Samulsināja Valsts prezidents Egils Levits, nesen televīzijā paužot, ka valdība Covid-19 krīzes pārvarēšanā darbojas klupdama un krizdama, taču pareizā virzienā. Kas ir šis pareizais virziens? Uz to īsti atbildes nav.
Labi, varam minēt. Pirmā pazīme varētu būt saslimšanas mazināšana, ar pandēmiju saistītu ierobežojumu atcelšana. Virzība uz to it kā būtu, bet tad aktualizējas jautājums par izvēlētās taktikas pareizumu un tempiem. Esam jau rakstījuši, ka, piemēram, Igaunijā un Lietuvā, kam visdrīzāk varam līdzināties, ierobežojumu ekonomikai periods bija īsāks, līdz ar to nav brīnums, ka kaimiņvalstīs izaugsmes tempi ir krietni labāki par tiem, kas pie mums novēroti. Proti, gliemezis gan var iet tajā pašā virzienā, kurp zaķis, taču, ja tempi ir nesalīdzināmi, tad ar virzienu vien nepietiek. Mums ir atvērtas ekonomikas, ja sākam atpalikt, tas uzreiz atstāj iespaidu uz darbaspēka migrāciju un investīcijām, bet sekundāri – arī uz nodokļu slogu to maksātājiem.
Ne mazāk pārsteidzošs bija Ministru prezidenta Kariņa teiktais, pamatojot atteikšanos iepauzēt ar nodokļu reformas spēkā stāšanos uz daudzo atklāto kļūdu labošanas laiku. Nodokļu izmaiņas, viņaprāt, esot nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka visi Latvijā strādājošie ir sociāli apdrošināti. Viņš uzskata, ka Covid-19 krīze parādīja lielo nevienlīdzību starp cilvēkiem, kas strādā un par kuriem maksā sociālo nodokli, un tiem, par kuriem to nemaksā. Skaisti jau tādas frāzes izklausās, taču vismaz premjeram bija jāzina, ka šī reforma attiecas ne jau uz tiem, kuri nodokļus nemaksā, bet gan uz tiem, kas maksā. Tostarp sociālos. Proti, nodokļu slogs tiek palielināts legāli nodarbinātajiem, tiek radīta sistēma, kad faktiski tiek liegts strādāt nepilnu darba laiku un neregulāru radošu darbu.
Ja vārdos tiek deklarēts par nodokļu nomaksas atvieglošanu, tad praksē šajā ziņā tiek būvētas jaunas birokrātiskās barikādes legāli nodarbinātajiem. Un tas ir laikā, kad, kā vēsta Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka, ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā Latvijā palielinājies par 1,6 procentpunktiem līdz 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tātad valsts tiek vadīta pareizajā virzienā? Vai varbūt atrunāsies, ka šo frāzi uz šo tēmu neattiecinām?
Jā, un vēl pie jautājuma par galīgi ne - kvalitatīvās nodokļu reformas stūrgalvīgu ieviešanu der pieminēt arī Kariņa tēzi, ka, nonākot kaut kādās grūtībās, piemēram, Covid-19 krīzē, viena daļa legāli strādājošo neesot bijuši nekādā veidā pasargāti. Valdībai esot bijis milzu izaicinājums rast veidu, kā izveidot atbalsta programmas. Atkal gribas teikt: faktus galdā! Kur bija tie badā mirstošie legāli nodarbināto pūļi? Un kāpēc cilvēki nevarēja turpināt strādāt – vai tikai ne valdība bija tā, kas to aizliedza? Taču, ja kāds rada ierobežojumus citiem, viņam pašam par to arī jāatbild! Ja kādai nodarbināto kategorijai bija ar politisku (vēl var diskutēt, cik pamatotu) lēmumu aizliegts pelnīt sev iztiku, valstij bija jāizmaksā par to kompensācija, nevis jālāpās ar visa veida pabalstiem.
Un otra lieta – vai tad visi, kas bija grūtībās nonākuši, saņēma atbalstu? Nē! Bija un joprojām ir liela daļa tādu nodokļu maksātāju (arī uzņēmumi tostarp), kas vēl joprojām cer uz politiķu solījumu pildīšanu, un ir arī zināms par tādiem gadījumiem, kad uzņēmēji biznesa darbību atjaunot nesteidz, jo valsts atbalsts ir lielāks par to, ko paši spētu nopelnīt un maksāt darbiniekiem. Protams, der pieminēt arī ministra Vitenberga vēstīto, ka Ekonomikas ministrija veidojot 30 jaunas atbalsta programmas uzņēmējiem, šo atbalsta programmu virsmērķis būšot nozīmīgi palielināt eksporta apmērus. Ir lieliski, ka valsts tiecas atbalstīt kādus uzņēmējus, bet gana daudz dzirdēts par to, ka citur, tostarp kaimiņvalstīs, šajā ziņā ir labāk. Taču arī šeit ir viens liels “Bet!”.
Ar atbalsta programmām nepietiek, svarīga ir arī kopējā biznesa un vēl plašāk – dzīves vide. Jo, protams, katram, tostarp eksportējošam, uzņēmumam ir svarīgi, lai būtu pieejams tā vajadzībām atbilstošs darbaspēks, dažādi servisa sniedzēji, piemēram, iekārtu apkalpotāji, lai būtu attīstīta infrastruktūra, tostarp darbinieku un viņu ģimeņu atpūtai, tālākizglītībai, veselības uzturēšanai utt. Proti, ir labi fokusēties uz kādām prioritārām grupām, taču nedrīkst aizmirst arī par kompleksu pieeju, līdzsvarotu attīstību valstī kopumā, par iekšējo dažādu produktu un pakalpojumu tirgu, bez kā idejas par eksportu var palikt vien ideju līmenī. Tātad arī šeit ir aktuāls jautājums par iešanu pareizā virzienā.