudzi.
Es nejūtu sevī ne aicinājumu, ne spēku, ne spēju, lai kaut ko būtisku darītu un mainītu. Man trūkst pašpārliecības. Un es zinu ļoti maz inteliģentu cilvēku, kam šī pašpārliecība ir pietiekami liela, lai viņi atļautos nebaidīties kļūdīties.
Teicāt, jums trūkst pašpārliecības. Vienam vidējam Latvijas iedzīvotājam varbūt liktos — kāds tam iemesls? Jums ir gan materiālā, gan garīgā bāze...
Es jūtos ļoti nedroši ne jau tāpēc, ka man nebūtu naudas, bet man labu laiku nav vairs nekāda viedokļa par to, kas notiek. Tas viss ir drausmīgi sarežģīti un es baidos, ka nespēšu būt pilnīgi godīga atbildēs. Godīga- ne tādā izpratnē, ka es melotu, bet es nezinu, kas ir labs un kas ir slikts šodienas sabiedrībā, vērojot politiskās un ekonomiskās tendences...
Ir cilvēki, kas uzskata, ka risinājums ir doties kaut kur citur, uz citu valsti...
Par došanos projām neesmu domājusi. Ja es būtu jaunāka, varbūt arī par to domātu. Man vienmēr ir licies, ka es tā īsti dzīvot citur nevarētu. Jebkurā sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kas nemitīgi meklē kaut ko citu. Ne vienmēr pamudinājums ir tikai tas, ka šeit ir ekonomiski sliktāki apstākļi. Tas varbūt ir papildu faktors. Bet cilvēki, iespējams, grib izmēģināt dažādas lietas. Būtisks ir arī izaugsmes faktors, ja, piemēram, medicīnā vai citā jomā ar ievērojami apcirptu finansējumu tu vairs nevari sev atrast normālu pielietojumu un novērtējumu, tad tas ir arguments, meklēt to kaut kur citur. Protams, «gliemežu lasītājiem» lomu nospēlē citi faktori.
Ja sakāt, ka tā īsti citur dzīvot nevarētu, tad kas ir tas foršais, kas jūs Latvijā notur?
Kultūra. Mūzika. Māksla. Bet ir arī šausmīgi daudz foršu cilvēku. Tie Latvijas cilvēki, kas ir forši, ir foršāki nekā foršie cilvēki ārzemēs. Man nereti ir ļoti grūti tā pa īstam saprasties ar Rietumu cilvēkiem, jo tur prevalē kaut kādas pieklājības formalitātes. Mēs reti ar viņiem varam runāt par patiesi būtisko. Mūsu cilvēki, tie, kas par būtisko aizdomājas, prot arī par to runāt.
Tas ir labais mantojums no krievu kultūras — virtuves filozofija zināmā mērā. Var būt, ka jaunākās paaudzēs tas tagad zūd, bet es uzskatu, ka lietišķais tonis netraucē cilvēcīgajam.
