Tas, kas šobrīd notiek mūsu valsts tautsaimniecībā, ir tikai loģiski, ņemot vērā norises pasaulē un Eiropā. Var teikt, ka augusta mēnesī Eiropa aizgāja atvaļinājumā, bet pēc tā atgriezās pilnīgi citā ekonomiskajā un finanšu vidē. Tur notiekošās negatīvās norises, protams, atspoguļojas arī pie mums.
Šodien visi redz, ka ienākumu līmenis samazinās gan valsts, gan privātajā sektorā, kā arī pieaug bezdarbs un bezdarbības risks, un krasi samazinās cilvēku vēlme patērēt. Bet mūsu ekonomika ir patērētāju ekonomika, ražošanas sektors aizņem tikai 8% no tās. Nekustamā īpašuma nozare un celtniecība pirms gada aizņēma 25%, un līdz ar tās sarukumu neviens sektors nevar šo tukšo vietu aizpildīt. Runāt par to, ka mēs šeit tagad attīstīsim kaut kādu ražošanu un jaunas tehnoloģijas — tas ir bezcerīgi, jo prasa ļoti lielu ieguldījumu: infrastruktūru, izglītību un vēl ļoti daudz citu faktoru. Tāpēc ir jāārstē arī nekustamo īpašumu segments. To nedarot, mēs nonāksim vēl dziļākā krīzē.
Iepriekš pieņemtā pretinflācijas programma bija kā šāviens ar lielgabalu pa visiem kredītņēmējiem — gan tiem, kas pirka dzīvokli savām vajadzībām, gan spekulantiem. Nu nevar būt tāda situācija, ka šī programma attiecas uz tiem cilvēkiem, kas ņem kredītu savām vajadzībām, ir jādod iespēja iegādāties mājokli. Savukārt spekulantiem, kam ir trīs, pieci vai desmit dzīvokļi, var pacelt nodokļus. Šīs lietas ir jānošķir, un to pilnīgi mierīgi varētu darīt, ja vien būtu politiskā griba. Tādējādi tiktu novērsta situācija, ka gala patērētājs konkurē ar investoriem un spekulantiem. Iepriekš spekulantiem tika dota iespēja sapirkties, un gala patērētājiem pēc tam bija visas iespējas par šo maksāt neproporcionālu daļu no saviem ienākumiem. Pilnīgs absurds. Nebija nekādu regulējumu, celtnieki varēja pārdot vēl neuzbūvētus projektus, taču vajadzētu būt tā, ka dzīvokļus var tirgot tikai konkrētā celtniecības stadijā un par reālo tirgus cenu. Šādi regulējot, varētu nodrošināties, lai nav tās uzpūstās cenas. Formula, ko izmanto visā pasaulē, ir tāda, ka mājsaimniecībai vajadzētu par mājokli maksāt ne vairāk kā trešdaļu, vai, teiksim, 40%, no sava budžeta, kredītu ņemot uz 20 gadiem un pirmai iemaksai esot 10%. Pirms gada mēs, par pamatu ņemot tipveida kredītņēmēja ienākumus, izrēķinājām, ka otrreizējā tirgū atbilstīgā mājokļu cena varētu būt 1000-1200 eiro un pirmatnējā tirgū 1500-1800 eiro par kvadrātmetru. Tas tātad izejot no ienākumiem, kas cilvēkiem bija pirms gada.
Tāpat, regulējot nekustamā īpašuma tirgu, mums būtu daudz ko mācīties no citu valstu pieredzes. Vidējam un dārgajam segmentam ļauj attīstīties brīvi, bet lētajā segmentā visās attīstītajās Eiropas valstīs noteik kaut kāda regulēšana. Piemēram, Liellbritānijā pieņemama mājokļa cena ir ne vairāk kā 100 000 eiro (protams, ne Londonā). Ja attīstītājs būvē objektus, kas būs pieejami par šādu cenu, tad viņam piemērotā PVN likme 0%. Savukārt Francijā attīstītāji šādus objektus var būvēt uz municipālās vai valsts zemes, un arī PVN likme ir 0%–6%. Tas, pirmkārt, risina ne tik turīgo ģimeņu problēmas ar mājokļa ieguvi un, otrkārt, ļauj sekot līdzi īres segmentam. Jāpiebilst, ka šajās valstīs pastāv arī speciāli nodokļu instrumenti, lai sniegtu atvieglojumus tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri iznomā par zemāku cenu. Tāpat tiek stimulēta arī būvniecība.
Atskatoties pagātnē, nez vai var vainot nekustamā īpašuma tirgus dalībniekus par to, ka bija iespējas viegli saņemt naudu — nu kāpēc lai to nesaņemtu? To izmantoja jebkurš cilvēks — pie mums spekulēja visi, no taksometra šoferim līdz premjerministram, visi gribēja izmantot lētu naudu, un tā notiek visur pasaulē. Spēles noteikumi tomēr bija banku rokās, un valdība nebija nekāda regulēšanas mehānisma, lai šos noteikumus ietekmētu. Un spēlēja visi. Cilvēkiem pēkšņi radās iespēja nopirkt, kopprodukts auga, bezdarbnieku līmenis bija minimāls. Prakse rāda, ka optimistiskais noskaņojums cilvēkos saglabājas līdz pēdējam. Kompānijas Latio vadītājs E. Šīns jau kad sāka kliegt, ka gaidāma krīze. Neviens jau neticēja, ka tā patiešām būs. Negribēja ticēt.
Ar tiem, kas šobrīd palikuši ar dzīvokļiem rokās un nespēj nokārtot savas saistības, jautājums ir ļoti smags. No vienas puses, var visu atņemt — bet ko tālāk? Prakse parādīja, ka izsoles ir pilnīgi nepiemērotas krīzes apstākļiem. Šodien nav iespējams mēneša laikā paspēt tikt pie kredīta, nevar samaksāt garantijas naudu, lai piedalītos. Vienīgais ceļš ir pārnest šos sliktos kredītus uz kaut kādiem fondiem, lai bankas var atbrīvot savu bilanci, un šajos fondos lēnām veidot politiku, kā šo pārdošanu organizēt. Protams, ir jāiet pretī visiem cilvēkiem, kas vismaz kaut ko var maksāt — vismaz procentus. Un ir jānošķir tie cilvēki, kas mājokļus pirkuši savām vajadzībām, varbūt jāizveido atsevišķs fonds ar valsts garantijām, ļaujot maksāt tikai procentus.
Un tam vajadzētu izmantot no starptautiskajiem kredītdevējiem iegūtos resursus. Tā būtu kaut kāda izeja, kā pareizi izmantot šo naudu, jo šobrīd es neredzu nekādu saprašanu par to, kā izmantot iegūto aizdevumu; šī saprašana sniedzas tikai tik tālu, kā — dabūjām naudu, samaksājām algu. Taču tā nedod nekādus mehānismus, kā stabilizēt šo situāciju. Tāpēc es saprotu, ka arī no SVF ir tāda kā neizpratne — it kā nauda vajadzīga, bet kam?
Vēl šos līdzekļus varētu izmantot, lai neceltu PVN likmi, vismaz celtniecībā, jo šī nozare ir vislielākā darbavietu radītāja. Varētu taču būvēt sociālās mājas un attīstiet īres segmentu, kas pie mums ir ļoti minimāls. Tas radītu darbavietas, dotu kaut kādu attīstību nākotnei, kaut kādu bonusu. Bet tikai iztērēt — tā ir vēl viena bedre.
Žēl, ka mūsu valdība nav pieņēmusi nekādu savu programmu, lai izmantotu tās iespējas, kas mums vēl saglabājušās. Esam pārāk atkarīgi no Briseles. Skaidrs, ka šodien — krīzes laikā — katra valsts cīnās pati par sevi, un gaidīt kaut kādas programmas no Briseles ir absurds. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs — ne Brisele, ne Vācija, ne SVF, viņiem ir pavisam cits skatījums.
Mūsu krīze sakrīt ar pasaules ekonomisko krahu, un mums nav tādu naudas avotu, lai kompensētu notikušo naudas aizplūdumu. Laiks līdz tam brīdim, kad pasaulē kaut kas sakārtosies, būs diezgan sāpīgs. Šī te krīze rāda, ka pēc brīva tirgus likumiem pasaules ekonomika tālāk attīstīties nevar, un arī mēs nevaram.
Prognozēt, kas notiks pie mums, neņemot vērā to, kas notiek pasaulē, ir ļoti grūti. Varbūt kaut kāda nauda būs pieejama gada beigās, tad tirgus varētu sākt kaut kādā veidā atdzīvoties. Cik ātri, cik veiksmīgi — to ir ļoti grūti spriest.
Protams, tiem, kam ir nauda un kam ir vajadzība pirkt, šodien ir visas priekšrocības. Var izvēlēties un atrast to, ko gribas, ir laiks izskatīt dažādus variantus, ir laiks patirgoties. Ir iespēja atrast to, ko cilvēki meklē, un par ļoti pieņemamu cenu, tas ir fakts.
Un kaut kādi darījumi tirgū notiek. Pirmkārt, tie ir pircēji, kas pērk mājokli savām vajadzībām, pārsvarā lētais gals. Ir iespēja pārņemt kredītus ar normāliem noteikumiem, kamēr jaunus kredītus dabūt ir ļoti grūti vai ar sliktiem nosacījumiem. Ir arī pircēji, kas pērk investīciju vajadzībām, taču darījumi notiek tikai tad, ja ir ļoti, ļoti zemas cenas. Tie ir gan vietējie, gan ārzemnieki. Ir atsevišķi investori no Krievijas, bet arī Krievijā situācija pasliktinās, un cilvēki risina savas problēmas. Gaidīt, ka no turienes būs liela investoru plūsma, šobrīd nav īsti pamata.
Tāpat notiek ļoti liela cenu diferenciācija. Piemēram, ir nereāli nopirkt lielus un izremontētus dzīvokļus pilsētas centrā par pieņemamām cenām, jo īpašnieki tos nepārdos par 1500—2000 eiro/m2. Savukārt neremontēti dzīvokļi un neremontētas mājas piedzīvo ļoti lielu cenu kritumu, un pat vēsturiskajā centrā šobrīd ir iespējams nopirkt šādus īpašumus par 1000-1200 eiro/m2. Savukārt, teiksim, Latgales priekšpilsētā, kur pirms diviem gadiem cena bija 2000 eiro/m2, šodien tā ir 700-600 eiro/m2, un nevienam šie īpašumi nav vajadzīgi, tie ir ļoti sliktā stāvoklī. Tātad mēs redzam normālu cenas diferenciāciju: kvalitāte vēl aizvien ir pieprasīta, vai vismaz nenotiek tāds kritums.
Attiecībā uz dzīvokļiem mikrorajonos var jau runāt par 600 eiro/m2, teiksim, pirmajos stāvos; par 800-900 eiro/m2 var nopirkt mājokli ar diezgan normālu remontu. Tās ir diezgan pievilcīgas cenas.
Ja runājam par mājām, tad situācija ir slikta, jo pieprasījuma nav. Pat Mārupes tālākajos rajonos mājokļus pārdod par 800-900 eiro/m2 ar pilnu apdari, rindu mājas — pat par 750 eiro/m2, bet pirkumi vienalga nenotiek, jo kopējā summa par māju ir pārāk liela. Šīm mājām ir ļoti liels cenu kritums un minimāls apgrozījums. Vēl pērn pavasarī notika darījumi ar zemi privātapbūvei, kur ir infrastruktūra. Šobrīd mēs redzam, ka kopš rudens pieprasījums krasi samazinājies.
Par Jūrmalu stāsts ir atsevišķs — piekrastē, labos rajonos notiek īpašumu «turēšana» un atklāta piedāvājuma par piespiedu pārdošanas cenu nav; ja šādi darījumi notiek, tad «zem galda». Taču milzīgs kritums vērojams mazāk labvēlīgos rajonos — pie šosejas, pie dzelzceļa, un, pat ja cena sarūk divas reizes, tāpat nav pieprasījuma. Cilvēki, kam ir nauda, nav ieinteresēti šādus īpašumus pirkt. Diezgan liels cenu kritums novērojams Mežaparkā.
Ļoti slikta situācija šobrīd ir ar birojiem. Ja kādreiz cena bija 12 eiro/m2, tad tagad ir gatavi iznomāt par 7 eiro/m2. Tas raksturo biznesa aktivitāti, jo sakarā ar ekonomikas sabrukumu — nevis krīzi, bet krahu — neviens šodien negrib paplašināties, visi meklē, kur lētāk, kur mazāk. Skaidrs, ka šobrīd valsts pieņemtā programma ietekmē arī psiholoģiski. Tā nedod nekādus optimistiskus signālus, kā ko risināt. Tāpēc arī privātais sektors, neredzot perspektīvu un paredzot grūtības, samazina štatus, samazina aktivitātes. Ar birojiem iet diezgan grūti un diez vai ies labāk vismaz nākamo pusgadu, tas ir fakts.