Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Valsts iestādēm, tai skaitā arī drošības iestādēm, nevar būt savu personīgo interešu, tām ir jādarbojas vienotas konstitucionālas sistēmas ietvaros. Bet ir tā sagadījies, ka «iestādes» atrodas Vienotības ietekmē, intervijā uzsver pie frakcijām nepiederošais 12. Saeimas deputāts, Latvijas Universitātes profesors Ringolds Balodis, kurš šopavasar kļuvis par Nacionālās apvienības biedru

Medijos ir nonākušas ziņas par to, ka ekspremjers Indulis Emsis it kā ir brīdinājis deputātu Askoldu Kļaviņu, izsakot versiju, ka pie notikušā vainīgi ir arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, premjers Māris Kučinskis un KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Kas notiek?

Notiek sabiedriskā viedokļa ietekmēšana ar apzināti veidotiem skandāliem. Cilvēkiem liek novērsties no būtiskā un pievērsties lietām, kuras beigsies ar čiku. Es esmu tiešām ārkārtīgi izbrīnīts, ka šādu jezgu var sacelt par, manuprāt, ārkārtīgi maznozīmīgām lietām, ja paskatāmies pēc būtības. Ja runājam par informācijas nopludināšanu, virknē gadījumu informācija no drošības iestādēm ir gājusi ārā kā pa «laidara vārtiem». Konkrētajā gadījumā par tiem diviem deputātiem, kas tika aizturēti, – Kaimiņu un Kļaviņu – abos gadījumos es nesaskatu pamatu tik lielai jezgai un rezonansei. Ja deputāts Askods Kļaviņš «muhļījās» ar benzīna atskaites papīriem, vai bija pamats prasīt kratīšanas? Ko tad tajās kratīšanās var atrast – degvielas mucas, vai? Trilleris riktīgais, Kučinskis neko nevienam nav teicis, bet Emsis nodarbojas ar analītiku. Kļaviņš kā Žanna d’Arka uz ešafotu dodas, nenododams analītiķi Emsi. Un kas?

Par to, kādēļ ir svarīgi domāt ilgtspējīgi, tostarp ieviest savā biznesa un privātajā ikdienā ESG (vides, sociālie un pārvaldības kritēriji, ko izmanto, lai novērtētu uzņēmuma ilgtspēju un sociālo ietekmi) standartus, Latvijas iespējām ar ESG palīdzību paaugstināt ekonomisko labklājību un pelnīt ar zaļo vērtību ieviešanu un uzturēšanu saruna ar Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāju Jeļenu Buraju.

Ņemot vērā ilgtspējas jautājumu attīstību, kā jūs raksturotu vides, sociālo un pārvaldības jautājumu (ESG) progresa statusu Latvijas biznesā un ekonomikā kopumā? Šobrīd šī tēma ir ļoti aktuāla, un teju visi uzsver tās nozīmi gan valsts kopumā, gan biznesa attīstībā. Taču – kāda ir reālā situācija, vai progress šajā jomā tiešām jūtams un vai mēs ejam pareizajā virzienā?

Savulaik studēju tieši virzienu Vide un uzņēmējdarbība, un mēs jau toreiz būtībā mācījāmies par zaļo ekonomiku, šī tēma Latvijā sāka kļūt nozīmīga jau pirms gadiem desmit. Un vairs nav šaubu, ka ESG un klimata jautājumi kopumā arī Latvijas ekonomikā ir uz palikšanu un arī patērētāji arvien vairāk pieprasa ESG un klimata atbildību no uzņēmumiem. Šī tendence tikai pastiprināsies. Vienlaikus savā ziņā problēma joprojām ir neskaidrie ilgtspējas standarti – mēs redzam, ka daudzi uzņēmumi gatavo ESG stratēģijas u. tml., bet joprojām nav vienotas izpratnes par šo ziņojumu saturu un ESG vērtībām. Ir sajūta, ka patlaban katra banka vai uzņēmums buras cauri visām ESG prasībām faktiski vienatnē. Kādi varbūt apvienojas asociācijā, citi veido kopsadarbības projektus, taču realitātē ir sajūta, ka katrā Eiropas Savienības valstī mēs būvējam šīs sistēmas no jauna. Pašlaik ir jau skaidri definēti ESG ziņošanas un atskaišu standarti, bet nav strikti definēts primārais – kā tieši jāievieš šie ilgtspējas principi savā saimnieciskajā darbībā. Savā veidā arī ESG principu ieviešanā būtu jārada visiem vienādi normatīvi, piemēram, līdzīgi kā ceļu satiksmes noteikumi – katrā valstī un uzņēmumā ir savas specifiskās nianses, taču ir galvenie kopējie kritēriji, kā visiem jārīkojas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs prasības, manuprāt, aizvien vairāk pastiprināsies, ko ietekmēs gan patērētāju pieprasījums, gan arī stingrāka regulācija.

Bez brīvprātīgajiem, valsts atbalsta, sponsoru devuma, labvēlīgiem laika apstākļiem un radošās grupas nesavtīguma tas būtu bijis neiespējami

Tā par latviešu strēlniekiem veltītā Aleksandra Grīna lieldarba Dvēseļu putenis ekranizējuma tapšanu saka tā režisors Dzintars Dreibergs. Tieši šodien kā patriotisma vēstnesis filma piedzīvo savu pirmizrādi. Līdz mielēm izpētītā strēlnieku drosme savā ziņā pavadījusi arī režisoru darbā, jo, kā zināms, vēsturiska kara drāma ir viens no dārgākajiem žanriem, un tas Latvijas kinoindustrijas apstākļos ir ārkārtīgs izaicinājums.

Fragments no intervijas, kas publicēta 8. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Vai pats arī esat savas zemes patriots?

Ļoti apzinos sajūtu, ka patiesi laimīgs es varu būt tieši šeit. Aizbraukt nozīmētu kaut ko sākt no sākuma, un man būtu ļoti liels prieks to nekad nedarīt. Patriotisms ir dziļš un plašs jēdziens, bet, ja vari Latvijā parūpēties par savu māju, apkārtni un tuvākajiem, tad tai brīdī katram personīgi tas arī pāraug par kaut ko plašāku. Tāpat arī šeit dzimušie un augušie cilvēki viens otru saprot krietni labāk, un esam šai vietai ļoti piemēroti. Latvijā jūtos ļoti labi.

Žurnāla Pikolo mērķis ir komunicēt ar bērnu viņa valodā, mēģinot izprast un būt viņa līmenī.

Pikolo ir žurnāls pirmsskolas vecuma bērniem (no trim līdz pieciem sešiem gadiem). «Ideja radās manai kolēģei un draudzenei – māksliniecei Līgai Kičenai (Līga Kitchen), kura ir ilustratore, dzīvo Londonā un sadarbojas ar daudziem Latvijas žurnāliem, mūzikas grupām un modes zīmoliem,» stāsta Katrīna Tālberga, žurnāla Pikolo izdevēja un SIA Mācētprieks īpašniece. Līga piebilst, ka, Latvijā meklējot saviem bērniem kādu jauku aktivitāšu burtnīcu latviešu valodā, viņa secinājusi, ka veikalos gandrīz vispār nekā tāda nav un ir iemesls radīt latviešu bērniem kvalitatīvu, radošu, izglītojošu žurnālu.

Pikolo ir vārds žurnāla galvenajam varonim – mākonītim. Izdevēji to izvēlējušies, jo gribējuši kādu bērniem pazīstamu tēlu, un katrs bērns kopā ar vecākiem ir pētījis debesis un mākoņu formas un zina, ka tas spēj pārvērsties. Mākonis var būt dažāds – savilkties tumšs un dusmīgs, radīt zibeņus un pērkonu, tāpat tas var būt bēdīgs un liet gaužas asariņas. Līga uzsver, ka nosaukuma un krāsu paletes izvēle bija nozīmīga. Abas meklējušas vārdu, kas būtu bezdzimtes, lai žurnāls uzrunātu gan puišus, gan meitenes. «Attīstot žurnāla tēlu, jau no paša sākuma jutu, ka tam ir jābūt ļoti brīvam, draudzīgam un pieejamam,» norāda Līga.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Holivudas filmas mums ir iemācījušas just līdzi galvenajam varonim, kurš ar visiem spēkiem cīnās pret kāda uzņēmuma vai korporācijas paplašināšanās plāniem, un diemžēl lielākoties šie stāsti ir radušies no reāliem piemēriem, kad uzņēmums ir gājis pāri dabai, cilvēkiem un kopienām, lai attīstītos un iegūtu lielāku peļņu.

Taču ārpus filmām nonākam pie nopietna jautājuma, kas aktuāls jebkuram Latvijas uzņēmumam. Attīstība – vai nu tā ir ražotnes paplašināšana vai jaunu pakalpojumu radīšana – ir nepieciešama, lai izceltos uz pasaules skatuves, vairotu eksportu un rezultātā paaugstinātu dzīves kvalitāti vietējiem iedzīvotājiem. Kāds ir pareizais ceļš, lai nenonāktu pretrunā ar ilgtspējīgu darbību?

Sākas pārmaiņu dekāde

Paplašināšanās nedrīkst pastāvēt bez apsvērumiem par to, kā tiek ietekmēta apkārtējā vide un kopiena. Uzskatu, ka uzņēmums nedrīkst domāt tikai par to, kā šodien gūt peļņu uz iedzīvotāju un vides nākotnes rēķina.

2020. gads oficiāli uzsāk izmaiņu dekādi, kuras kopējais mērķis ir samazināt cilvēku atstāto nospiedumu dabā. Jau šobrīd izjūtam vides izmaiņas, ko radījuši cilvēki. Laikapstākļi paliek arvien neparedzamāki, dabas katastrofas notiek biežāk un ir postošākas. Un tiešu ietekmi jūt ne tikai iedzīvotāji, bet arī mēs – uzņēmumi.

Politiķi baidās, ka tiesu sistēma varētu būt pārāk spēcīga. Kam patiesībā kalpo Saeimā sēdošie tautas kalpi, ko Latvijā nozīmē būt «savējam» politiskajām aprindām, un — vai pie mums politiķi rēķinās ar demokrātiskas valsts tradīcijām, ko var izdarīt, ja īpašumā ir medijs?

Par to visu intervijā stāsta bijušais Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, tagad — AT Senāta Administratīvo lietu departamenta senators Andris Guļāns.

Ekonomikas krīze ir ieviesusi savas korekcijas daudzās jomās. Kā tā ir ietekmējusi situāciju tiesu sistēmā?

Tie procesi, kas notiek visā valstī, ietekmē arī tiesu sistēmu, tajā strādājošos. No vienas puses, es saprotu, ka ir krīze, un mums visiem ir jādod sava artava, jācieš savi zaudējumi. Turklāt domāju, ka tiesu sistēmā strādājošie nav tik sliktā situācijā kā zemnieki vai skolotāji. Tajā pašā laikā budžeta un algu samazināšana, kas šobrīd notiek, ilgākā laika periodā atstās ļoti negatīvu iespaidu.

Kāds sakars finansējuma problēmām pašvaldībās ar telekomunikāciju iepirkumiem? No vienas puses, plaši apspriestie finansiālie izaicinājumi Latvijas pašvaldībās ir saistīti ar ierobežotiem resursiem un pamatotu izmaksu pieaugumu dažādās pozīcijās, no otras puses – mēs nevaram ignorēt jau ilgstošu atsevišķu pašvaldību nesaimniecisko pieeju mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumos, lieki šķērdējot valsts un iedzīvotāju naudu.

Citiem vārdiem sakot, ir pašvaldības, kas, nesaimnieciski organizētu un konkurenci ierobežojošu iepirkumu rezultātā jau gadiem pārmaksā par mobilo sakaru pakalpojumiem.

Mobilo sakaru pakalpojumi ir pamatvajadzība, lai pašvaldības varētu pilnvērtīgi un efektīvi pildīt savas funkcijas. Latvijā ir trīs mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas veiktajiem pakalpojumu – zvanu, SMS saziņu un mobilā interneta – kvalitātes mērījumiem – var nodrošināt tos augstā kvalitātē. Tā ir būtiska priekšrocība valsts sektoram, jo konkurence veicina arī izdevīgākas cenas. Šajā ziņā jāuzsver, ka publisko iepirkumu procedūru mērķis ir nodrošināt, ka pašvaldības izvēlas izdevīgāko un labāko piedāvājumu mobilo sakaru pakalpojumu jomā. Tomēr, kāpēc pašvaldības apzināti izvēlas pārmaksāt?

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Pašlaik Latvijas enerģētikas politikas meklējumi liecinās multiplikācijas filmas varonim ezītim miglā, tā ir paziņojis Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Ivars Zariņš, liekot saprast, ka mums nav savas enerģētikas politikas stratēģijas. Jāatzīst, ka Zariņš regulāri pamanās izcelties ar spilgtiem epitetiem, un šajā gadījumā ir trāpīts desmitniekā.

Paanalizējot dažādus politiķu, amatpersonu izteikumus un iespējamos plānus dažu pēdējo gadu laikā attiecībā uz jautājumiem, kas skar Latvijas enerģētiku, kļūst skaidrs, ka runa ir par atsevišķu ideju fragmentāriem uzplaiksnījumiem, nevis konkrētu ekonomiski pamatotu ilgtermiņa stratēģiju. Piemēram, joprojām valdībai nav skaidrības pat par to, kurā vietā vajadzētu būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, par daudz ko citu nemaz nerunājot. Protams, optimismu vieš Ekonomikas ministrijas apņemšanās jau pāris tuvāko mēnešu laikā pabeigt jaunas Latvijas enerģētikas politikas stratēģijas līdz 2030. gadam izstrādi. Gan katram konkrētajam iedzīvotājam, gan biznesam, gan arī pašai valstij šodienas apstākļos ir būtiski saprast, kāds ir plāns šajā sakarā, kas un kā tiks darīts.

Mēbeļu ražotājs Ikea nākotnē plāno padarīt savus produktus pievilcīgākus jaunākas paaudzes pircējiem, tādēļ meklē veidus, kā kļūt modernākam, raksta Bloomberg.

Marta beigās kompānija, izvēloties no vairāk nekā 1100 pieteikumiem, uzaicināja 18 kompānijas uz startup nometni, un uzņēmums BumbleBee Spaces bija starp šiem uzņēmumiem. Uzņēmuma dibinātājs Sankaršans Mērtijs iepriekš bijis inženieris tādās kompānijās kā Tesla un Apple. Viņš izveidojis risinājumu, kā iekārtot mazas telpas un robotizēt mēbeles, lai tās aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas – uzvilkt mēbeles pie griestiem laikā, kad tās netiek izmantotas. Tāpat viņa robotizētajās mēbelēs iestrādāti sensori, kas ļauj to lietotājiem novietot mantas atbilstošā vietā, piemēram, pabīda apavus tuvāk durvīm no rīta vai pakar tenisa raketi tālāk skapī, kad to neizmanto.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Kur ņemt naudu… Tāds ir Latvijā teju vai kulta statusu iemantojis jautājums, kas dažādās intonācijās tiek servēts vienā nozarē pēc otras. Visizteiksmīgāk – veselības aprūpē, taču netrūkst arī citu piemēru. Tā aprīlī publiskajā telpā atkal uzvirmoja runas par Conexus Baltic Grid akciju pārdošanu, uz ko valstij ir pirmpirkuma tiesības. Kā zināms, 2016. gadā Latvijas Gāze tika sadalīta divās kompānijās. Darbu sāka pārvades un uzglabāšanas sistēmas operators AS Conexus Baltic Grid un turpināja sadales sistēmas operators un tirgotājs AS Latvijas Gāze. Kad DB ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam uzdeva pamatotu jautājumu, kur valstij ņemt naudu Conexus Baltic Grid akciju iegādei, viņš atbildēja, sīkāk nepaskaidrojot: «Tas būtu atrisināms jautājums». Kā tad tā? Veselības nozares pārstāvji pēc papildus finansējuma ilgstoši plēšas ar putām uz lūpām, bet akciju iegādei vien atliek pasmelt no kādas slepenas lokālo bagātību glabātavas. Nedaudz ironizējot, tāda, piemēram, pieder savulaik populārajam multiplikācijas filmu seriāla varonim Skrūdžam Makdakam. Viņu, starp citu, žurnāls Forbes vairākkārt ierindoja bagātāko izdomāto personāžu saraksta galvgalī, pīles īpašumu kopējo vērtību lēšot ap 60 miljardiem dolāru. Atgriežoties pie iespējamā valsts finansējuma avota Conexus Baltic Grid akciju iegādei, kam pēc neoficiālas informācijas būtu nepieciešami pāris simti miljonu eiro, vēlāk publiskajā telpā tika minēts, ka jautājumu lielā mērā atrisinātu parušināšanās valsts kapitālsabiedrību naudas koku dārziņos.

Tātad ne visās situācijās valdības vīri un sievas cenšas ieskicēt bezcerības portretu. Tas notiek selektīvi. Turklāt atsevišķos gadījumos risinājumi ietērpti īpaši kreatīvos «brunčos». Piemēram, valstij pilnībā piederošais Latvijas Loto sadarbībā ar Finanšu ministriju īsteno projektu Simtgades loterija ar 3,25 milj. eiro lielu kopējo laimestu fondu, apgrozījumu – 5 milj. eiro un miljonu biļešu, kas katra maksā piecus eiro. No divu gadu laikā gūtajiem loterijas ieņēmumiem vairāk nekā 400 tūkst. eiro paredzēts novirzīt stipendiju atbalsta programmai spožākajiem vidējās izglītības iestāžu absolventiem. No vienas puses var strīdēties, kālab valstij veicināt azarta jeb laimes spēles, sagādājot darbu narkologiem. Tomēr no otras puses simtgades loterija ietver arī vērienīgu stipendiju atbalsta programmu, un cīņā par cēlu mērķi, iespējams, visi ieroči labi. Īpaši mūsdienu saspīlētajos ekonomiskajos apstākļos šī komentāra pirmā teikuma kontekstā. Spriežot pēc jau pirmajā mēnesī pārdotā rekordlielā biļešu skaita un laimētāju plāniem (piemēram, Ēvalds no Dagdas kā sniegu uz galvas uzkritušos 100 tūkst. eiro vēlas ieguldīt, lai tie labumu nestu vēl ilgi – sava meža sakopšanai), projekts vērtējams kā izdevies. Gan jau, ka tuvākajā laikā līdz valsts izveidotam un uzturētam kazino vēl nenonāksim.

Latvijā tapusi jauna spēle Swipe Bo, kas paredzēta spēlēšanai iOS ierīcēs un kuras lejupielāžu skaits AppStore nepilnu divu mēnešu skaitā sasniedzis 35 tūkstošus, turklāt lielākā interese ir no Ķīnas spēļu faniem.

Latvijā radītās spēles ideja ir palīdzēt spēles galvenajam varonim Bo sakrāt atslēgas, lai atvērtu portālu, kas aizved uz nākošo spēles līmeni. Pašlaik spēlē ir pieejami 80 līmeņi. Dažādos spēles līmeņos atrodami arī interaktīvi elementi: portāli, caur kuriem iespējams teleportēties no vienas vietas uz otru, un bīdāmi bloki, kuri palīdz atrast noslēptus spēles elementus. Savukārt, ja spēles līmenis tiks paveikts ar pēc iespējas mazāk gājieniem, spēlētājs tiek apbalvots ar attiecīgu kausu: zelta, sudraba vai bronzas. Ja spēles līmenis šķiet par grūtu, to ir iespējams arī izlaist.

Spēli, kuru izstrādājusi divu cilvēku komanda – mākslinieks Artūrs Cimmermans un programmētājs Vasilijs Siņicins –, lejuplādējama AppStore un to var spēlēt iPhone un iPad ierīcēs. iPhone versija ir bezmaksas, bet iPad versija nopērkama par 0,99 ASV dolāriem (aptuveni 50 santīmiem), Db.lv stāsta galvenais spēles idejas autors Guntis Pontags.

Februārī Vecrīgas centrā, Mazā Monētu ielā 3, atvērta jauna ART viesnīca Sherlock.

Viesnīcā «Sherlock» ir septiņpadsmit dažādu kategoriju apartamenti: trīs luksusa apartamenti, vienpadsmit augstākās kategorijas (superior) apartamenti un trīs studijas tipa numuri. Katram numuram ir savs nosaukums par godu kādam Artura Konana Doila stāsta varonim vai sižetam un tam atbilstošs interjers un iekārtojums. Ēka, kurā viesnīca izvietota, celta gadā, kad izdots pirmais Konana Doila stāsts no cikla «Stāsti par Šerloku Holmsu».

Projekta autors ir arhitekts Edmunds Rimkus. Restaurācijas laikā uz vienas no sienām tika atklāta vēsturiska freska – šis atradums rotā numura interjeru savā pirmatnējā izskatā.

Termins «ART» nav tikai efektīgs viesnīcas klasifikācijas pielikums – visus «Sherlock» numurus rotā mākslinieku autordarbi. Turklāt – atbilstoši īpašnieku iecerei – viesnīcas telpas kļūs par jauno Latvijas mākslinieku un dizaineru darbu izstāžu-pārdošanas norises vietu. Ar laiku ēkas fasāde tiks rotāta ar pazīstamā detektīva bronzas figūru – īstu mākslas objektu ārvalstu tūristu piesaistīšanai.

Valta Disneja filmu studija ir uzvarējusi 18 gadus ilgajā tiesas procesā par Vinnija Pūka multfilmu tēla autortiesībām, raksta The Guardian.

Valta Disneja korporāciju tiesā iesūdzēja Stīvena Šlēzingera (Stephen Slesinger) ģimene, kurš pirmais V. Pūka tēlu 1930.gadā ieviesa savos komiksos, pārņemot lācīša tēlu no A.A. Milna pasaku grāmatas. Pēc Šlēzingera nāves viņa atraitnes pārdeva lācīša Pūka tēlu Disneja filmu studijai, bet 1991. gadā Šlēzingeru ģimene secināja, ka saņēmusi no Disneja filmu studijas par maz un pieprasīja papildus 2 miljardus dolāru. Pūka ekspluatācija Disneja kompānijai izrādījusies ļoti izdevīga, jo Pūks tiražēts gan filmās, gan grāmatās, DVD un spēlēs, kā ekrānu saudzētājs u.c., līdz ar to Pūka tēla popularitāte pielīdzināma tādam Disneja varonim kā Mikimauss.

Uzņēmums Baltu Rotas Siguldā jau 25 gadus darina Nameja gredzenus un gada laikā Rīgā, Siguldā, Turaidā un globālajā tīmeklī visā pasaulē pārdod vairāk nekā 1300 Nameja pinuma rotas – gredzenus, aproces, aproču pogas, kulonus un piespraudes. Tāpat vairāk nekā simt interesentu pērn izmēģinājuši paši uzpīt savu Nameju Baltu Rotu meistarklasēs.

Pērn uzņēmuma meistaru darbs bija redzams arī filmā Nameja gredzens. Uzņēmuma dibinātājs Vitauts Straupe izgatavoja filmas galveno gredzenu, kas bija pirkstā galvenajam varonim visu filmēšanās laiku, kā arī kopā ar uzņēmuma dizaineri Initu Straupi un rotkali Normundu Vanagu iejutās filmas aktieru godā.

Rotkalis Normunds Vanags db.lv demonstrē, kā top Nameja gredzens. Fotogrāfijas skatāmas raksta galerijā!

Interneta vietnē Rokasgramata.com publiskoti, iespējams, Ventspils uzņēmumu «melnās kases» materiāli, kuri liecina par iespējamiem neoficiāli izdarītiem maksājumiem politiskajām partijām.

Tā, piemēram, dažādas summas, kas svārstās no dažiem tūkstošiem latu līdz pat vairāk par simts tūkstošiem latu, iespējams, saņēmuši gan atsevišķi politiķi, gan partijas kopumā. Publiskotie materiāli liecina, ka no tā dēvētā Ventspils uzņēmumu 5% fonda 70 tūkstošus ASV dolāru saņēmis «V.Krištopāns», 84 tūkstošus latu «Jaunais laiks» un 39 tūkstošus latu «Pleskavas šoseja», kā it kā dēvēta partija Latvijas ceļš. Visi šie maksājumi norādīti, kā «fonda ārkārtas izdevumi».

Publiskotajos materiālos redzams arī, ka 2001. gadā no fonda vairāki desmiti tūkstoši dolāru izmaksāti «Pleskavas šosejai» ar norādi «brīvosta» un «par koncesijām».

Nupat Latvijas kinoteātros startējušo režisora Viestura Kairiša spēlfilmu "Piļsāta pi upis/Pilsēta pie upes" pirmajās filmas izrādīšanas dienās un īpašajos seansos kopā noskatījušies jau 13 492 skatītāji.

Tā kļuvusi par visvairāk apmeklēto filmu Latvijas kinoteātros aizvadītajā nedēļas nogalē.

Filma izpelnījusies lielu skatītāju interesi visos novados – izpārdoti seansi gan Krāslavā un Rēzeknē, gan Madonā, Siguldā un Talsos.

Saskaņā ar filmas producenta Gunta Trektera sniegto informāciju filmas tapšanas budžets veidojis 1,5 miljonus eiro.

"Piļsāta pi upis" ir episks mīlas stāsts uz 20. gadsimta 30.-40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona. Filmas galvenajam varonim Ansim jāizvēlas starp divām sievietēm un trīs varām. Par laimi, viņš ir daiļkrāsotājs - pieprasīts pie visiem režīmiem; sākumā visas pilsētas šiltes jākrāso zaļā krāsā, tad sarkanā, pēc tam sarkanais jākrāso ciet ar brūno. Neskatoties uz to, ka stāsta vēsturiskais fons ir dramatisks, tajā ir vieglums, jaunu cilvēku attiecību jutekliskums un humors. Pāris gadu laikā Ansis piedzīvo pārvērtību no neveikla jaunekļa līdz vīrietim, kura izvēles liecina par cilvēkā "cīši" iekodētu humānisma stīgu.

Kinoteātrī Forum Cinemas nosvinēta Staņislava Tokalova un Jura Kursieša režisētā seriāla “Padomju džinsi” pirmo divu sēriju pirmizrāde.

“Padomju džinsi” ir stāsts par biksēm, kas izmainīja pasauli, un tas būs skatāms kinoteātros visā Latvijā no 1. marta.

Seriāla scenāriju rakstīja Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, balstoties uz trim patiesiem stāstiem. “Padomju džinsi” ir traģikomisks stāsts par brīvdomātājiem un konformistiem, par attiecībām un izvēlēm, par robežu un pasaules atvēršanos. Un par biksēm, kas izmainīja pasauli! Septiņdesmito gadu izskaņā – laikā, kad visā PSRS ir izvērsta pati sīvākā propaganda pret rietumu kultūru – kādā Latvijas psihiatriskajā slimnīcā kvēls rokmūzikas fans ir izveidojis veiksmīgu un nelegālu pagrīdes džinsu ražotni.

Nīderlandes kompānija VDL piedāvājusi Lietuvas galvaspilsētai ieviest sabiedriskā transporta sistēmu Phileas – tramvajus ar gumijas riteņiem, vēsta Lietuvas plašsaziņas līdzekļi.

Piedāvātais risinājums ir pilnīgi jauna sabiedriskā transporta koncepcija, kas pirmo reizi tika ieviesta Nīderlandes pilsētā Eindhovenā, norādīja VDL Advanced Public Transport Systems direktors Rūds Bouvmans (Ruud Bouwman). Pirmie šādi tramvaji veduši pasažierus no pilsētas centra līdz lidostai.

Phileas tramvaji var arī bez vadītājiem pārvietoties pa iepriekš ieprogrammētu ceļu. Tas tiek nodrošināts izmantojot speciālus magnētus, kas iestrādāti asfalta segumā, bet tramvajam nepieciešama atsevišķas joslas izveide. Magnēti tiek izvietoti 3 – 4 metru attālumā cits no cita.

Transportlīdzekļa garums, atkarībā no sekciju skaita, var sasniegt no 18 līdz 26 metriem. Kā Lietuvas portālam eBus.lt pastāstīja R. Bouvmans, tad tramvajus var pielāgot klienta vēlmēm gluži kā Lego klucīšus.

Ekonomikas ministrija (EM) strādā pie jaunas Latvijas enerģētikas politikas stratēģijas līdz 2030. gadam izstrādes, ko sola nodot sabiedrības apspriešanai jau šā gada jūlijā, bet pieņemt- šā gada septembrī.

To a/s Latvenergo un Pasaules enerģijas padomes Latvijas nacionālās komitejas rīkotajā konferencē sacīja EM valsts sekretārs Juris Pūce. «Jauna enerģijas politikas stratēģija Latvijā ir ļoti nepieciešama, jo pašlaik Latvijas enerģētikas politikas meklējumi liecinās multiplikācijas filmas varonim ezītim miglā. Bez kopējās nozares attīstības vīzijas likumi un noteikumi Latvijā tiek pieņemti par labu tai interešu grupai, kas spēj to «deķīti» stiprāk paraut uz savu pusi,» norādīja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis Ivars Zariņš.

«40% atjaunojamo energoresursu īpatsvars Latvijas energobilancē ir sasniedzams lielums- jau pašlaik esam sasnieguši 34,6% īpatsvaru, taču zaļās enerģijas īpatsvara pieaugums turpmāk galvenokārt sasniedzams uz siltumenerģijas un transporta sektora bāzes. Atjaunojamiem energoresursiem ir nepieciešams atbalsts, bet tam ir jābūt sabalansētam un ilgtspējīgam, jo pašlaik tas ir pārmērīgs. Priekšroka jādod atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju attīstīšanai Latvijā,» Latvijas enerģētikas nākotnes politikas virzienu iezīmēja ekonomikas ministrs Artis Kampars. Viņš sacīja, ka Latvija ir labi pastrādājusi savas elektroenerģijas bāzes jaudu attīstībā un atjaunošanā, tāpēc tuvākajos gados lielas investīcijas šajās stacijās vairs nebūs nepieciešamas.