Noslēdzot šī gada pavasarī uzsākto mediju grupas restrukturizācijas procesu, no 2023.gada janvāra laikrakstu "Diena" un ar to saistītos drukātos izdevumus izdos SIA Izdevniecība "Dienas bizness”, kas kļuvusi par attiecīgo preču zīmju lietotāju.

Laikraksta "Diena" un izdevniecības "Dienas mediji" galvenais redaktors Gatis Madžiņš informē, ka turpmāk laikraksts "Diena", nedēļas žurnāls "Dienas bizness", iknedēļas izdevums "SestDiena", ikmēneša žurnāls "Sporta Avīze" un izdevums "KDi" turpmāk iznāks SIA Izdevniecība "Dienas bizness" paspārnē. Tāpat šis uzņēmums turpmāk uzturēs portālus diena.lv un db.lv.

No 2023. gada 1.janvāra Gatis Madžiņš kļūst par izdevniecības "Dienas bizness" galveno redaktoru.

Tāpat informējam, ka SIA Izdevniecība "Dienas bizness" ir piesaistījusi stratēģisko investoru. Par tādu kļuvis Igaunijā pazīstamais uzņēmējs Maits Laidvē (Mait Laidvee), kurš iegādājies 52% SIA Izdevniecība "Dienas bizness" kapitāldaļu. Savukārt Gatis Madžiņš iegādājies 24% "Dienas bizness" kapitāldaļu, bet līdzšinējais izdevniecības īpašnieks Edgars Kots saglabājis 24% kapitāldaļu. Darījuma detaļas ir konfidenciālas. Tuvākajās dienās darījums tiks nostiprināts Uzņēmumu reģistra Komercreģistrā.

Latvijas lielākās uzņēmēju biedrības Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), 53 uzņēmēju organizācijas un nozaru asociācijas ir nosūtījušas atklāto vēstuli Saeimas deputātiem, prasot atlikt minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) sistēmas ieviešanu ar 1. jūliju.

Saeimas deputātiem nosūtītajā vēstulē uzņēmēju organizācijas un nozaru asociācijas prasa Saeimas deputātus pieņemt likumprojektu, kas paredzētu minimālo VSAOI sistēmas spēkā stāšanās termiņa atlikšanu līdz brīdim, kad ekonomika ir atkopusies no Covid-19 krīzes ierobežojumiem, vienlaikus šajā laikā dodot iespēju labot konstatētos sistēmas brāķus.

Vēstulē tiek uzsvērts, ka jau nodokļu politikas izmaiņu izstrādes gaitā uzņēmumu organizācijas norādīja, ka jauna sociālās apdrošināšanas sistēma būtu izstrādājama ārpus valsts budžeta likumprojektu paketes, kā arī ļaujot ekonomikai atkopties pēc Covid-19 krīzes sakarā valdības noteiktajiem uzņēmējdarbības ierobežojumiem.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Gluži ar šādu jautājumu klājā nāca LTV raidījums De Facto šā gada 1. decembrī, kurā konstatēts, ka Lielbritānija noteikusi sankcijas Aivaram Lembergam un Līgai Lembergai, un tālāk šķetina visādas iespējas, kas tagad notiks.

Lembergu ģimene plašākā mērogā vēl aizvien ir bagātāko Latvijas ģimeņu sarakstā, liecina izdevums Miljonārs, un tas arī nosaka iespējamās sekas.

Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksts jaunākajā žurnālā Miljonārs 

Izdevniecība Dienas bizness sadarbībā ar žurnālistu un publicistu Lato Lapsu, un Lursoft...

Lembergu ģimene - bagātāko sarakstā

Izdevums Miljonārs vēl aizvien Lembergu ģimeni min Latvijas bagātāko ģimeņu sarakstā, kur pieminētas arī viņu oficiālās īpašumu daļas dažādos uzņēmumos. Pie Lembergu ģimenes izdevums pieskaita tikai uzvārda nesējus – Anriju Lembergu, Līgu Lembergu un pašu Aivaru Lembergu. Jāteic, ka ģimenes īpašumi Latvijā ir krietni sarukuši un dalība uzņēmumos gadu gaitā tāpat. Līgai Lembergai piederošajam uzņēmumam SIA Osmium Holdings pašu kapitāls ir negatīvs. No īpašumu struktūras izmaiņām redzams, ka ģimene lielu daļu līdzekļu pārcēlusi ārpus Latvijas.

Jānis Austriņš, Līgas Lembergas vīrs, pagaidām pie ģimenes atklāti netiek pieskaitīts - nedz De Facto, nedz izdevumā Miljonārs, nedz arī Lielbritānijas sankciju sarakstos.

Tomēr nevar noliegt, ka, lai arī Austriņš nav uzvārdā Lembergs, saikne ar ģimeni ir nepārprotama un neņemt vērā viņu kā ģimenes daļu nav iespējams. Tas, visticamāk, var notikt jau visai drīz darījumu aprindās, kad uzņēmēji novērtēs sadarbības riskus.

Raksta pielikumā grafikā varat skatīt visu ģimenes locekļu uzņēmumu zirnekļus pirmajā stadijā. Proti, netiek norādīti meitas uzņēmumi, mazmeitas un tālāki atvasinājumi.

Austriņš - patiesā labuma guvēju TOPā

Izdevuma Miljonārs patiesā labuma guvēju TOP-ā Jānis Austriņš ir vienīgais no Lembergu ģimenes, kurai viņš nepieder vien pēc uzvārda. Uzņēmumu kopskaits Latvijā, kuros Austriņš reģistrēts kā patiesā labuma guvējs, – 10. Šo uzņēmumu kopējā peļņa ir 9,8 miljoni eiro, bet apgrozījums veido aptuveni 214 miljonus eiro.

Aivars Lembergs ir dalībnieks deviņās organizācijās, no kurām četras ir sabiedriska rakstura, piemēram, partija Latvijai un Ventspilij. Ieņēmumi no Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem ir nepietiekami, lai iekļūtu patiesā labuma guvēju TOP-ā izdevumā Miljonārs. Līdzīgi arī Līgai Lembergai dalība ir tikai trīs Latvijas uzņēmumos, no kuriem būtiskākais SIA Osmium Holdings.

Anrija Lemberga pieminēšana šajā Lielbritānijas noteikto sankciju lietā ir vien saistīta ar piederību ģimenei, jo viņam šobrīd sankcijas no šīs valsts nav noteiktas.

Par Lembergu ģimenes īpašumiem ārvalstīs un tieši Lielbritānijas jurisdikcijā ir De Facto norādes, ka “prokuratūras ieskatā, Lembergam (Aivaram) pieder akcijas un patiesā labuma guvēja tiesības padsmitos kompāniju Apvienotajā Karalistē un arī Britu Virdžīnu salās, kas ir Lielbritānijas aizjūras teritorija”. Tā min De Facto avots.

Ietekme būs netieša

Patiesā Lielbritānijas sankciju ietekme uz visiem ģimenes locekļiem, kā arī uz sankcionētajiem būs netieša. Proti, šīs sankcijas rada nopietnu reputācijas risku visai ģimenei, bet sankcionētajiem locekļiem var tikt apgrūtinātas bankas operācijas. Lai arī lielākās Latvijas bankas pakļaujas Eiropas Centrālās bankas lēmumiem, tomēr Lielbritānijas nostāja var ietekmēt banku izvēli apkalpot klientus.

Savukārt no Lielbritānijas nesankcionēto ģimenes locekļu aktivitāti var apgrūtināt biznesa vides attieksme. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ASV jau iepriekš sankcionējusi Aivaru Lembergu, un noteikti uz nesankcionēto ģimenes locekļu pleciem guls tikai nedaudz lielāka nasta nekā iepriekš.

Pats A. Lembergs jau sociālajos tīklos ir paudis savu nostāju, sakot, ka sankcijas viņam uzliktas tādēļ, ka nav nabags. Viņš šo sankciju pamatā saskata Šveices manīgā jurista Rūdolfa Meroni pirkstu. Pilnīgi precīza ir norāde, ka R. Meroni nav valstij nodevis Lemberga krimināllietā arestēto mantu. Viņš videouzsaukumā norāda, ka viņu sankcijas Britu salās neskars, jo nekas tur nepiederot.

Vēl jāpiebilst, ka šogad Lembergs vairs nav AS Ventbunkers patiesā labuma guvējs.

Sankciju jēga

Lielbritānija novembra izskaņā noteica sankcijas pret astoņām personām - dažādu valstu pilsoņiem -, ko varasiestādes apsūdz plaša mēroga starptautiskā korupcijā, un viņu vidū ir arī Aivars Lembergs un viņa meita Līga Lemberga, vēstī LETA.

Lielbritānijas valdības paziņojumā teikts, ka Lembergs ir vai ir bijis iesaistīts nopietnā korupcijā, proti, Lembergs, būdams Ventspils mērs, ir bijis atbildīgs par nopietnu korupciju vai ir bijis iesaistīts nopietnā korupcijā kukuļošanas un mantas piesavināšanās veidā.

Savukārt Lemberga meita Līga sekmējusi vai atbalstījusi nopietnu korupciju, kā arī guvusi finansiālu labumu vai ieguvusi jebkādu citu labumu no nopietnas korupcijas, proti, Lemberga meita ir bijusi iesaistīta tēva kukuļņemšanā un piesavināšanā.

Noteiktās sankcijas viņiem ietver aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas aizliegumu.

Uzņēmējdarbības konfidences rādītāji 2022. gada oktobrī piekto mēnesi pēc kārtas negatīvi visās uzņēmējdarbības jomās. Rādītāji būvniecībā, pakalpojumu sektorā un mazumtirdzniecībā, salīdzinot ar septembri nedaudz uzlabojušies, bet apstrādes rūpniecībā uzņēmēju noskaņojums turpina pasliktināties liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veikto konjunktūras apsekojumu dati.

Uzņēmējdarbības konfidences rādītāji raksturo vispārējo situāciju nozarē un tiek iegūti, veicot rūpniecības, būvniecības, mazumtirdzniecības un pakalpojumu nozaru konjunktūras apsekojumus. Ja rādītājs ir virs nulles, ir pozitīva uzņēmējdarbības vide, ja zem nulles – negatīvs uzņēmēju noskaņojums.

Mazumtirgotāju noskaņojums negatīvs, bet labāks nekā uzņēmējiem citās jomās

2022.gada oktobrī konfidences rādītājs mazumtirdzniecībā pēc sezonāli koriģētiem datiem bija - 1,2. Salīdzinot ar septembri, mazumtirgotāju noskaņojums uzlabojies par 0,5 procentpunktiem, un tā ir augstākā šī rādītāja vērtība kopš jūnija. Pēc sezonāli nekoriģētiem datiem, salīdzinot ar septembri, konfidences rādītājs pārtikas preču mazumtirdzniecībā samazinājies par 2,0 procentpunktiem, sasniedzot vērtību – 4,6. Oktobrī turpināja pasliktinājies arī degvielas mazumtirgotāju noskaņojums. Salīdzinot ar septembri, rādītājs samazinājies par 4,9 procentpunktiem un ir nokrities līdz - 13,9. Automobiļu, kā arī to rezerves daļu pārdošanā, apkopē un remontā noskaņojuma rādītāji noslīdējuši zem nulles, sasniedzot attiecīgi - 7,8 un - 7,4. Nepārtikas preču mazumtirgotāji oktobrī bijuši visoptimistiskākie, to noskaņojuma rādītājs joprojām ir pozitīvs un tā vērtība, salīdzinot ar septembri, nav mainījusies (3,5).

Dienas Bizness pēc uzņēmēju sniegtās informācijas intervijās, neformālās sarunās, norādēs e-pastos nolēma apkopot ietekmīgāko otro amatpersonu topu, proti, tādu amatpersonu, kas nav ne institūciju vadītāji, dažkārt pat ne to vietnieki, tomēr apveltīti vai arī ilgstošā laikā ieguvuši tādu ietekmi, kas jau sāk ietekmēt ne tikai uzņēmējdarbības vidi, bet arī politisko balansu valstī.

Neskaitāmi izteikumi par birokrātijas pārlieko ietekmi Latvijā, arī deputātu klaji pārmetumi par funkcionāru komunikāciju liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā, un uzņēmēju teiktais Dienas Biznesam to vien apstiprina. Proti, valsti praktiski vada pavisam citi cilvēki, nekā mēs iedomājamies, ejot uz vēlēšanām, vai redzam televīzijā.

Par šāda topa izveides vadmotīvu kļuva deputāta Sanda Riekstiņa izteikumi sociālajā tīklā Twitter. Piemēram, deputāts šā gada 5. jūlijā Twitter raksta: “Viena daļa ierēdņu, kuri strādā vadošajos amatos, mūsu iepazīšanos sāk ar uzbrūkošu tekstu: “Es te jau vairāk nekā 20 gadus strādāju, un mums te viss ir kārtībā!” Kurš viņiem ir iestāstījis, ka tas palīdz?” Nedaudz vēlāk seko cits izteikums: “Ierēdņu armija 8 mēnešus nespēj nosūtīt vēstuli adresātam. Pieslēdzos un divu dienu laikā izdarīju, bet ar pārmetumu par politisko iejaukšanos. Nopietni? Atbildes vēstule ir politiskā iejaukšanās? Parlamentārā sekretāra amats būs smags, jau jūtu...”

Laikraksts Diena turpina rakstu sēriju Cita Baltkrievija, kurā atklāj, kā Baltkrievijas biznesa, kriminālā un politiskā vide mijiedarbojas un ietekmē ne vien norises kaimiņvalsts iekšienē, bet arī Latviju un citas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis.

Tēma tiek turpināta ar ieskatu kāda ietekmīga baltkrievu uzņēmēja darbībā.

Iepriekšējā publikācija šeit.

Baltkrievija ir necaurredzama valsts, kurā daudzu tās vadošo biznesmeņu biogrāfija ir miglā tīta. Šī vispārzināmā patiesība attiecināma arī uz vienu no šajā zemē visbagātākajiem cilvēkiem – Pāvelu Topuzidi. Ļoti daudz kas liecina, ka šī miljonāra panākumu galvenais noslēpums ir prasme ilgstoši uzturēt labas attiecības ar pašreizējo valsts vadītāju Aleksandru Lukašenko un varas eliti.

Topuzidis sen iekarojis un notur iespaidīgas pozīcijas uzreiz divās ekonomikas nozarēs – tabakas un mazumtirdzniecības sektorā. Turklāt pirmajā no tām galvenais Topuzidim līdzās esošais individuālais spēlētājs ir Aleksejs Oleksins, kuru šogad ES pakļāva sankcijām. Taču Topuzidim ir izdevies veikli izvairīties no sankcijām. Savukārt hipermārketu ķēžu sektora izaugsmes sākumposmā nozīmīga Topuzidim blakus esoša figūra bija neviens cits kā Jurijs Čižs, kuru ilgu laiku uzskatīja par Lukašenko visvairāk pietuvināto uzņēmēju – līdz 2012. gadā pret Čižu vērstajām ES sankcijām un krišanai nežēlastībā.

Eiropas Savienības (ES) valstu vēstnieki sanāksmē trešdien nav spējuši vienoties par jaunu sankciju paketi pret Krieviju, ceturtdien vēsta tīmekļa izdevums "Politico".

Domstarpības radušās saistībā ar plāniem ierobežot sintētiskā kaučuka, kas pamatā tiek izmantots riepu ražošanā, izvešanu no Krievijas.

Itālija, Vācija un virkne citu valstu skeptiski izturējušās pret ieceri aizliegt šīs izejvielas importu no Krievijas, bet Polija atbalstījusi.

Sintētiskā kaučuka vērtība, kas var tikt pakļauts sankcijām, ir 700 miljoni dolāru gadā, liecina "Politico" aplēses.

ES plāno pieņemt kārtējo, jau desmito, sankciju paketi līdz Krievijas pret Ukrainu izvērstā kara pirmajai gadadienai.

Vēl ir laiks, lai pabeigtu darbu pie ierobežojošo pasākumu izstrādes un tos saskaņotu, norāda izdevums.

Atbilstoši aģentūras "Bloomberg" informācijai, kārtējā sankciju paketē tiks iekļauti ierobežojoši pasākumi pret bankām "Tinkoff", "Alfa-bank" un "Rosbank".

Žurnāls "The Economist" "Gada valsts" titulu piešķīris Itālijai, bet kā viena no valstīm, kas visvairāk mainījusies pēdējo 12 mēnešu laikā, minēta arī Lietuva.

Izdevums atgādina, ka Itālija šogad ieguva zinošu un starptautiski atzītu premjerministru Mario Dragi, un lielākā daļa valsts politiķu spēja pārvarēt savas nesaskaņas, lai atbalstītu plašu reformu programmu, kas ļauj valstij saņemt Eiropas Savienības finansējumu pandēmijas seku mazināšanai.

Tāpat Itālijā ir viens no labākajiem vakcinācijas rādītājiem Eiropā.

Lai gan iepriekšējo līderu, piemēram, Silvio Berluskoni, nepārdomātās politikas rezultātā Itālijas iedzīvotāji 2019.gadā bija nabadzīgāki nekā 2000.gadā, un 2020.gads bija sarežģīts, šogad valsts ekonomika ir atkopusies straujāk nekā, piemēram, Francijā vai Vācijā, norādīja žurnāls.

"Ir grūti noliegt, ka Itālija šodien ir labāka nekā bija 2020.gada decembrī. Un tādēļ tā ir mūsu gada valsts," paziņoja "The Economist".

Miljardieru Mihaila Fridmana, Pjotra Avena un Andreja Kosogova "Alfa-banka Ukraina" plāno palielināt bankas kapitālu par vienu miljardu eiro, vēsta vēsta "Forbes" Ukrainas izdevums.

Izdevums arī vēsta, ka Fridmans varētu atteikties no Krievijas pilsonības.

"Forbes" ziņo, ka bankas akcionāri Kosogovs (41% akciju), Fridmans (32,9%) un Avens (12,4%) ir gatavi palielināt bankas kapitālu par miljardu un darīt visu, lai Lielbritānijas, Eiropas Savienības un ASV regulatoros panāktu atļauju "atsaldēt" vajadzīgo summu bankas kapitāla palielināšanai. Izdevums norāda, ka papildus ieguldīt plānotais miljards divas reizes pārsniedz bankas pašreizējo pašu kapitālu.

Kā ziņo "Forbes" avoti, Ukrainā, Ļvivā dzimušais Fridmans nevēlas pārdot banku, turklāt apsver iespēju atteikties no Krievijas pilsonības, lai glābtu banku. Bez Krievijas pases Fridmans var izkļūt no sankcionēto loka, un Avens un Kosogovs varēs viņam nodot savas daļas Ukrainas biznesā, tā minējis kāds "Forbes" avots.

Par pandēmijas laikā ieviesto ierobežojumu atcelšanu šoreiz nerunājam. Jo tas jau izrunāts. Pozīcija skaidra – ja omikrons nav dzīvībai bīstams, proti, ja tā bīstamība ir pielīdzināma saaukstēšanās bīstamībai, visi ierobežojumi bija jau pirms pāris nedēļām atceļami bez liekas runas. Bet tā nav.

Tā vietā ir garas runas ap un gar. Politiskais priekšvēlēšanu teātris, raušanās pēc tā, kurš izpelnīsies lielākus aplausus. Nesaprotot, ka aplausi faktiski ir par komisko neizlēmību.

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #7 

Birokrātisko procesu slogs finanšu, būvniecības un migrācijas jomā un fokusēta atbalsta trūkums...

Aplausi caur asarām. Pie kā noved šāda garo runu un tukšo darbu politika – par to gan rakstām. Arī šajā izdevumā. Kolēģis Māris Ķirsons ir izpētījis PwC uzņēmēju aptaujas datus, izvaicājis par tiem arī eksperti PricewaterhouseCoopers Latvija vadošo partneri Zlatu Elksniņu-Zaščirinsku.

Aina, kas atklājas, ir visai bēdīga. Daudzos būtiskos rādītājos situācijas vērtējums Latvijā ir bijis bēdīgāks par to, kāds ir konstatēts kaut vai tepat Lietuvā un Igaunijā. To pašu atklāj arī Dienas Biznesā iepriekš publicētā statistika par investīcijām, IKP pieauguma tempiem, demogrāfiju reģionā utt. Un mums ne tā cerīgākā aina veidojas ne jau tāpēc, ka mēs paši būtu kūtrāki vai neprasmīgāki – vienkārši tā dēvētie spēles noteikumi biznesam Latvijā ir pārlieku smagi. Un aizvien vairāk tiek birokratizēti.

Kā arī Valsts kontrole nupat secinājusi, ka valsts pārvalde reformējas reformēšanās pēc – ir skaļi saukļi par cēliem mērķiem, ir milzu ieguldījumi, aktīva darbošanās, taču tā rezultātā valsts pārvalde efektīvāka nekļūst. Vien biznesa darbību apgrūtinošāka un dārgāka, kā redzam no budžeta likuma un neslēptas vēlmes slaukt naudu no nodokļu maksātājiem vēl vairāk un vairāk, kā arī visādiem savas haotiskās darbības izskaidrošanas projektiem, šķērdējot līdzekļus, tā teikt, pa labi un pa kreisi.

Arī Latvijas Eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss intervijā Jānim Goldbergam vērtē, ka šobrīd mūsu konkurētspēja ir sliktāka tieši lielāka birokrātiskā sloga dēļ. “Mums šogad ir liels risks zaudēt konkurences cīņā ar citām reģiona valstīm, zaudēt eksporta tirgus, kur mums ir konkurenti no tās pašas Lietuvas vai Igaunijas, Zviedrijas vai Somijas, galvenokārt Polijas. Arī Turcija ir ļoti aktīva Eiropā kopumā, un mēs to jūtam. Turkiem valūta ir ļoti nepieciešama, un viņi ļoti piestrādā, lai veicinātu tirdzniecības kontaktus ar Eiropu.”

Mēs esam lielā, vienotā tirgū, ir virkne mūsu uzņēmumu, kas ir ļoti spēcīgi un spēj ļoti veiksmīgi konkurēt globāli, taču tādu ir maz. Kopējo bildi tie nespēj uzlabot. Lai valsts izaugsmē neatpaliktu, lai mēs beidzot sasniegtu neatkarības gadu sākuma sapni dzīvot kā Eiropā, ir svarīgi, lai apstākļi uzņēmējdarbībai kopumā pie mums būtu labāki nekā vairumā citu valstu. Un tas, uzsvērsim, nav stāsts par to, ka viss ir slikti, – šis ir stāsts par to, ka viss ir nepietiekami labi. Arī jau pieminētajā intervijā ar Zlatu Elksniņu-Zaščirinsku par to varam lasīt: “Ņemot vērā, ka viens no lielākajiem uzņēmēju izaicinājumiem pēdējo gadu laikā ir bijis efektivitātes kāpināšana, līdzīgu rīcību uzņēmumu vadītāji sagaida arī no valsts, norādot, ka vēlas redzēt valdības efektīvāku darbību. 83% aptaujāto pauda neapmierinātību ar valsts paveikto administrācijas izmaksu samazināšanā, 60% neapmierina izglītības politikas atbilstība ekonomikas vides izmaiņām, 58% – nodokļu režīma konkurētspēja un 56% – biznesa vides attīstība.”

Šķiet, tās ir ābeces patiesības. Kāpēc virzība ir buksējoša? Politiķi nesaprot, ko dara? Paši saka, ka saprot, bet izskatās, ka šī saprašana nāk pārāk lēni, dažkārt pat par vēlu. Kā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam, kurš tikai nupat aptvēris, ka iepriekšējās epidemiologu prognozes bijušas katastrofāli nepareizas un ka, iespējams, šī iemesla dēļ valdība ir pieņēmusi kādu nepareizu lēmumu. Vai kā ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam, kurš pēdējā laikā atkārto uzņēmēju jau sen pausto, ka Latvija ir “pazaudējusi savas pozīcijas Baltijas mērogā, jo kaimiņiem tā pieeja bija liberālāka, uzņēmēji varēja strādāt, un latvieši bieži vien brauca un sildīja mūsu kaimiņvalstu ekonomiku”.

Līdz ar to jāsaka: brīžiem šķiet, ka politiķi visu saprot, taču arī pārāk bieži aizraujas ar tukšu debatēšanu un ar stipri kreisu pieeju visu regulēt, visu noteikt, drošības pēc daudz ko ierobežot. Jo, tiklīdz kāds rosina kādas prasības atcelt, kādus spēles noteikumus biznesam liberalizēt, tā citi uzreiz atceras par saviem vēlētājiem un asi iebilst, ka tā, lūk, kāds būšot labākā situācijā nekā citi, jo esot jāmazina krāpšanās riski, esot jānodrošina, ka visiem vienādi apstākļi utt. Bet... mēs jau zinām, pie kā tāda novienādošana noved.

Šīs nedēļas uzņēmēju žurnālā Dienas Bizness skaidrojam to, ka vairāku amatpersonu izteikumi par nevajadzīgajiem uzņēmumiem, kuru sniegums biznesā ir neapmierinošs — strādā ar zaudējumiem, bez peļņas, bez neto apgrozījuma –, uzņēmēju vidū raisījis apmulsumu un neizpratni.

Skaidrojam, kas ir šie uzņēmumi, cik daudzi starp tiem ar vietējo, cik ar ārvalstu kapitālu un cik daudz tajos darbavietu.

Vēl 21.septembra žurnālā Dienas Bizness lasi:

Kāpēc cilvēki izšķiras par labu savam biznesam un dibina uzņēmumus? Sastopoties ar jaunajiem uzņēmējiem, redzams, ka bez biznesa idejas, attīstības redzējuma un starta kapitāla, ir vajadzīga arī pamatīga drosme.

Kļūt par jaunu uzņēmēju nozīmē īstu lēcienu nezināmajā, kur jautājumu ir krietni vairāk, nekā atbilžu. Vai man būs klienti? Vai produktu pirks? Vai varēšu atrast darbiniekus, kad augšu lielāks? Un vēl dučiem citu. Tas, ka sākumā uz visiem jautājumiem atbildēt nevar, ir normāli, – ar to saskaras visi jaunie uzņēmēji. Izšķiroši nozīmīgi šādā brīdī ir saglabāt pārliecību par sevi un savu ideju, jo viena no lielākajām vērtībām biznesā ir neatlaidība un pārliecība. Statistika par pērn dibinātajiem uzņēmumiem un organizācijām – 6675 uzņēmumu dibinātājiem šis ir viņu pirmais bizness un tas ir par 2% vairāk nekā gadu iepriekš – tas rāda, ka uzņēmīguma mums netrūkst, bet noteikti vēl ir potenciāls augt.

Grāmatu rakstīšana un to izdošana pasaules tirgū ir ne tikai talantīga cilvēka pašizpausme, bet arī labs naudas gūšanas avots, ja lieta padodas. Vai šāda biznesa niša ir arī Latvijā un kā tajā veicas, Dienas Bizness jautāja grāmatu autoram, publicistam Lato Lapsam.

Vai grāmatu rakstīšanu un izdošanu Latvijā var dēvēt par biznesu?

Es neatklāšu jaunu Ameriku, sakot, ka jebkurā tirgū ir dažādas nišas. Savas nišas meklējums tirgū dažkārt ir samērā ilgstošs process. Ir cilvēki, kam tas padodas ātrāk, ir - kam ilgāk. Nenotiek jau tā, ka cilvēks tikai ar savām priekšzināšanām, ieraugot jaunu tirgu, uzreiz apjēdz, kas tieši un kā tieši viņam nesīs prieku, laimi un labumu, un, sācis darīt, tūdaļ arī gūst kāroto. Pirmkārt, zināšanas un pieredze nāk ar laiku. Otrkārt, arī izpratne par to, ko cilvēks patiesībā vēlas, ar laiku mainās kā viss šajā pasaulē. Es, kad atgriezos no dienesta PSRS armijā, vienkārši meklēju darbu. 1990. gada maijā sāku strādāt laikrakstā Diena, kad pats laikraksts vēl neiznāca. Nezināju jau tobrīd, ko es īsti gribu, vienkārši vajadzēja darba vietu un nopelnīt kaut kādu naudu papildus studijām. Un tādu kā es tur bija daudz – viss reportieru korpuss, kas bija absolūti izcilākais visu laiku ziņu dienests Latvijā. Tikai, ejot gadiem un beigu beigās nonākot līdz aģentūras LETA galvenā redaktora postenim, sāku sev uzdot jautājumus – vai es vēlos vadīt ziņu dienestu un strādāt 12 un 14 stundas dienā, kas ir nepieciešams, ja šādu darbu grib izdarīt kārtīgi, godprātīgi un kvalitatīvi – ne tā, kā to dara pašreizējie, piemēram, tā sauktie sabiedriskie mediji. Tad arī parādās jautājums - vai tu to vēlies, vai tu kļūsti laimīgāks no šāda darba vai tikai strādā citu cilvēku dēļ. Tā arī nonācu pie savas personiskās tirgus nišas – grāmatu rakstīšanas un publicistikas.

Maksājumu karšu norēķinu dati dažādās tirdzniecības vietās Latvijā un ārvalstīs, kurus Latvijas Banka sāka publicēt pavisam nesen, parāda mūsu tēriņu dinamiku divos pandēmijas gados, liecinot gan par pirkšanas paniku 2020. gada martā, aprīlī, gan pandēmijā cietušajām nozarēm.

"Pandēmija ir ne tikai epidemioloģiska, bet arī ekonomiska krīze," savā pētījumā norāda Latvijas Bankas ekonomists Kārlis Vilerts, uzsverot datu izmantošanas nozīmi turpmāko valstisko lēmumu pieņemšanā, jo tie sniedz visoperatīvāko informāciju par ekonomiskajām tendencēm sabiedrībā.

Operatīvo datu nepieciešamība

Visas Covid krīzes garumā Dienas Bizness ne reizi vien ir saskāries ar faktu, ka dati par valstī notiekošo ir jāpublicē brīdī, kad varam konstatēt jau zināmas patiesības un zinām šo ekonomisko procesu sekas, tādēļ arī loģisks secinājums, ka lēmumu pieņēmēji, lietojot šādus datus, faktiski nevis formē loģiskus, jaunus lēmumus, bet cīnās ar veco lēmumu radītajām sekām. “Detalizēta informācija par pandēmijas un ar to saistīto ierobežojumu ekonomisko ietekmi ir gaužām skopa. Iemesls tam galvenokārt ir oficiālo statistikas avotu nepiemērotība Covid-19 krīzes analīzei. Pirmkārt, statistikas rādītāji ekonomikas jomā lielākoties ir pieejami mēneša vai ceturkšņa griezumā, kas pandēmijas apstākļos ir vesela mūžība – atcerieties, ka starp Maira Brieža cīņu puspilnā Arēnā Rīga un komandantstundas ieviešanu bija vien pāris dienu. Otrkārt, statistika tiek publicēta ar zināmu laika nobīdi, kas traucē laicīgi izprast krīzes dziļumu un tvērumu,” situāciju raksturo K. Vilerts.

Citos laikos mēs būtu rīkojuši lielu balli. Uzaicinājuši mūsu uzticamākos lasītājus, cienījamākos biznesa ekspertus, lielākos uzņēmējus, mūsu kādreizējos kolēģus, arī politiķus. Būtu vērienīgi, kā jau respektablākajam biznesa izdevumam Latvijā pienāktos, nosvinējuši Dienas Biznesa 30 gadu jubileju.

Bet šis nav laiks, kad prātā būtu svinības. It kā nepietiktu jau ar pandēmiju, vēl arī karš ar tā ietekmi uz biznesu Latvijā!

Tāpēc šī izdevuma lapās nav vēsturisko atskatu par to, kā Dienas Bizness tika izveidots, kā izdzīvoja dažādos grūtos laikos, kā mainījās, modernizējās, var teikt, pat atdzima pašreizējā veidolā.

Tā vietā mēs turpinām aktualizēt uzņēmējiem būtiskākās tēmas, meklējam risinājumus problēmām jeb, kā tagad moderni teikt, – izaicinājumiem.

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #15 

Kāpēc jālej benzīns jau tā liesmojošā inflācijas ugunskurā? Intervija ar Latvijas Darba...

Kā mainīsies vai kā vajadzētu mainīties LDDK darbībai līdz ar jauna prezidenta ievēlēšanu tās vadībā? Kāda ir situācija uzņēmējdarbības kreditēšanas ziņā Latvijā? Kādas tendences ir vērojamas tūrismā, īpaši ienākošajā tūrismā, kas ir valstij īpaši svarīgs kā pakalpojumu eksports? Kā šajā laikā mainās Latvijas Pasta darbība? Kādas tendences vērojamas pasaulē saistībā ar inflācijas pieaugumu? Tās ir tikai dažas no tēmām, par ko šoreiz rakstām.

Kā allaž – mūsu uzmanības centrā ir viss, kas aktuāls vairumam uzņēmēju un var interesēt vairumu mūsu lasītāju. Un arī turpmākajos izdevumos īpašu uzmanību veltīsim pamatlietām – finanšu pieejamībai biznesam, tam, kā varam attīstīt vietējo energoresursu ražošanu, kā varam veicināt vietējo uzņēmumu konkurētspējas palielināšanos.

Jau 27. gadu tiek publicēts jauns Latvijas 100 bagātāko cilvēku saraksts. Un jau piekto gadu pēc kārtas žurnālā Miljonārs atrodami pieci Latvijas privātajai uzņēmējdarbībai ļoti būtiski saraksti – reizē ar miljonāriem vēl arī lielāko pelnītāju, lielāko dividenžu saņēmēju, lielākos zaudējumus cietušo uzņēmēju un tagad arī patieso labuma guvēju simtnieki, kas apkopoti sadarbībā ar Lursoft.

Žurnāla veidotājs Lato Lapsa norāda - katrā no sarakstiem ir atrodami simt vārdi un uzvārdi, sniedzot vispilnīgāko iespējamo pārskatu par Latvijas nacionālās uzņēmējdarbības lielāko panākumu guvējiem un arī lielākajiem neveiksminiekiem.

Izdevniecības Dienas bizness galvenais redaktors Gatis Madžiņš secina, ka pēdējā laika stāsts lielāko, bagātāko, pelnošāko cilvēku sarakstos ir kļuvis vēl mainīgāks, un viena otru nomainošās krīzes atklāj aizvien pārliecinošāku tendenci - daudz pelna tie, kuriem ir talants uzminēt rītdienu, kā arī tie, kuriem rītdiena nokritusi kā dāvana un neizbēgama peļņas izdevība. Skaidrs ir arī tas - lai pelnītu daudz, nepietiks ar klausīšanos banku runājošo galvu pielādēti murrājošajā pavadījumā. "Pandēmija beidzās, un uzņēmumu peļņa atgriežas parastajos rāmjos. 2022. gads kā dāvana bijis kokrūpniekiem, bet jau šobrīd zināms, ka 2023. gads drīzāk ir izaicinājums šajā nozarē, savukārt 2024. gads var būt smags pārbaudījums. Proti, līdzīgi kā pelnītājiem, tā arī zaudētājiem ir bijis jautājums - uzminēt rītdienu, ko krietns ducis uzņēmēju nav spējuši, un viņi naudas skaitļu trepēs paslīdējuši zemāk," vērtē G.Madžiņš.

Lai arī daudzos tirdzniecības centros ēdināšanas iestādes strādā un ir piebildes par to, ka ēdienu piegādā arī mājās, kas veido lielu daļu no ēdinātāju apgrozījuma, paralēli ir arī pavisam vienkārša matemātika.

“Kāds bizness? Ēdienu piegādes mājās ir vien cilvēku nodarbināšanas jautājums, nevis peļņa. 25% atdodam izvadātājiem no katra pasūtījuma, no atlikušā var tikai saglabāt biznesu, nevis attīstīties,” Dienas Biznesam atklāja restorānu tīkla Vairāk Saules īpašnieks un šefpavārs Endijs Bērziņš.

Kopumā, ja nejautā tirdzniecības centru īpašniekiem, bet pašiem komersantiem, riska apetīte uzsākt biznesu tirdzniecības centros nomātās telpās ir krietni sarukusi, salīdzinot ar 2020. gada sākumu, ko aptaujā izvēlējāmies par atskaites punktu. “Es pārtraucu sadarbību ar frizētavu tirdzniecības centrā. Vienkāršāk ir strādāt no mājām vai braukt pie klientiem. Pēdējā mājsēdē pateica, ka kompensēs zaudējumus, bet tie bija 30% no mūsu izpeļņas. Ar tādu naudu nevarēju par dzīvokli samaksāt,” savu stāstu Dienas Biznesam anonīmi atklāja pašnodarbinātā friziere Svetlana. Arī frizētavu un TC, kurā viņa strādājusi, nenorādām, jo pati frizētava vēl nav slēgta un, iespējams, turpinās pastāvēt.

Ja mēs skatāmies kopumā, varai pietrūkst profesionālas menedžmenta kapacitātes to uzdevumu lielumam, kas jārisina. Tas ir, kā kad mopēda kvalifikācijas braucējs apsēžas pie traktora stūres – skaidrs, ka viņš nemāk to vadīt, nesaprot tā vadības rīku jēgu.

Tā intervijā Dienas Biznesam atzīst Uldis Pīlēns, arhitekts, UPB holdinga dibinātājs un ilggadējs vadītājs.

Fragments no intervijas

Kopš gada sākumā kļuvu par Dienas Biznesa galveno redaktoru, vairākkārt centos panākt interviju ar jums, un tikai tagad, septembrī, jūs tai piekritāt. Kāpēc tāda piesardzība?

Tam ir savi iemesli. Man nav nekas pret Dienas Biznesa radošo kolektīvu. Bet mani iepriekš ļoti sarūgtināja Dienas Biznesa īpašnieku rīcība pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām, nodrošinot Sandrim Točam redakcionālas varas pārņemšanu un savās slejās slavinot Gobzemu, nomelnojot visus pārējos. Man liekas, ka tā bija demokrātijas profanācija. Redakcionālā neatkarība ir ļoti būtisks jautājums. Tā nedrīkst darīt. Īpašnieki nedrīkst iejaukties redakcijas profesionālajā darbā. Tas būtu, kā ja es iejauktos inženiertehniskajos aprēķinos savā kompānijā. Katram ir savas atbildības un kompetences. Šāda priekšvēlēšanu laika rīcība man lika novērsties no Dienas Biznesa un domāju, ka ne tikai man.

"Man liekas, ka šobrīd, ja tā var teikt, visa veida filozofisko, politisko, ekonomisko varu ir pārņēmušas interešu grupas un mēs esam pazaudējuši to kodolu – to kopējās mājas ideju, kam tas viss ir."

Tā uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 7.septembra numurā saka arhitekts, UPB holdinga dibinātājs un vadītājs Uldis Pīlēns. Lielajā intervijā saruna par politiku, tās ietekmi uz tautsaimniecību, par aizraušanos ar vienas dienas problēmām tā vietā, lai domātu par valsts attīstību ilgtermiņā, par riskiem, kas saistīti ar populismu un amatieriem augstos amatos.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 7.septembra numurā lasi:

Otro personu TOP pirmo vietu pēc Dienas Biznesa vērtējuma ieņēmis Uzņēmumu reģistra (UR) galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis, jo par viņu atrodams vislielākais skaits atklātu norāžu un pārmetumu Latvijas medijos, tostarp Dienas Biznesā.

Pārmetumi tieši skar iestādes darbību, bet aiz nekārtībām un bardaka pēc pašas iestādes reglamenta stāv S. Karelis, kurš ir patiesais UR vadītājs un kontrolē būtiskākos aspektus iestādes darbībā. TOP pirmās vietas ieguvēju nosakot, anonīmos vērtējumus Dienas Bizness vērā neņēma.

Ceļš no knapināšanās līdz pārmetumiem par tēriņiem un politikai

Sandis Karelis, šobrīd UR galvenā valsts notāra vietnieks, iestādē sācis strādāt 2001. gadā, savu pašreizējo stāvokli sasniedzot 10 gadu laikā. 2011. gadā viņš pirmo reizi kļuva par galvenā valsts notāra vietnieku un kopš tā brīža turpina pildīt šo amatu.

Otrās personas – milzu ietekme priekšnieku ēnā 

Dienas Bizness pēc uzņēmēju sniegtās informācijas intervijās, neformālās sarunās, norādēs...

Stājoties amatā, Sandim Karelim piederēja divas BMW automašīnas, nebija deklarētu uzkrājumu bankās vai skaidrā naudā. Pirmajos desmit gados S. Kareļa alga svārstījās no 5 līdz 12 tūkstošiem latu gadā. Šajā laikā amatpersona piepelnījās, gan strādājot SIA Securitas Latvia kā apsargs paralēli vecākā referenta darbam, gan vēlāk vadot pulciņu Iecavas Kultūras namā. Kļūstot par valsts galvenā notāra vietnieku, S. Karelis piestrādāšanu otrajā darba vietā uz laiku atmet. BMW nomaina jaunāks Opel Astra Caravan. Viņam pieder dzīvoklis Iecavā, uzkrājumi deklarācijā tā arī neparādās.

2019. gadā S. Karelis paralēli darbam UR bija Iecavas novada domes pašvaldības deputāts. Valdījumā parādās 2017. gada Citroen C4 Picasso un parādsaistības atbilstoši jaunas mašīnas iegādei. Alga izaugusi līdz 34 tūkstošiem eiro gadā. Vēl aizvien S. Kareļa deklarācijās neparādās uzkrājumi. Tur neizdodas atrast arī darījumus, kas būtu lielāki par 20 minimālajām mēnešalgām, lai arī automašīnas tiek pirktas un pārdotas, tādēļ jāpieņem, ka tie visi bijuši mazāki darījumi.

Mājienus par to, ka S. Karelis tomēr tērē vairāk, nekā iespējams, 2020. gada 22. septembrī izteica žurnāliste Dana Dravniece Vakara Ziņās, publicējot foto no Kareļu ģimenes ceļojuma uz Islandi 2020. gada janvārī un Abū Dabī, tostarp Dubaiju 2019. gadā. Tāpat žurnāliste sociālajā tīklā Facebook bija atklājusi, ka 2019. gadā visi Kareļi vai daļa šīs ģimenes locekļu pabijuši arī Londonā, Maltā, Spānijā, Sāremā, Grieķijā, Kiprā un tepat Pērnavā, apmeklējot spa. Proti, šis bezkaislīgais mājiens Vakara Ziņās patiesībā ir par to, ka nauda rodas kaut kur no malas, un tam par iemeslu ir paša S. Kareļa deklarācijas.

Proti, acīmredzami, ka pēdējā laikā ir pārdota automašīna, visticamāk, ka no 30 tūkstošu eiro gada algas rodas uzkrājumi, bet tie nav uzrādīti deklarācijā, un šo sīko neprecizitāšu dēļ rodas iespaids, ka amatpersonai ir nelegāli ieņēmumi. Pēc Dienas Biznesa aplēsēm, S. Karelis spēja apmaksāt ceļojumus un ģimenes izklaides kā vienīgais ģimenes pelnītājs, tomēr ir bijis nedaudz izklaidīgs finanšu uzskaitē, un 2018. gada deklarācijā vajadzēja parādīties naudas uzkrājumiem no automašīnas pārdošanas, kas vēlāk tiek tērēti ceļojumiem.

Tā mācība, ko Dienas Bizness saskata S. Kareļa karjerā un dokumentu kārtošanā, drīzāk ir ņemama vērā tālākās profesionālās darbības aplūkošanā, nekā mistiskās aizdomās. Proti, ja paša deklarāciju aizpildīšana, kas ir likuma prasība, iespējams, ir mazliet nepilnīga, tad kāda ir attieksme pret kārtību, veidojot dokumentus un uzskaiti Uzņēmumu reģistrā? Tad vēl startēšana politikā! Latvijas Republikas likumdošana neliedza S. Karelim būt Iecavas novada domes deputātam, tomēr tik augsta līmeņa amatpersonai savā dzīvē vajadzētu spēt nošķirt politisko varu no izpildvaras, lai arī pašvaldības ir zemāka līmeņa politiskā vara un tieši neizdod regulējumus UR.

Tas ir ētiskais princips demokrātiskā valstī, kuru vēl aizvien Latvijā ļauj pārkāpt, bet tajā pašā laikā vairums augstāko amatpersonu saprot būtisko robežšķirtni, uzsverot, ka šeit vērā netiek ņemti skolu direktori vai bērnudārzu vadītājas. Runa ir par otrās amatpersonas lietu sapratni pašā varas struktūrā, un tā ir bijusi greiza. Proti, neviens nepārmestu, ja S. Karelis piepelnītos apsardzē vai vadītu pulciņu kultūras namā, bet pašvaldības deputāts ir politiķis, likumdevējs, nevis likumu izpildītājs.

Kurš vada UR, un kāds ir iznākums?

Visnotaļ detalizētu izpēti par to, kurš ir UR patiesais vadītājs, veicis medijs NRA.lv, 2020. gada 15. septembrī publicējot pētījumu, kura galvenais secinājums ir, ka UR juridiskā vadītāja ir galvenā valsts notāre Guna Paidere, tomēr faktiskais vadītājs ir viņas vienīgais vietnieks Sandis Karelis. Secinājumu pamatā ir nevis kaut kādi anonīmi ziņojumi vai attālas norādes, bet gan valdībā apstiprināts UR nolikums, kas arī nosaka S. Kareļa reālās iespējas, proti, viņa pakļautībā ir Juridiskā nodaļa un Kontroles nodaļa – 21 atslēgas darbinieks. Turklāt pēc reglamenta S. Karelis dod priekšlikumus un uzdevumus Funkciju izpildes departamentam, kas lemj par iesniegtajiem dokumentiem. Tāpat ar reglamenta 13.3 punktu noteikts, ka tieši vietnieks “veido un īsteno reģistra politiku juridiskajos jautājumos, kā arī nodrošina iekšējās kontroles sistēmu izveidi un darbību šajā jomā”.

Īsāk, G. Paiderei paliek pavisam vispārīgas lietas – veikt pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas, veidot UR iekšējo organizatorisko struktūru un nodrošināt UR darbības tiesiskumu. Kā blakusefekta piemēru šādai vietnieka ietekmei NRA min SIA Venttrans Riga piemēru, par ko sīkāk var lasīt NRA.lv. Tomēr netrūkst arī citu piemēru, par kuriem rakstījuši praktiski visi Latvijas mediji, piemēram, Olainfarm lieta, kur S. Karelis ir lēmis par līdzmantinieču iesniegumu. Visa šī lieta ar uzņēmumu padomju un valžu reģistrācijām, pārreģistrācijām, akciju pārdošanas mēģinājumiem, kas pēdējā brīdī apturēti, tiesāšanos, maldīšanos trīs mantinieku tiesībās, kā dēļ tika sasauktas divas UR Konsultatīvās padomes sēdes, ir īsts mudžeklis, kur kopumā ir grūti atrast konkrētus vaininiekus, neriskējot ar tiesvedību.

Par Konsultatīvās padomes sēdēm Dienas Biznesā rakstīts vairākkārt, tostarp 2019. gada 27. martā. Pat no jurisprudences ļoti tālu stāvošam cilvēkam top skaidrs, ka visa Olainfarm lieta izskatītos vienkāršāk, ja ar UR darbību viss būtu kārtībā. S. Karelis vada Konsultatīvās padomes sēdes, tās protokolē viņa pakļautībā esoši juristi, UR seko padomes norādēm, un seko Augstākās tiesas spriedums ar norādi, ka UR un Konsultatīvā padome likumu piemērojusi nepareizi.

Uzņēmēji sūdzas bieži, pārmetumi atkārtojas

Uzņēmēju piezīmes par UR ir neglaimojošas, proti, ir tik daudz un dažādu veidu, kā UR var sagandēt uzņēmēja ikdienu, ka visus uzskaitīt būtu grūti. Dienas Bizness no gada uz gadu fiksē uzņēmēju pārmetumus, bet izskatās, ka situācija mainās pārāk lēni vai nemainās nemaz. Piemēram, uzņēmējs Viesturs Tamužs 2020. gadā pauž: “Bija pieredze, kura rediģēja manu sapratni par Uzņēmumu reģistru un par manu uzņēmumu drošību krasi negatīvā virzienā!” Proti, UR reģistrēja – izdarīja ierakstu, un tas kļuva redzams SIA Lursoft un SIA Firmas LV sistēmās. “Pēc tam šo ierakstu Uzņēmumu reģistrs dzēsa un izlikās, ka tāda vispār nav bijis,” tā V. Tamužs.

Viņaprāt, šis gadījums parāda, ka šādā veidā var dzēst jebkuru elektronisko ierakstu Uzņēmumu reģistrā. Ir bijuši vēl skarbāki brīdinājumi par to, ka uzņēmumu var vienkārši nozagt, ja vien uzņēmējs nepasūta maksas pakalpojumu Lursoft par ikdienas izmaiņām dalībnieku sastāvā. Par to ir atsevišķs stāsts 2018. gadā. “2018. gada 15. jūnija rītā izrādījās, ka SIA NULE 11, atbilstoši Lursoft datiem, vairs nav SIA AM Birojs vairākuma daļu īpašnieks, izrādījās, ka tas vispār nav šīs sabiedrības dalībnieks. Tikai pateicoties tam, ka pasūtām Lursoft pakalpojumu un tiekam brīdināti par jebkādām izmaiņām uzņēmuma dalībnieku sarakstā, mēs pamanījām UR pieļauto kļūdu un spējām to laikā novērst,” Dienas Biznesam 2018. gada 19. decembrī atklāja SIA AM Birojs jurists Māris Krūze.

Neieslīgstot Olainfarm sāgas dalībnieku izteikumos par UR, jo to ir daudz, var secināt, ka daļa vainas par šī uzņēmuma maldīšanos trīs mantiniecēs būtu jāuzņemas institūcijai un, iespējams, konkrēti S. Karelim.

Visbeidzot seko stāsts par izmaiņām UR likumā, kas paredzēja, no vienas puses, bezmaksas pieeju UR vairākiem atlasītiem datiem, no otras puses, padarīja neiespējamu to iegūšanu. 2020. gadā diskusijas bija par daudziem publiski izskanējušajiem strīdīgiem UR lēmumiem. Proti, bija gan atteikumi apturēt uzņēmuma dalībnieku vai akcionāru sapulču lēmumu reģistrāciju, bija lēmumi, kas noteica informācijas izsniegšanu vai arī otrādi – neizsniegšanu. 2020. gads noslēdzās ar kārtējo vilšanos, kad vairāki juristu kantori Rīgā klientu – uzņēmēju – vārdā turpināja kritizēt reģistra darba efektivitāti, patiesā labuma guvēju reģistrācijas kārtību un citas lietas. Visbeidzot pērnajā gadā ievērības cienīgs ir fakts, ko apraksta medijs Pietiek 23. augustā, kur stāsta sāls ir S. Kareļa lēmums “bēdīgi slavenās Vecrīgas viesnīcas lietā”.

Rakstā norādīts uz anonīma eksperta no Ukrainas izmantošanu. Runa ir par 12 miljonu vērtu komercķīlu, un sabiedrībai pat nav zināms, kas ir šis eksperts ar iniciāļiem G. M. Vēl vairāk, 30. augustā Pietiek ir saņēmis atbildi, kurā teikts, ka informācija par ekspertu ir ar ierobežotu pieejamību, ko noteicis UR. Jau 2021. gada sākumā Dienas Bizness publicēja Sorainen Latvijas biroja vadošās partneres, zvērinātas advokātes Evas Berlaus viedokli par PLG reģistrāciju, kura ievadā viņa saka: “Runāju par šo tēmu ik gadu, un tā nenoveco. Ja banku sektorā ir sākusies nopietna diskusija par to, ka AML prasības un izmeklējošo dienestu darbības ir jāapspriež un, iespējams, ir nepieciešama kāda konstruktīvāka pieeja, tad Uzņēmumu reģistra gadījumā, kur jāreģistrē patiesā labuma guvēji (PLG), pilnīgi nekas nav mainījies trīs gadus.”

Līdztekus E. Berlaus viedoklim publicējām arī UR vadītājas G. Paideres atbildi uz pārmetumiem, tomēr zemteksts visā stāstā ir, ka UR patiesībā vada S. Karelis un juridiskā vadītāja vien publiski atbild par vietnieka neizdarībām.

Mentors un politiskā ietekme

Lai arī ir norādes par neizdarībām, par kurām tieši ir atbildīgs S. Karelis, un šāda prakse turpinās gadiem, viņš turpina pildīt tieši UR galvenā notāra vietnieka amatu, un līdz šim nav bijušas pat diskusijas par to, ka šim ierēdnim būtu vajadzīga rotācija uz kādu citu iestādi, proti, ka viņš ir aizsēdējies vienā vietā, lai arī ieņemamais amats ir pietiekami augsts, lai par šādu lietu runātu. Kādēļ tā? Iespējams, saknes ir meklējamas laikā, kad S. Karelis piedzīvoja paaugstinājumu, un tas sakrīt ar brīdi, kad Gaidis Bērziņš atkārtoti kļuva par tieslietu ministru.

Uzņēmumu reģistrs ir Tieslietu ministrijas pakļautības iestāde, un, ja vien ministrs būtu bijis ar pietiekamu ietekmi, tad būtu varējis iespaidot procesu. Par iespēju, ka tieši G. Bērziņš ir S. Kareļa mentors vai aizstāvis politiskajā vidē, liecina kāds cits fakts, ko pētījis TV3 raidījums Nekā personīga. Proti, 2020. gada 8. martā raidījums sākas: “Ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu saistīts uzņēmums saņēmis maksājumu it kā par sniegtām konsultācijām Olainfarm mantinieču lietā. Bērziņš, būdams Uzņēmumu reģistra Konsultatīvajā padomē, palīdzēja panākt vajadzīgo rezultātu.”

Starp citu, rakstot par Konsultatīvās padomes lēmumiem, Dienas Bizness lūdza arī G. Bērziņa skaidrojumus, kuros viņš krasi norobežojās no konkrētības, lai lēmumi netiktu saistīti ar Olainfarm lietu, tomēr visiem aptaujātajiem juristiem bija skaidrs viedoklis, ka padomes sēdes tiek sasauktas tieši šī iemesla dēļ. Jau izklāstījām, ka S. Karelis stāv aiz neskaitāmiem reģistrācijas lēmumiem tieši Olainfarm lietā un Konsultatīvās padomes lēmumu izmantošanas iznākuma Augstākajā tiesā.

Viss kopumā norāda uz to, ka S. Kareļa politiskā aizmugure ir Latvijas stabilākās un vecākās varas partijas Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, turklāt, iespējams, tieši šis jurists ar ilggadējo pieredzi ir viens no labākajiem S. Kareļa padomdevējiem. Vismaz oficiāli viņš ir UR konsultatīvajā padomē, un abi tā vai citādi ir saistīti ar lēmumiem pēdējo gadu skandalozākajā lietā. Vai var pārmest, ka kāds jurists ar lielu ietekmi politikā ik pa laikam pamāca Uzņēmuma reģistra ietekmīgāko vīru? Ja Olainfarm gadījumā būtu jārunā ar juristiem, vai viņi šeit saskata riskus un kādus, tad, raugoties politiskās skatuves virzienā, riski ir acīmredzami, jo UR nodarbojas arī ar politisko partiju reģistrāciju, biedrību un kustību reģistrāciju.

Savukārt no savlaicīgas reģistrācijas ir atkarīgs tas, vai partija varēs piedalīties vēlēšanās, vai saņems valsts atbalstu politiskai partijai korektas pārreģistrācijas gadījumā un kuras personas būs atbalsta saņēmēji. Par piemēru var ņemt savulaik nevēlamo un šobrīd jau izjukušo Artusa Kaimiņa partiju Kam pieder valsts, kur ir pietiekami daudz piemēru paraugiem, lai spriestu, vai viss šajā jomā ir labi. 2022. gada 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas, kas nozīmē, ka jaunu partiju reģistrācija, lai piedalītos šajās vēlēšanās, vairs nav iespējama. Visticamāk, par to, vai visi ir paspējuši laikā reģistrēties, uzzināsim tuvākajā laikā, kā arī par to, vai S. Karelis vai viņa padotie mēģinājuši ietekmēt politisko procesu, kādu no reģistrācijām atsakot vai kavējot.

Epilogs

Šīs ietekmīgās otrās personas stāsts neapšaubāmi liecina par to, ka S. Karelis ir ieguvis pietiekamu profesionalitāti, pieredzi un rūdījumu, lai būtu kas vairāk nekā vietnieks iestādē. Iespējams, ka ir laiks dodies lielajā politikā un pēc gada startēt vēlēšanās, jo politiķa pieredze Iecavā jau ir. Iespējams, ka jāpiesakās pašam vadīt kādu valsts iestādi, uzņemoties pilnu atbildību par sekām, kas iestājas pēc iestādes lēmuma, vienlaikus dodot iespēju kādam citam mainīt kārtību UR, kas jau 10 gadus šķiet pierasta un nemainīga.

Tēma par ierēdņu rotāciju īpaši kļuva aktuāla 2016. gadā, kad arī notika rotācijas atsevišķās valsts iestādēs. Civildienesta likums nosaka ierēdņa tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz pastāvīgu amatu vienā un tajā pašā iestādē neierobežoti ilgu laiku, un to likumdevējs ne velti ir paredzējis, jo valsts interese kopumā ir ne tikai tiesiskuma un kārtības saglabāšana, bet arī tēla un reputācijas jautājums. Pēc noklusējuma, tieši labas reputācijas vārdā iestāžu vadītāji ik četrus gadus iet uz konkursiem, daudzām pirmajām personām ir noteikts kalpošanas ilguma limits, un tieši tādēļ ir jautājums, kādēļ rotāciju nepiedzīvo amatpersona, kas pēc iestādes reglamenta ir apveltīta ar lielāku varu nekā tās vadītājs, kas ienācis konkursa kārtībā.

Tirdzniecības centrs internetā 220.lv nācis klajā ar vērienīgu piedāvājumu pircējiem – bezmaksas piegādēm uz pakomātiem visā Latvijā. Līdz šim 220.lv Marketplace izdevies pulcēt ap 4000 Baltijas valstu un Somijas uzņēmēju, un tas vēl nav viss. 220.lv Marketplace pārdošanas vadītājs Kārlis Ozols uzskata, ka Latvijas uzņēmēji kopā var turēties pretī globālo tirdzniecības milžu iespējām.

Ko uzņēmums pēdējo piecu gadu laikā, kopš attīstījis Marketplace, paveicis, šobrīd attīsta un darīs nākotnē, to stāsta 220.lv Marketplace pārdošanas vadītājs Kārlis Ozols.

Pandēmijas periods no 2020.gada līdz 2022.gadam bija īpašs posms visā tiešsaistes pārdošanā, mainot iedzīvotāju paradumus, sekmējot strauju pieprasījuma pieaugumu, radot izaicinājumus piegādes ķēdēm. Kā pēc pandēmijas laika mainījies 220.lv darbs, un kādas atziņas un secinājumus uzņēmums guva šajā pandēmijas laikā?

Pandēmijas laika lielākais izaicinājums bija preču piegādes līdz gala pircējam. Īsā laika periodā strauji palielinājās pieprasījums un radās situācijas, kad prece ir noliktavā, tā ir pasūtīta, bet kurjers, kas varētu to piegādāt, ir rezervēts jau divas nedēļas uz priekšu. Tā bija sarežģīta situācija, ka ir prece, ir pircējs, bet nav, kas piegādā. Tobrīd mēs pieņēmām lēmumu skaitliski palielināt savu fizisko veikalu tīklu un preču saņemšanas punktus, kas bija vienīgais veids, kā veicināt, lai pircējiem ir iespēja preces saņemt viņiem ērtā laikā. Toreiz veikaliem bija liegumi, tāpēc, ievērojot visus drošības un higiēnas nosacījumus, garantējām preču saņemšanu klātienē, ko pircēji ļoti novērtēja konkrētajos apstākļos. Vienlaikus loģistikas uzņēmumi investēja savā attīstībā, tāpēc, beidzoties pandēmijai, loģistikas uzņēmumi bija veikuši tehnoloģisku lēcienu. Praktiski tas nozīmēja, ka paciņas patērētājs var saņemt krietni ātrāk un saņemšanas punktu skaits ir būtiski pieaudzis. Pakomātu skaits Latvijā pandēmijas laikā būtiski palielinājās, un mēs nonācām pie secinājuma, ka preču saņemšanas punktu nepieciešamība ir jāpārvērtē, jo pakomātu piegāžu izmaksas bija kļuvušas krietni izdevīgākas. Turklāt pēc pandēmijas bija bažas, ka interneta darījumu vai pirkumu skaits saruks, bet varu teikt, ka šīs bažas nav piepildījušās un pircēji turpina iepirkties internetā. Taču kopumā e-komercijā situācija ir kļuvusi saspringtāka un attīstības temps mērenāks. Mēs atšķiramies ar to, ka esam tirdzniecības platforma, kas apvieno daudzu uzņēmēju darbību, tādēļ ir mazliet vieglāk, bet vienam uzņēmējam - izaicinoši. Kopējais secinājums no pandēmijas laika ir nemitīgi uzraudzīt pircēju paradumu maiņu, kādas ir globālās tendences, un jācenšas aktīvi pielāgoties. Tie uzņēmumi, kuri to spēs, izdzīvos.

Uz šī gada noslēdzošo Eiropas virtuālo tikšanos 16.decembrī aicināts pulcēties ikviens Latvijas izcelsmes uzņēmējs, kuru interesē gūt noderīgas, praktiskas zināšanas, uzklausīt īstus pieredzes stāstus un dibināt kontaktus ar iespējamiem sadarbības partneriem un jauniem klientiem.

Eiropas latviešu uzņēmēju virtuālā tīklošanās notiks jau piekto reizi, un arī šoreiz aicināti piedalīties gan diasporas, gan Latvijas uzņēmēji vai tie, kuri tikai vēl prāto par savu ideju iespējamu realizāciju un vēlas gūt zināšanas un iedrošinājumu.

Decembra pasākuma galvenā lekcija būs par tēmu “Autentiska līderība”.

Virtuāli klātesošajiem būs iespēja uzzināt, kā pilnveidot līderības prasmes; kā izvēlēties piemērotākos darbības virzienus un veidot izcilu komandu; kā ietekmīgi komunicēt, lai sadzird darbinieki un sadarbības partneri.

Meistarklasi par šiem jautājumiem vadīs Inga Ezera, starptautiski pieredzējusi biznesa, līderības un personības attīstības trenere ar vairāk nekā 25 gadu pieredzi augsta līmeņa amatos. Ierasta un dalībnieku iecienīta sadaļa uzņēmēju tīklošanās pasākumos ir praktiskie pieredzes stāsti. Šoreiz ar to dalīsies Šveicē mītošā Liene Poriete. Viņa nesen sākusi realizēt savu radošās uzņēmējdarbības ideju, projektu “fine art plate”, apvienojot divas lielās aizraušanās – vizuālo un kulinārijas mākslu. Ceļš līdz savam sapnim bijis garš un interesants, un tajā gūtas atziņas un pieredze, kas var noderēt arī citiem diasporā dzīvojošajiem, kas vēl tikai prāto par savu ideju realizēšanu. Līdzīgi kā iepriekšējā reizē, dalībniekiem būs iespēja īsumā prezentēt sevi, savu piedāvāto produktu vai pakalpojumu un pastāstīt, kādu sadarbību šobrīd meklē.

Īsā laikā Baltkrievija no mūsu sadarbības partnera kļuvusi par krīzes un draudu avotu Latvijai. Laikraksts Diena iepriekš jau aprakstīja Baltkrievijas uzņēmējdarbības ciešo saikni ar prezidentu Aleksandru Lukašenko. Tagad uzmanības centrā nelegālās imigrācijas ierocis, kuru arī ne bez Lukašenko ziņas izmantoja gan pret Latviju, gan Lietuvu un Poliju, pērn novembrī izraisot ļoti saspīlētu situāciju uz Baltkrievijas–Polijas robežas.

Baltkrievijas acīmredzami mākslīgi veidotā migrantu krīze 2021. gada nogalē kļuva par neatņemamu mediju dienaskārtības sastāvdaļu. Notikumi, kas norisinājušies uz Baltkrievijas robežas un kur klātesoši bija tūkstošiem spēka struktūru pārstāvju, nav klasificējami kā klasisks militārs konflikts, lai arī brīžiem šķita, ka tas teju sāksies. Pietiks ar apzīmējumu "hibrīdagresija".

Lasi arī:

Kā Baltkrievija kļuva par cigarešu kontrabandas centru 

Īsā laikā Baltkrievija no mūsu sadarbības partnera kļuvusi par krīzes un draudu...

Kā iepatikties Lukašenko. Neaizskaramais oligarhs Topuzidis 

Laikraksts Diena turpina rakstu sēriju Cita Baltkrievija, kurā atklāj, kā Baltkrievijas biznesa,...

Pāvela Topuzida biznesa īpatnības: turpinājums 

Laikraksts Diena turpina pētīt Baltkrievijas uzņēmējdarbības specifiku, uzmanības centrā izvirzot...

Šī krīze, kura migrantus pārvērtusi par instrumentu dažnedažādu mērķu sasniegšanai, vienlaikus eksportējot koronavīrusu uz Eiropas Savienību, spilgti izgaismo arī vienu no šo hibrīdagresiju provocējušajām dimensijām, proti, ekonomiskos un biznesa ieguvumus, kā arī zaudējumus. Finanšu pasaules mūžīgais jautājums "kam tasizdevīgi?" īsti vietā, aplūkojot Tuvo Austrumu migrantu tranzītu caur Baltkrieviju.

Mucai spunde vaļā

2021. gada pavasarī uz pasliktinošos attiecību ar Baltkrieviju fona Lietuva vērš uzmanību uz pieaugošo nelegālo migrantu straumi, kas valstī ieplūst pāri Baltkrievijas robežai. Visa 2020. gada laikā Lietuvā aiztur tikai 81 nelegāli, bet līdz 2021. gada aprīlim – jau pavisam 90.Par atskaites punktu, kas mucai atrāvis spundi vaļā, tradicionāli tiek minēta 2021. gada 24. maijā notikusī Ryanair lidmašīnas, uz kuras borta atradās opozīcijas žurnālists Romāns Protasevičs, piespiedu nosēdināšana Minskas lidostā. A. Lukašenko apvainojas par šim notikumam sekojušo Rietumu sektorālo sankciju paketi un paziņo, ka pārtrauks kontrolēt nelegālo migrantu plūsmu. 26. maijā viņš apsola Eiropu pārpludināt ar migrantiem.22. jūnijā sakot runu Brestas cietoksnī saistībā ar 80. gadadienu, kopš trešā reiha karaspēks šķērsoja PSRS robežu, A. Lukašenko skaidri akcentē, ka migrantu plūsmas ir atriebība Rietumiem par sankcijām, kas vērstas pret Baltkrieviju: "Uz Lietuvu, Latviju un Poliju metās nelegālo migrantu tūkstoši un tūkstoši. Viņi [kolektīvie Rietumi] mums prasa sevi aizsargāt pret kontrabandu, pret narkotikām (..) Mēs tērēsim simtiem miljonu dolāru gadā, tāpat kā agrāk, lai aizstāvētu jūsu ģeopolitiskās intereses?"

Šā izteikuma detaļu patiesumu apšauba baltkrievu Nacionālās antikrīzes pārvaldes līderis Pāvels Latuško: "Valsts robeža tika uzlabota, lielā mērā pateicoties ES, kā arī Krievijas palīdzībai. Es to saku kā bijušais Baltkrievijas sūtnis Polijā, kurš ņēmis dalību lielākās daļas uz Polijas robežas esošo caurlaides punktu organizēšanā. Es zinu, no kādiem avotiem tie tika finansēti, par kādu naudu tika pirktas iekārtas, tehnika. Resursi tika gūti, pateicoties Frontex.

"Plašas nelegālo migrantu plūsmas caur Baltkrieviju uz ES nav novērotas pat lielās tautu staigāšanas laikā 2015.– 2016. gadā un tādas it kā nevar būt principā. ES austrumu spārnā gandrīz neviens ko tādu nav arī prognozējis. Saskaņā ar Frontex statistiku pēdējos 10 gados maksimālais ES austrumu robežu šķērsojušo nelegālo imigrantu skaits nav pārsniedzis 280 cilvēku mēnesī. Visaugstākie rādītāji attiecināmi uz 2015. gadu, kad Eiropa uzņēma vairāk nekā miljonu migrantu, galvenokārt no Sīrijas un Irākas.

Slepenā operācija Slūžas

Tomēr A. Lukašenko samelojas ne vien attiecībā uz detaļām, bet arī būtību – nelegāļu straume ES virzienā paplašinājās vēl pirms Ryanair lidmašīnas nosēdināšanas. Zināma, kaut arī neliela un slepenībā turēta pieredze Tuvo Austrumu migrantu nosūtīšanai uz ES Baltkrievijai jau eksistēja, un A. Lukašenko nevarēja nezināt, ka šis maršruts jau aprobēts.

Baltkrievija vienmēr bijusi tranzīta valsts. Migranti no Afganistānas, Pakistānas un citām Āzijas valstīm nereti nokļuva tās teritorijā. Cīņas ar organizēto noziedzību un korupciju Galvenās pārvaldes (CONKGP) Trešā nodaļa, ko vadījis Aleksandrs Azarovs, ķēra nevis migrantus, bet gan starptautisko noziedzīgo grupējumu dalībniekus, kuri veidoja plūsmu.

Baltkrievijas robeža patiesībā izsenis nav bijusi aiz atslēgas. Valsts drošības komiteja (VDK) regulāri īstenoja operāciju Slūžas, tīmekļa vietnes Ukr.net žurnālistam pastāsta A. Azarovs: "Tādas operācijas notika, lai vara nopelnītu naudu. Kad Valsts robežas komitejas struktūrvienību OSAM vadīja Terteļs, VDK pašreizējā priekšsēdētāja brālis, šī operācija tika plaši īstenota. OSAM darbinieki ieveda nelegāļus un sūtīja pāri robežai. Viņi taču zina situāciju uz robežas, vienību pārvietošanās shēmas. Un ņēma par to naudu, kas nonāca pie varas esošo kabatās. "OSAM ir atsevišķs pusslepens aktīvo pasākumu dienests ar neierobežotām pilnvarām, kas darbojas visā Baltkrievijas teritorijā un pakļaujas vienīgi A. Lukašenko.

Šajā specnodaļā dienējuši arī A. Lukašenko dēli Viktors un Dmitrijs. V. Lukašenko savulaik bija arī Baltkrievijas Drošības padomes loceklis, tagad viņš ir rezerves ģenerālmajors. Nauda, ko elites specnodaļas OSAM virsnieki saņēma par nelegālo migrantu plūsmas organizēšanu, tika nopelnīta absolūti nelegālā veidā, akcentē A. Azarovs.

"Nelegāļi pēc iebraukšanas Baltkrievijā maksāja naudu. Tas bija fiksēts, CONKGP bija operatīvās uzskaites lietas, ko pēc tam savāca VDK – un vēlāk šīs lietas pazuda. Šī bija nelegāļu pārsūtīšanas oficiālā valsts politika. Un tagad, kā es saprotu, šī operācija Slūžas atsākusies. Taču daudz pastāvīgākā mērogā," komentē A. Azarovs.

Atstrādāta shēma

Pēc A. Lukašenko skaļajiem izteikumiem Viļņa sāk fiksēt strauju nelegāļu skaita pieaugumu: jūlija sākumā viņu skaits sasniedz ap 800, augustā – jau vairāk nekā 4000 (1. augustā aizturēts rekordskaits – 289).

Vēl gada sākumā 768 kilometru garās Baltkrievijas– Lietuvas robežas infrastruktūra kā tāda praktiski neeksistē, tā ir izteikti caurumaina. Lietuvas iekšlietu ministre Agne Bilotaite maija beigās precizē, ka videonovērošanas sistēma aptver mazāk nekā 40% no šīs robežas, un, lai situāciju uzlabotu, nepieciešami divi gadi un 38 miljoni eiro. Jūnija beigās A. Bilotaite portālam Delfi.lt paziņo: "Nelegālā migrācija no Baltkrievijas uz Lietuvu – organizēts un pelnošs bizness, kurā iesaistīti baltkrievu ierēdņi un virsnieki."

Vasarā Irākas iedzīvotājs uz anonimitātes principa pastāsta medijprojektam Reform.by, ka A. Lukašenko teikto, ka Baltkrievija pārtrauc aizšķērsot migrantu plūsmas, vairākas dienas pēc kārtas translējusi Irākas televīzija. Par Baltkrieviju plašāk sākuši vēstīt arī citi Irākas plašsaziņas līdzekļi, kas seko līdzi migrācijas tēmai. Līdztekus tam informācija par iespējām caur Baltkrieviju nonākt Lietuvā sāk iekarot savu vietu dārknetā. Simtiem analoģisku piedāvājumu parādās WhatsApp, reģionā vispopulārākajā saziņas vietnē. Ceļojumu biroju reklāmas ar izcenojumiem un prasībām klientiem izraibina Instagram.

Viens pēc otra savairojas sociālo tīklu kanāli ar tūkstošos mērāmu auditoriju, kur var saņemt padomus, kā šķērsot Baltkrievijas robežu. Tajos publicē pavadoņu kontaktus un ērtas vietas robežas pāriešanai, iesaka, kā ģērbties un ko ņemt līdzi. Dažās sarakstes grupās piedāvā izgatavot viltotus dokumentus, tostarp ES valstu pases, piemēram, par 2400 ASV dolāriem.

Pēkšņi ceļu uz ES caur Baltkrieviju Irākā un Tuvajos Austrumos sāk uzskatīt par visātrāko un drošāko, secina lietuviešu portāls 15min.lt, pieminot, ka par nokļūšanu ES pār Baltkrievijas–Lietuvas robežu tiek prasīti 5–15 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam 2021. gada vasarā nelegāla iekļūšana Eiropā pāri Egejas jūrai izmaksā 8–9 tūkstošus dolāru, caur Balkāniem – astoņus tūkstošus eiro, savukārt pāri Vidusjūrai – 3–5 tūkstošus eiro. Par parastu tūrisma ceļojumu no Irākas uz Baltkrieviju saskaņā ar Reform.by sniegto informāciju ceļojumu biroji prasa 500–1500 dolāru. Vasarā, pateicoties ievērojamam pieprasījuma pieaugumam, šādas tūres cena jau ievērojami kritusies.

Ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem Minskā drīz kļūst par jauniem acu tīksmināšanas objektiem, kas raisa lielāku interesi nekā pilsētas arhitektūra, secina ziņu aģentūra Lenta.ru. Lai arī 2021. gada vasarā Baltkrievijas galvaspilsētā gandrīz neparādās ierastie tūristi, Minskas un Grodņas hoteļus līdztekus migrantiem palīdz pārpildīt arī žurnālisti, kuri filmē un fotografē nelegāļus. Migrantu plūsmu var uzskatīt par lielu, lai arī pārsvarā neformālu ekonomikas sektoru, kura izaugsmi nodrošina pat plašsaziņas līdzekļi.

Pateicoties Baltkrievijai, 2021. gadā otro elpu guvis pārrobežu bizness ar migrantiem, kas krāšņi uzplauka 2015.–2016. gadā. Attiecībā uz šo laikposmu Eiropols secinājis, ka vairāk nekā 90% Eiropā ieceļojušo migrantu izmantojuši kriminālās pasaules atbalstu. Lielākā daļa no viņiem par šiem pakalpojumiem maksājusi 3,2–6,5 tūkstošus dolāru. Piemēram, ceļojuma paketes, kurā iekļauti pārlidojumi no Turcijas uz Lībiju un pēc tam no Lībijas uz Itāliju, cena ir 3700 dolāru. Pārvešanas pāri Vidusjūrai neoficiālās izmaksas: pieaugušajiem – 1000 dolāru, bērniem – 500. Rezultātā šī starptautiskā biznesa apgrozījums sastādīja 5–6 miljardus dolāru, tajā iesaistījās vairāk nekā 100 valstu pilsoņi.

Zina, ko ved

2021. gada vasarā Irākas un Sīrijas tūrisma tirgū jau nostabilizējies jauns, vilinošs produkts nodrošinātai publikai: iekļūšana ES kā bēglim. Šādā paketē parasti iekļauta Baltkrievijas grupas vīza (individuālā – par atsevišķu piemaksu), lidojums ekonomiskajā klasē uz Minsku (biznesa klasē – par atsevišķu piemaksu), dzīvošana Minskas viesnīcā, piemēram, uz trim diennaktīm, aizvešana līdz robežai, kuras šķērsošana esot 20 minūšu jautājums. Skaistos vārdos tiek aprakstīta pat dzīvošana un darbā iekārtošanās ES.

Tāpat par atsevišķu samaksu var saņemt instrukciju, kā šķērsot Baltkrievijas robežu ar GPS navigāciju vai pat tiek piedāvāta robežas pāriešana pavadoņa pavadībā. Depozītā atstājamās summas zemākais slieksnis ir 3000 dolāru, augstākais var pietuvoties 20 000 dolāru.

"Cenu variāciju nosaka tas, līdz kādam punktam pavadonis aizvedīs," uz anonimitātes nosacījuma izdevumam Novaja Gazeta savā pieredzē dalās kādas baltkrievu tūrfirmas darbiniece. "Visbiežāk tā ir Vācija – 95% gadījumu. [Ceļotājs] atlido uz Minsku, iekārtojas viesnīcā un norunātajā dienā ierodas noteiktā vietā. Tur pulcējās grupa, visbiežāk no 10 līdz 45 cilvēkiem. Viņus ved līdz robežai, parāda virzienu, bet tālāk migranti dodas paši.

"Izcelsmes zemēs daudzi migranti pārdod visu savu īpašumu, lai samaksātu par nokļūšanu ES. Baltkrievijas pusē ceļazīmes migrantiem pārdod Prezidenta lietu pārvaldes paspārnē esošā iestāde Centrkurort, kā arī citas tūrfirmas, kuru starpā aktīvi darbojas arī Oscartur un Jood Land.Svarīgs aspekts – opozīcijas informācijas resursi ziņo, ka migranti koronavīrusa pandēmijas situācijā pēc ierašanās Minskā nebūt neievēro izolācijas režīmu. Savdabīgi, ka Baltkrievijas likumdošana paredz iespēju neievērot karantīnu, ja ārzemnieks ieradies komandējumā ar atbilstošu vīzu.

Lietuvas ārlietu ministra vietnieks Arnolds Abramavičus augusta sākumā oficiāli pauž, ka valsts noskaidrojusi galvenos ceļus līdz savai robežai. Savdabīgā popularitātes saraksta pašā virsotnē – tiešais reiss Bagdāde–Minska, lidojumi četrreiz nedēļā: otrdien, trešdien, piektdien, svētdien. Pēc A. Abramavičus vārdiem, migranti, kas izlido no Irākas un Turcijas, līdztekus pašam ceļojumam pērk arī kontrabandistu, kuri ieceļojušos pavada jau Baltkrievijas teritorijā, pakalpojumus.

Lielisks migrantu aktivitāšu indikators ir aviokompāniju reisu skaits. Iraqi Airways lidojumi no Irākas uz Baltkrieviju, sākot no 2017. gada, notiek divreiz nedēļā. Augusta sākumā aviokompānija uzsāk vēl trīs reisus no dažādām Irākas pilsētām. 2021. gada maijā arī Fly Baghdad sāk lidot uz Baltkrieviju – divreiz nedēļā. Katra aviokompānija vienā reisā var uzņemt 200– 300 pasažieru.

Līdztekus sevi nopietni piesaka arī maršruts caur Stambulu, ko apkalpo Belavia un Turkish Airlines. Izdevuma The Moscow Times publicētā reportāža no kāda Belavia reisa skaidri liecina – lielākā daļa pasažieru izrādās migranti, bet ekipāžas locekļi korespondentam pastāstījuši, ka skaidri zina, ko ved, lai arī izlidošanas vietās identificēt pasažierus kā migrantus praktiski nav iespējams. Viņiem ir nauda, ar dokumentiem viss kārtībā, viņu apģērbs ne ar ko neatšķiras – aviokompānijām nav nekāda pamata šos pasažierus nelaist uz borta, pat ja tām pašām rastos iebildumi.

Dzeramnauda diplomantiem

"Protams, viņi saņēma vīzas," izdevumam Novaja Gazeta pastāsta Baltkrievijas tūrfirmas darbiniece. "Tika noformēti kā tūristu grupas, un pirmajām šādām grupām dežurējošais konsuls no Ārlietu ministrijas lidostā štancēja vīzas pēc atlidošanas. Pēc tam viņi sāka saņemt vīzas jau konsulātos arābu valstu, Sīrijas, Turcijas teritorijā. Iespējams, lai arī Ārlietu ministrijas darbinieki varētu nopelnīt. Baltkrievu vīza maksā 120 dolāru."

"Vienlaikus konsuli dažās austrumu zemēs – man par to stāstīja tie, kas Baltkrievijas vīzu saņēma dzimtenē un atbrauca uz Minsku, – papildus pilnai dokumentu paketei – ielūgums, hoteļa rezervācija, biļetes abos virzienos – ņēma 300 dolāru no katra "par pozitīvu vīzas jautājuma risinājumu". Bakšišs (dzeramnauda, kukulis – red.) – austrumos ar to nevienu nepārsteigsi, visi pie tā pieraduši un arvien gatavi izvilkt maku. Un tagad iedomājies, cik daudz tādu "tūristu" ik dienu izgāja caur baltkrievu konsulu. Domāju, daudzi no šiem konsuliem atpakaļ Baltkrievijā vairs neatgriezīsies. Pārcelsies, piemēram, uz Emirātiem, būdami nodrošināti vairākus gadus uz priekšu,|" stāsta darbiniece.

Kļūst arvien grūtāk

Pēc ierašanās Minskā "tūristu" atkarībā no iegādātās paketes vai nu aizved uz viesnīcu, vai arī viņš uzreiz dodas uz noteiktu gaidīšanas vietu. Kad savācas komplekts, grupu iesēdina autobusā un aizved uz rietumu robežu. To pašu dara taksometru vadītāji, taču viņi uzņem ne vairāk kā četrus pasažierus.

"Taksisti arābiem aktīvi piedāvā "aizsviest" līdz robežai," raksta Lenta.ru. "Jautājuma cena bieži ir 250 dolāru. Tāpat taksometru šoferi mīl piebilst, ka par migrantu vešanu līdz Polijas robežai iespējams tikt pie līdz pat pieciem gadiem cietumā. (..) Pilsētā klaiņo baumas par vadītājiem, kuri veselas ģimenes aizved uz Polijas robežas vājajām vietām: nevis uz zināmajiem robežkontroles punktiem, bet gan uz slepenām pārejām. Taču tas maksā ievērojami dārgāk.

Daži veiksmīgi robežu pārgājušie ceļotāji no Tuvajiem Austrumiem Vācijas policistiem izstāstījuši, ka baltkrievu robežsargi viņiem palīdzējuši pāriet otrā pusē – izgriezuši ejas dzeloņdrāšu žogā vai arī ar dronu palīdzību uzmeklējuši drošu robežas šķērsošanas vietu.

Viegluma pakāpe, ar kādu "tūristi" no Tuvajiem Austrumiem šķērso robežlīniju (līdz ar tās pusēs atrodošos valstu attieksmi), 2021. gadā mainās strauji. Migrācijas krīzes sākumā Lietuvas, Polijas un Latvijas robežsargi pieņem "tūristus" no Tuvajiem Austrumiem un tālāk nosūta uz speciālām iestādēm. Kad robežu sāk šķērsot jau simtiem un vēlāk – tūkstošiem dienā, ES valstis pārstāj viņus ielaist, vienlaikus veidojot garus dzeloņdrāšu žogus.

Cilvēki, kuriem nav izdevies pāriet robežu, var doties atpakaļ uz Grodņu, Minsku un citiem apdzīvotiem punktiem, lai atpūstos un pēc kāda laika atkal izmēģinātu laimi. Novembrī baltkrievu robežsargi migrantus piespiedu kārtā jau ved uz robežas tuvumā izveidotām nometnēm, "lai cilvēki neatgrieztos pilsētā un tur ilgi neuzturētos, bet gan censtos no jauna šķērsot robežu", interneta izdevums The Bell citē cilvēktiesību organizācijas Human Constanta darbinieci Aļonu Čehoviču.

Ceļotāja portrets

Kas ir šie migranti? "Pirmām kārtām tie ir irākiešu kurdi," satriecošā reportāžā no Baltkrievijas robežas novembrī pauž izdevums Kommersant. "Irākas Kurdistāna – tie ir Irākas ziemeļi, daļēji autonoma valsts daļa. Ir cilvēki no pašas Irākas, no dienvidiem, kur šobrīd ne īpaši labvēlīga situācija. Satiku arī dažus sīriešus. Kolēģi sastapa vēl libāniešus un afgāņus, taču man viņi nepatrāpījās. 90–95% ir Irākas kurdi. Demogrāfiskais sastāvs – vīrieši 20–30 gadu vecumā. Taču daudz arī ģimenes cilvēku, ar maziem bērniem. Topošās māmiņas un bērni, burtiski no zīdaiņiem pāris mēnešu vecumā. Ir arī ļoti lielas ģimenes, cilvēki ar pieciem bērniem. Lielākā daļa no viņiem – vidusšķiras pārstāvji. Daudzi saka, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tomēr daži puiši ir jaunāki: uzreiz pēc skolas vai vienkārši kaut kur strādājuši. (..) Kurp doties, viņi uzzina čatos. Kurš vada čatus, kurš pauž vajadzīgo [robežpārejas] vietu, saprast nav iespējams.""Pirmajā dienā tur bija kaut kādas ēdamā rezerves, taču nelielas," turpina Kommersant.

"Otrajā dienā Baltkrievijas varas iestādes, Baltkrievijas Sarkanais Krusts, citas sabiedriskās organizācijas atveda humāno palīdzību. Tas ir piens, gaļas konservi, es redzēju cīsiņus, ūdens, segas, minimāls medikamentu daudzums."

Ap migrantu nometni burtiski ik pēc pusmetra stāv cilvēki formastērpos, ķiverēs, pilnā bruņojumā. Daļa telšu atrodas jau poļu teritorijā – aiz poļu robežstabiem, bet vēl pirms dzeloņdrātīm. Bet visi poļi stāv uzreiz aiz dzeloņdrātīm. "Daži bēgļi stāstīja, ka viņiem sūta SMS. Izskaitļo pēc irākiešu numuriem un atsūta ziņojumus: baltkrievi jūs māna, brauciet prom, atgriezieties mājās. Bēgļi izbrīnīti un šokēti, ka robeža ir slēgta. Viņi nav paredzējuši atrasties slēgtas robežas priekšā. Viņiem var pārmest naivumu, taču viņiem ir pilnīgi cita psiholoģija, citi priekšstati par pasauli," raksta Kommersant.

"Baltkrievijas varas iestāžu atbildība – vieglums, ar kādu šie cilvēki saņem vīzas. Viņi saņem caur firmu, paši nedodas tieši uz vēstniecību vai konsulātu. Šeit viņus lidostā sagaida cilvēki, sakot: "Mēs jums palīdzam." Tādi kā brīvprātīgie. Taču acīmredzami, ka tie ir diasporas pārstāvji, kuri sen jau dzīvo šeit, Baltkrievijā".

Likumu devalvācija

Laikrakstā Novaja Gazeta publicētajā intervijā tūrfirmas pārstāve uz jautājumu, cik atsevišķi maksā tieši robežas šķērsošana, atbild: "No 700 dolāru, taču ar garantiju – 800–900 dolāru. Un maksāts tiek vienīgi pēc fakta. Ņemot vērā, ka parasti pāriet ne pa vienam, bet tomēr grupās, katrā reizē pavadonis ļoti labi nopelna."

Uz jautājumu, vai «vienīgi pēc fakta nozīmē, ka tajā pusē un tur mani satiek vietējā pavadoņa poļu kolēģis, viņa atbild: "Nē, tu ar pavadoni ej tieši uz Poliju. Un tikai, kad tu jau saproti, ka atrodies Polijas teritorijā, pieņemsim, pēc ģeolokācijas, viņam samaksā, un viņš cauri mežiem dodas atpakaļ uz Baltkrieviju."

Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks paziņo, ka noskaidroti gan robežas nelegālas šķērsošanas organizētāji, gan izpildītāji, kuri izmanto baltkrievu oficiālo iestāžu labvēlību. Migranti paši atzīstot, ka cilvēki kamuflāžā viņiem sniedzot ļoti detalizētas instrukcijas: kā iznīcināt dokumentus, kā notiek iztaujāšana, kādas atbildes sniegt. "Tas, ko mēs patlaban vērojam, ir īsts bandītisms un robežsargu darbības jēgas un pienākumu apgriešana kājām gaisā," situāciju izdevumam Naša Ņiva komentē patlaban dienošs robežapsardzes virsnieks.

"Vismaz vēl pirms pusgada darbiniekiem izmaksāja prēmijas 200 rubļu apmērā par nelegālas migrācijas kanāla aizšķērsošanu, daudzi paātrinātā kārtā saņēma jaunas dienesta pakāpes par afrikāņu un irākiešu grupu aizturēšanu. Desmit cilvēku grupa uz robežas tika uzskatīta par ārkārtēju notikumu, par kuru informēja Valsts robežas komiteju. Nedod dievs, ja kāds no viņiem izlauztos – momentāni sekoja zvans poļiem, lai viņi savā pusē pārtvertu un atgrieztu, citādi lieta varēja nonākt līdz rājienam, pazeminājumam, pārcelšanai. Patlaban notiekošais – pilnīga likumu un zvēresta devalvācija."

Medijprojektam Reform.by divi citi robežsargi uz anonimitātes nosacījuma pastāsta, kā migranti neoficiāli kļuvuši "neredzami" un viņiem uz robežas tiek veidoti "logi" – pēkšņi parādās nepieskatītas zonas. Viens no intervētajiem pauž, ka pret nelegāļiem agrāk izturējās stingrāk, sastādīja administratīvo protokolu un ievietoja speciālos izvietošanas punktos sekojošai deportācijai. Tagad viņus vienkārši atlaiž.

"No priekšniecības nāca mutiska pavēle – pievērt acis uz nelegālajiem migrantiem, aizturēt vienīgi tajos gadījumos, kad kļūst pavisam nekaunīgi un cenšas iziet bezmaz caur robežkontroles punktu," pauž viens no avotiem. "Starp citu, tagad robežsargu vietā robežas kontrolei un patrulēšanai izmanto Robežapsardzības spēku speciālo nodaļu, un pilnīgi iespējams, ka cilvēki no specnodaļas parāda migrantiem, kur jādodas."

Latvijas banku spēja kreditēt un uzņēmumu spēja aizņemties pēdējo piecu gadu laikā ir augusi, liecina jaunākā Finanšu nozares asociācijas (FNA) Kreditēšanas indeksa dati. Tiesa gan, kreditēšanas potenciāls pagaidām neīstenojas praksē, atzīst pati asociācija.

Tādēļ, lai arī kreditēšanas apjoms pēdējos gados pieaug, straujāku attīstību šajā ziņā ierobežojot uzņēmēju izteiktā piesardzība savu investīciju finansēšanā un fakts, ka banku riska apetīti negatīvi ietekmē lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, kā arī uzņēmumu reputācijas izaicinājumi.

FNA apkopotie dati indeksu izteiksmē liecina, ka banku vēlme kreditēt pieaug, kur pērn tā sasniegusi 116 indeksa punktus. Turklāt šajā indeksā viens no lielākajiem kāpumiem sasniegts banku spējai, lai gan tā atpaliek no to vēlmes piešķirt kredītus, kur šajā pozīcijā indekss audzis no 100 līdz 155. To veicinājis fakts, ka pieaug brīvo līdzekļu pieejamība bankās, samazinās kredītu atmaksu kavējumu īpatsvars un izsniegto aizdevumu attiecība pret noguldījumiem pēdējo gadu laikā nepārsniedz aptuveni divas trešdaļas. Savukārt pašu uzņēmumu spēja aizņemties kopš 2018. gada ir augusi par 30% un 2022. gadā sasniedza 130 indeksa punktus. To veicinājusi līdzšinējā ekonomikas izaugsme, kā arī uzņēmumu uzkrātā kapitāla apjoma kāpums.