Grāmatu rakstīšana un to izdošana pasaules tirgū ir ne tikai talantīga cilvēka pašizpausme, bet arī labs naudas gūšanas avots, ja lieta padodas. Vai šāda biznesa niša ir arī Latvijā un kā tajā veicas, Dienas Bizness jautāja grāmatu autoram, publicistam Lato Lapsam.
Vai grāmatu rakstīšanu un izdošanu Latvijā var dēvēt par biznesu?
Es neatklāšu jaunu Ameriku, sakot, ka jebkurā tirgū ir dažādas nišas. Savas nišas meklējums tirgū dažkārt ir samērā ilgstošs process. Ir cilvēki, kam tas padodas ātrāk, ir - kam ilgāk. Nenotiek jau tā, ka cilvēks tikai ar savām priekšzināšanām, ieraugot jaunu tirgu, uzreiz apjēdz, kas tieši un kā tieši viņam nesīs prieku, laimi un labumu, un, sācis darīt, tūdaļ arī gūst kāroto. Pirmkārt, zināšanas un pieredze nāk ar laiku. Otrkārt, arī izpratne par to, ko cilvēks patiesībā vēlas, ar laiku mainās kā viss šajā pasaulē. Es, kad atgriezos no dienesta PSRS armijā, vienkārši meklēju darbu. 1990. gada maijā sāku strādāt laikrakstā Diena, kad pats laikraksts vēl neiznāca. Nezināju jau tobrīd, ko es īsti gribu, vienkārši vajadzēja darba vietu un nopelnīt kaut kādu naudu papildus studijām. Un tādu kā es tur bija daudz – viss reportieru korpuss, kas bija absolūti izcilākais visu laiku ziņu dienests Latvijā. Tikai, ejot gadiem un beigu beigās nonākot līdz aģentūras LETA galvenā redaktora postenim, sāku sev uzdot jautājumus – vai es vēlos vadīt ziņu dienestu un strādāt 12 un 14 stundas dienā, kas ir nepieciešams, ja šādu darbu grib izdarīt kārtīgi, godprātīgi un kvalitatīvi – ne tā, kā to dara pašreizējie, piemēram, tā sauktie sabiedriskie mediji. Tad arī parādās jautājums - vai tu to vēlies, vai tu kļūsti laimīgāks no šāda darba vai tikai strādā citu cilvēku dēļ. Tā arī nonācu pie savas personiskās tirgus nišas – grāmatu rakstīšanas un publicistikas.
Vai šādā nišā ir vieta vēl kādam?
Vēl desmit cilvēkiem varbūt ir, lai arī Latvijā iedzīvotāju skaits katastrofāli samazinās – un vēl straujāk sarūk lasošu cilvēku skaits. Divdesmit? Noteikti nē! Ja Dienas Biznesā būtu kāds perspektīvo biznesu TOP, tad grāmatu rakstīšana noteikti nav šādā sarakstā.
Ievērojot, ka tirgus ir ierobežots, kā būtu jāizvēlas tēma, lai spētu sevi apgādāt ar radīto? Skaidrs taču, ka grāmata ir arī jāpārdod.
Minēšu absolūti labāko piemēru grāmatu rakstniecības sakarā no biznesa viedokļa. Mums ir slavenā erotisko romānu rakstniece Karīna Račko, tagad Gleitnere. Viņa Latvijas apstākļiem ir fenomens. Viņas grāmatas pirmsākumos bija ļoti pieprasītas, mazliet vēlāk vienkārši pieprasītas. Viņas grāmatu kopējā tirāža tiešām ir desmitos tūkstošos eksemplāru. Viņa turklāt, būdama praktiski noskaņota sieviete, vienubrīd pārstāja sadarboties ar Zvaigzne ABC izdevniecību un sāka savas grāmatas izdot pati. Vēl viens pluss viņas biznesā – kā noprotams, erotiskajiem romāniem nav nepieciešami kapitālieguldījumi kaut kādā izpētē, ja nu vienīgi zināmi izdevumi intīmpreču veikalos. Nu, lūk, ja pat šī slavenā rakstniece, to saku bez ironijas, ar saviem graujošajiem panākumiem pārdošanā tagad Ventspilī strādā par zobārsti un nepārtiek tikai no rakstīšanas, tas liecina tikai par vienu. Ne jau par to, ka rakstniece slikta, bet gan par to, ka tirgus ir tik, maigi izsakoties, neliels, ka nespēj uzturēt pat vienu pietiekami slavenu un pieprasītu grāmatu rakstnieci. Te nav runa par žanru, stāsts ir par biznesa nišas apjomu. Auditorija žanram ir pietiekama, un tomēr tā ir par mazu, lai uzturētu jau iecienītu, zināmu, populāru autoru. Protams, arī zobārsta darbs ir ļoti cienījams, un pastāv iespēja, ka Gleitneres kundzei tas ir sirdsdarbs, bet parasti tomēr slaveni rakstnieki cenšas nodarboties tikai ar rakstīšanu, ja vien tas ir praktiski iespējams.
Kopējais secinājums no šī piemēra ir, ka ar grāmatu rakstīšanu vien Latvijā pietiekami kvalitatīvi dzīvot nav iespējams pat tad, ja rakstnieks ir ļoti pieprasīts un tirgū labi pazīstams, pat tad, ja grāmatu rakstīšanai nav gandrīz nekādu papildu kapitālieguldījumu izpētei. Tā tas diemžēl ir.
Kā nopelnāt, ja ar grāmatām nepietiek?
Es mēģinu kaut kā tikt ar visu galā – tā, lai ienākumi pārsniedz izdevumus. 21. gadsimts ir atnācis ar jaunām lietām, par kurām es ilgu laiku nelikos ne zinis, bet dzīve piespiež. Esmu sapratis, ka ar tradicionālo rakstīšanu uz papīra vai tradicionālajiem medijiem nepietiek. Ja es gribu kaut kā pastāvēt un darīt to, ko man patīk darīt, nevis to, kas kategoriski nepatīk, un ja es kategoriski nevēlos nekādā veidā pieņemt valsts finansējumu, tad man ir kaut kas jādomā, un es arī domāju. Apgūstu sociālos tīklus un ar izbrīnu secinu, ka, piemēram, Youtube var būt finansiāli ienesīgs pat maniem salīdzinoši nelielajiem apmēriem. Tas pats attiecas uz TikTok, kur monetizācija ir nedaudz sarežģītāka. Un, protams, jādomā arī par jauniem izdevējdarbības veidiem.
Piemēram?
Piemēram, visu laiku uzskatīju, ka elektroniskās grāmatas tikai noņem drukātai grāmatai tirāžu, bet nav nopietns ienākumu avots, drīzāk otrādi. Grāmatas Viltvārdis otrais, papildinātais izdevums pirmo reizi parādīja, ka tas tā nav. Jāņa Rozes grāmatnīca pie otrā laidiena pavēstīja, ka e-formātā nopirkts brīnumaini, vienkārši pasakaini liels skaits grāmatu! Tagad iznāca grāmata Valstsgribis, un uzreiz piedāvājumā ir arī e-grāmata, un šobrīd pat nevar īsti prognozēt, kura no versijām tiks labāk pārdota - elektroniskā vai papīra. Un, protams, tiek domāts arī par audiogrāmatas – klausāmgrāmatas formātu.
Visu interviju lasiet 11.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
