Bez brīvprātīgajiem, valsts atbalsta, sponsoru devuma, labvēlīgiem laika apstākļiem un radošās grupas nesavtīguma tas būtu bijis neiespējami
Tā par latviešu strēlniekiem veltītā Aleksandra Grīna lieldarba Dvēseļu putenis ekranizējuma tapšanu saka tā režisors Dzintars Dreibergs. Tieši šodien kā patriotisma vēstnesis filma piedzīvo savu pirmizrādi. Līdz mielēm izpētītā strēlnieku drosme savā ziņā pavadījusi arī režisoru darbā, jo, kā zināms, vēsturiska kara drāma ir viens no dārgākajiem žanriem, un tas Latvijas kinoindustrijas apstākļos ir ārkārtīgs izaicinājums.
Fragments no intervijas, kas publicēta 8. novembra laikrakstā Dienas Bizness:
Vai pats arī esat savas zemes patriots?
Ļoti apzinos sajūtu, ka patiesi laimīgs es varu būt tieši šeit. Aizbraukt nozīmētu kaut ko sākt no sākuma, un man būtu ļoti liels prieks to nekad nedarīt. Patriotisms ir dziļš un plašs jēdziens, bet, ja vari Latvijā parūpēties par savu māju, apkārtni un tuvākajiem, tad tai brīdī katram personīgi tas arī pāraug par kaut ko plašāku. Tāpat arī šeit dzimušie un augušie cilvēki viens otru saprot krietni labāk, un esam šai vietai ļoti piemēroti. Latvijā jūtos ļoti labi.
Vai šāds noskaņojums kalpo arī par pamatu idejai par turpat 85 gadus vecā Aleksandra Grīna trīsdaļīgā romāna ekranizējumu?
No tā brīža, kad no ekonomikas pārgāju uz kino, tieši šādi darbi mani interesējuši visvairāk. Neesmu mazu, psiholoģisku drāmu cienītājs, kurās sižets risinās vienas istabas ietvaros. Man ļoti svarīgi izklāstīt tos daudzos Latvijas stāstus, ko, šķiet, mums vajadzētu zināt. Pretējā gadījumā esam kā tāds vertikāli nosprausts miets, kas pie katra pagrūdiena var apgāzties. Ja pārzinām savas valsts vēsturi, tās ir ļoti spēcīgas saknes, kas mūs tur. Spilgtu vēsturisku piemēru tomēr pietrūkst. Gāja gadi, kad īsti par daudz ko nevarēja runāt, tostarp par strēlnieku stāstiem. Tālab jāsaprot, cik nenovērtējams ir Grīna devums, no kā varam pasmelties.
Vai kopumā nešķiet, ka tagad ir pateicīgs laiks piedāvāt filmu, jo uz viļņa ir noskaņojums un mudinājums skatīties latviešu kino?
Pirmkārt, kino industrijas pārstāvju rokās ir veidot stāstus, ko citiem gribas redzēt. Taču, manuprāt, šis rudens tomēr savā ziņā nav tas veiksmīgākais, jo kulta romāna ekranizējumam Jelgava 94 skatītāju skaitam vajadzēja būt krietni lielākam. Tāpat režisora Jura Kursieša drāmai Oļegs vai Andra Gaujas Nekas mūs neapturēs, kas ir labas filmas, un arī citām. Taciņa uz kinoteātri tomēr vēl nav pietiekami dziļi iemīta. Tālab grūti prognozēt arī Dvēseļu puteņa skatījumu rezultātus.
Jautājums filozofiskai apcerei: ko, jūsuprāt, nozīmē dvēseļu putenis?
Manuprāt, tas visprecīzāk pateikts kādas piecas lappuses pirms grāmatas beigām. Tur ir ļoti emocionāla epizode, ko neietrīsoties nav iespējams izlasīt. Tajā aprakstīts mirklis, kas vispār raksturo jaunu puišu – strēlnieku – pasauli. Tas ir brīdis, kad galvenajam varonim Artūram ir vissmagāk un viņš viens atskārst, ka ierastajā dzīvē būs ļoti grūti atgriezties. Tai pašā laikā viņš saprot, ka apstāties nedrīkst, jo tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā viņš var palīdzēt, lai nākamajām paaudzēm nekas tāds nav jāpiedzīvo. Un tad puteņa baltumā un ievainojuma rādīšanās stadijā Artūrs pamana tēlus – citu strēlnieku dvēseles, kas ir ar viņu un arī nepadodas. Tāds ir latviešu strēlnieku devums, ka viņi gājuši līdz galam, lai mēs būtu šodien tur, kur esam. Tās ir mums apkārt puteņojošās dvēseles, kuras reizē ir gan trauslas, gan asas.
Skaidrs, ka nevar pārdzīvot karu un palikt tāds pats kā pirms tā. Viņi visi zaudējuši savu jaunību un kaut kādā ziņā sakropļoti. Nedomāju tikai fiziskus ievainojumus. Karš ir vislielākās šausmas dzīvē, ko pieredzēt. Tur vispār nav nekā skaista, un maitas ir tie, kuri to glorificē kā kaut ko varonīgu un labu.
Vēsturiska kara drāma ir viens no dārgākajiem žanriem, ko pasniegt uz ekrāna. Kā savilkāt galus kopā, ņemot vērā Latvijas kino nozares gada budžetā esošos vien dažus miljonus eiro?
Tas tiešām ir dārgs žanrs. Te man ir labs piemērs. Filmas mūzikas autore ir latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane. Uz viņas sākumā uzdoto jautājumu par budžetu, optimisma pilns atbildēju, ka gan jau divus miljonus eiro savāksim. Savukārt viņa nopriecādamās: «Ļoti labi! Tad jau tev tā kaujas epizode sanāks, bet cik ir visai filmai?» Un tad tu pēkšņi saproti punktu, kur atrodies šai pasaulē ar savu nodarbošanos. Līdz ar to Latvijā kaut kas tāds ir iespējams tikai uz milzīga brīvprātīgo darba pamata un nesavtīguma. Protams, ir arī sava daļa, kas nav iespējama bez tiešā finansējuma un valstiskā atbalsta. Līdztekus parādās arī latviešu uzņēmumi. Nevar noliegt, ka ļoti daudzas firmas peļņas daļu sūta savām mātes kompānijām citās valstīs, rūpējoties par kultūru un sportu tur. Tomēr arī šeit ir uzņēmumi, kas saprot stāsta vajadzību un piekrīt kļūt par lielajiem atbalstītājiem. Bez viņiem neko nebūtu izdarījuši. Filmas titros var redzēt «kaudzi» ar lieliem un maziem uzņēmumiem, kas palīdzējuši, kaut vai tikai ar drukas darbiem, ziedu pušķiem vai transporta pakalpojumiem. Ir tik daudz sīku lietu, nelielu sadarbības partneru, kas izglāba epizodes.
Un vēl lielais balsta valis, nenoliedzami, ir radošā grupa, kas neprasa ne tuvu atbilstošus honorārus. Viss notiek par minimālām samaksām ar sapratni, cik svarīgi šādu darbu paveikt.
Cik kopumā ieguldīts filmas tapšanā?
Ļoti grūti novērtēt, jo ir pieminētais milzīgais barteru un brīvprātīgo devums. Aptuvenais kopējais naudas daudzums varētu būt līdz diviem miljoniem eiro. No valsts saņēmām 1,3 miljonus eiro vairāku gadu laikā. Ar īpašu Saeimas balsojumu jeb manis jau pieminēto valstiskuma stīgu un atbalstu.
Tā knapināšanās ir nenormāla, kas paņem arī daudz spēka. No producēšanas skatu punkta raugoties, tā ir liela mūžīgā krīzes momentā esoša uzņēmuma vadība. Kopā ar producenti Ingu Praņevsku pieķērām sevi, ka esam (lietošu šo vārdu) pārgruzīti. Būtu nepieciešams vēl kāds papildspēks, kas izdarītu elementāras lietas, piemēram, nodrukātu, nogādātu līgumus. Rēķināsim kaut ko neticamu – atrodam cilvēku, kurš ir gatavs strādāt nepilnu slodzi par 500 eiro mēnesī. Gadā tie vienalga ir 6000 eiro, bet piecos – 30 tūkst. eiro. Nevienā budžetā tāmē nav pozīcijas ar šādu naudas summu cilvēkam, kurš palīdzēs ikdienā ar absolūti nepieciešamām lietām. Līdz ar to tas jādara pašiem. Turklāt jāatceras, ka filmas veidošana beidzas ar mīnusa zīmi un cerību, ka cilvēki skatīsies. Kino pasaule ir skarba. Latvijā šajā industrijā strādā censoņi ar «auseklīti pierē». Te kino budžets ir nožēlojams cipars. Tai pašā laikā kino vistiešāk ietekmē lielu ļaužu skaitu – tas ir ilgtermiņa ieguldījums uztverē.
Un vēl nelielai intrigai: kam jūs iesakāt filmā pievērst īpašu uzmanību?
Mans lūgums būtu filmai brīvi atvērt prātu un ļauties šim stāstam. Arī tad, ja iztēlē jau mīt kādas Dvēseļu puteņa aprises.
Visu interviju lasiet 8. novembra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/7
#2/7
#3/7
#4/7
#5/7
#6/7
