Darba attiecību regulējumā pasaulē – īpaši pašreizējo ekonomisko svārstību dēļ – pēdējā laikā arvien populārāks kļūst termins, kura nosaukums varētu tikt latviskots kā «elastdrošība».
Kā jau var noprast, tas sevī ietver gan elastīgu darba attiecību piemērošanu, gan arī nemainīgu darba drošības un psiholoģiskās drošības principu ievērošanu neatkarīgi no tā, kāda nodarbinātības forma darbiniekam tiek piemērota (pilna laika vai nepilna laika darbs, attālināts darbs utt.). Līdzās elastīgām un drošām darba attiecībām šāda pieeja nozīmē arī mūžizglītības nodrošināšanu uzņēmuma līmenī, efektīvu un aktīvu darba tirgus politiku un mūsdienīgas sociālās drošības sistēmas valsts līmenī.
Pārejot pie prakses, patiesībā var teikt, ka tie uzņēmumi, kas savā darbā ievēro elastīgumu darba laika, funkciju izpildes un darba samaksas noteikšanā (pilna/nepilna laika darbs, summētais darba laiks, darba samaksas sadalījums pastāvīgajā un mainīgajā daļā u.c.), jau tagad izmanto elastdrošības pieeju. Jāpiebilst, ka Darba likums Latvijā patlaban pieļauj gana plašas iespējas darba nosacījumu pielāgošanai konkrētā darba devēja un darbinieka vajadzībām. Īpaši būtiski tas ir darbiniekiem, kuriem ir mazi bērni vai kuri studē un zināmu darba laika daļu vēlas veltīt mācībām. Atrodot kopsaucēju, ieguvējs ir gan darbinieks (var savienot darbu ar ārpusdarba vajadzībām un interesēm), gan darba devējs, kurš iegūst apmierinātu un motivētu darbinieku.
No otras puses, Darba likumā ir noteikta darbinieku kategorija, kura, ja tā var teikt, ir pārāk aizsargāta un liedz piemērot elastīgākus principus, pat ja tas abām pusēm būtu izdevīgi. Piemēram, darbinieki, kuriem piešķirta invaliditāte: Darba likums ne tikai aizliedz šai darbinieku kategorijai uzteikt darbu, ja uzņēmumā tiek veiktas būtiskas izmaiņas, bet ir arī tikpat kā neiespējami grozīt citus darba līguma nosacījumus. Ja darba devējs piedāvā darbiniekam citu darbu, bet darbinieku tas neapmierina un viņš neparaksta attiecīgu vienošanos par darba līguma grozīšanu, darba devējs faktiski tiek nostādīts bezizejas situācijā. Rezultātā uzņēmumam jāuztur darbinieks, kurš tam vairs nav nepieciešams.
Darba likuma 101. panta piektā daļa gan paredz, ka izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā vērsties ar prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, ja tam ir svarīgs iemesls. Par tādu atzīstams ikviens apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. To, vai darba devēja minētais apsvērums tiešām ir „svarīgs iemesls”, pēc saviem ieskatiem izšķir tiesa.
Iepriekšminēto piespiedu darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar darbinieku - invalīdu uzņēmums varētu pamatot tādējādi, ka šādas attiecības nav taisnprātīgi turpināt. Jāatceras, ka taisnprātība ir sinonīms vārdam «taisnīgs», - nav taisnīgi no darba devēja prasīt piespiedu darba tiesiskās attiecības un nav taisnīgi darbiniekam likt «atsēdēt» darba laiku, ja faktiski viņam nav nekā darāma. Līdz ar to šis Darba likumā noteiktais juridiskais pamatojums varētu būt piemērojams gadījumos, kad darbinieks uzņēmumam vairs nav nepieciešams vai arī darbinieks atsakās no cita piedāvātā darba, bet esošo darbu izpilde vadītājam vairs nav nepieciešama.
Nav apstrīdams fakts, ka īpašas darbinieku kategorijas ir jāaizsargā un jārada piemēroti apstākļi viņu nodarbināšanai. Taču šiem stimuliem būtu jābūt motivējošiem un tādiem, lai darba devējus neatturētu no darba tiesisko attiecību dibināšanas ar darbiniekiem - invalīdiem, bet gan tās veicinātu. Spēkā esošais regulējums Darba likumā neveicina invalīdu nodarbināšanu. Pārskatot minētos noteikumus, piemērojot tiem līdzīga rakstura elastību, kā citos gadījumos, kā arī ieviešot papildu motivatorus (piemēram, nodokļu atlaides darba devējiem, kuri nodarbina invalīdus), šo situāciju varētu risināt, ievērojot gan valsts, gan darba devēju, gan darbinieku intereses.